Ievada vietā

Raksta nosaukuma pamatā esmu izmantojis Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisijas (turpmāk – Komisija) viedoklī "Par iespējamo ministra noteikumu satversmību" (2011) sniegto situācijas novērtējumu par 9. Saeimas 2007. gada 3. maija Satversmes grozījumiem, kas izslēdza Satversmes 81. pantu. Lai arī Komisija šo vērtējumu neiekļāva starp trim citiem IV sadaļas secinājumiem,¹ tas izlasāms dokumenta desmitajā atsaucē: "[..] tas, ka šī norma [Satversmes 81. pants] tika pilnībā svītrota, neatstājot Satversmē adekvātu pēcnācējnormu, kas būtu piemērojama nopietnām krīzes situācijām, nav uzskatāms par pārdomātas konstitucionālās politikas paraugu."² Manuprāt, uzrakstīts eleganti un nepārprotami. Atgādināšu, ka izslēgtā Satversmes norma noteica, ka laikā starp Saeimas sesijām Ministru kabinetam ir tiesības, ja neatliekama vajadzība to prasa, izdot noteikumus, kuriem ir likuma spēks.

Ja neņem vērā šo deviņus gadus seno Komisijas repliku, pēdējos desmit gados normas iztrūkumam neviens īsti nepievērsa uzmanību. Veidojot Satversmes komentārus V nodaļai, man nācās lauzīt galvu, ko īsti ar vienīgo Satversmes "tukšo normu" darīt. Proti, komentēt to īsti nevar, jo panta taču vairs nav, bet nelikties ne zinis par normu, kuras izslēgšana rada tikpat daudz problēmu kā tās atrašanās Satversmē,³ arī nebūtu labi. Pēc ilgām konsultācijām ar kolēģiem V nodaļa tika papildināta ar pielikumu – piezīmēm par likumdošanas procesu, kur līdzās rakstiem par problēmjautājumiem (lobisma neesamību, iespējamiem uzlabojumiem un labas likumdošanas formulējumiem) tika iekļauts arī raksts par 81.