Ievads

Dažādas interneta platformas vai aplikācijas savas darbības ietvaros iegūst ievērojama apjoma informāciju par platformas lietotājiem un to veiktajām darbībām platformas ietvaros. Gadījumā, ja tiek veiktas kādas nelikumīgas darbības, šāda informācija var nodrošināt nepieciešamos pierādījumus vai arī ļaut identificēt nelikumīgās darbības un to veicējus. Tāpēc dažkārt kārdinājums piekļūt šai informācijai, turklāt jau atlasītā un sakārtotā veidā, var būt diezgan liels. No vienas puses, mērķis jau cēls, taču, no otras puses, visu platformas lietotāju uzraudzība, informācijas monitorēšana, šķirošana un apkopošana platformas turētājam var radīt papildu administratīvo slogu un izdevumus. Turklāt platformas nav izmeklēšanas vai uzraudzības iestādes, kurām būtu jāatklāj noziedzīgas darbības un tiesību aizskārumi. Papildus tam šādas uzraudzības darbības var balansēt uz robežas ar personas datu aizsardzību un brīvu informācijas apriti.

Balansu starp šīm interesēm ir mēģināts rast Eiropas Parlamenta un Padomes 2000. gada 8. jūnija Direktīvas 2000/31/EK par dažādiem informācijas sabiedrības pakalpojumu tiesiskiem aspektiem, jo īpaši elektronisko tirdzniecību iekšējā tirgū (Direktīva par elektronisko tirdzniecību) (turpmāk – Direktīva 2000/31) 15. pantā, kurā ir paredzēts aizliegums dalībvalstīm noteikt interneta platformām vispārējas pārraudzības pienākumu, taču atļaujot noteikt pienākumu noteiktos apstākļos sniegt informāciju par nelegālām darbībām.¹

Šā raksta mērķis ir skaidrot Direktīvas 2000/31 15. pantā ietverto noteikumu būtību, ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk – EST) judikatūras atziņas četrās lietās – C-324/09 L’Oreal, C-70/10 Scarlet Extended, C-360/10 SABAM un C-18/18 Glawischnig-Piesczek, kurās EST ir skaidrojusi šā dalībvalstīm noteiktā ierobežojuma būtību. Rakstā vispirms identificētas personas, kuras ir tiesīgas paļauties uz Direktīvas 2000/31 15. pantā noteikto ierobežojumu, bet pēc tam tuvāk aplūkota katra no minētajām lietām, sniedzot vērtējumu par EST izdarītajiem secinājumiem. Raksta noslēgumā apkopota informācija par jaunākajām aktivitātēm šajā jautājumā, kas varētu ietekmēt vispārējas pārraudzības pienākuma aizlieguma izpratni un piemērošanu.

1. Subjekti, kas var paļauties uz vispārējas pārraudzības pienākuma noteikšanas aizliegumu

Direktīva 2000/31 tika pieņemta, lai veicinātu elektronisko pakalpojumu attīstību un mazinātu šķēršļus šādu pakalpojumu sniegšanai no vienas Eiropas Savienības (turpmāk – ES) dalībvalsts citās. Lai šos mērķus sasniegtu, Direktīvā 2000/31 ir paredzēti vairāki pasākumi – nostiprināta pakalpojumu sniegšanas brīvība attiecībā uz informācijas sabiedrības pakalpojumiem, noteikta dalībvalstu kompetence regulēt informācijas sabiedrības pakalpojumus, kas tiek sniegti no citas dalībvalsts, kā arī noteikti vienoti noteikumi atsevišķos jautājumos, kas saistīti ar informācijas sabiedrības pakalpojumiem, piemēram, pienākums norādīt noteiktu informāciju par pakalpojumu sniedzēju.

Minētie noteikumi ir attiecināmi uz jebkuru informācijas sabiedrības pakalpojumu, taču Direktīvas 2000/31 4. iedaļā ir paredzēti papildu noteikumi, kas piemērojami informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējiem, kura sniegtais pakalpojums klasificējams kā starpniecības pakalpojums. Vispārēju pārraudzīšanas saistību neesamība, kas nostiprināta Direktīvas 2000/31 15. panta 1. punktā, ir viena no papildu garantijām attiecīgo pakalpojumu sniedzējiem. Tāpēc, lai varētu paļauties uz Direktīvas 2000/31 15. pantu, pakalpojumu sniedzējam vispirms ir jāklasificējas kā informācijas sabiedrības pakalpojumu sniedzējam, bet pēc tam – arī kā starpniecības pakalpojumu sniedzējam.

Informācijas sabiedrības pakalpojums ir pakalpojums, ko 1) parasti sniedz par atlīdzību, 2) no attāluma, 3) ar elektroniskiem līdzekļiem un 4) pēc pakalpojuma saņēmēja individuāla pieprasījuma.² Atbilstoši Direktīvas 2000/31 preambulas 18. apsvērumam kā informācijas sabiedrības pakalpojumi ir jāuzskata preču tirdzniecība tiešsaistē, izslēdzot preču piegādi vai pārdošanu klātienē, informācijas vai komercziņojumu piedāvāšanu tiešsaistē, informācijas meklēšanas, piekļuves un ieguves instrumentus, pakalpojumus, kas sastāv no informācijas pārraidīšanas caur sakaru tīkliem, piedāvājot pieeju sakaru tīklam vai glabājot informāciju, ko sniedz pakalpojuma saņēmējs.