Eiropas Komisija jau pirms vairākiem gadiem ierosināja atteikties no periodiskās laika maiņas, tomēr joprojām oktobra un marta beigās turpinām grozīt pulksteņa rādītājus. Tagad tumšie rudens vakari pēc laika maiņas kļuvuši vēl tumšāki. Pārgājām uz ziemas laiku, gatavojamies pārejai uz vasaras laiku.

Izrādās, ka visam pamatā ir nodoms pagājušajā gadsimta sākumā taupīt ogles.¹ Pāreju uz vasaras laiku Eiropas valstis ieviesa Pirmā pasaules kara laikā, lai ekonomētu ogles, kuras izmantoja arī apgaismošanai. Sākotnēji laika maiņu ieviesa Vācija un Francija, pēc tam šim piemēram sekoja vairākas citas Eiropas valstis. Tomēr pēc kara no sezonālās laika maiņas lielākā daļa valstu atteicās.

Vēlāk katra valsts lēmumu par laika maiņu pieņēma pēc saviem ieskatiem. Piemēram, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados pāreju uz vasaras laiku ieviesa Itālija, tai pēc vairākiem gadiem sekoja Grieķija. Apvienotā Karaliste un Īrija sešdesmito gadu beigās pāreju uz vasaras laika režīmu atcēla, bet drīz vien atkal atjaunoja.

Pāreju uz vasaras laiku Eiropas Savienībā regulē tā dēvētā Vasaras laika direktīva. Vienotā kārtība paredz, ka visas Eiropas Savienības dalībvalstis marta pēdējās svētdienas rītā pulksteņrādītājus pagriež par vienu stundu uz priekšu, bet oktobra pēdējās svētdienas rītā – par vienu stundu atpakaļ, atgriežoties pie ziemas laika.

Pēdējos gados pasaulē ir vērojama tendence atteikties no periodiskās laika maiņas. Jau pirms vairākiem gadiem lēmumu turpmāk vairs nepiemērot vasaras laika režīmu pieņēmusi, piemēram, Islande, Krievija, Turcija un citas valstis.

Ik pa laikam izvirzās jautājums, vai laika maiņa divas reizes gadā vispār ir lietderīga, ņemot vērā, ka pulksteņa rādītāju grozīšana rada sarežģījumus daudzās jomās, sākot ar starptautiskajiem norēķiniem un transportu un beidzot ar nepieciešamību pārregulēt visdažādākās ierīces – no medicīnas diagnostikas iekārtām līdz pat sadzīves tehnikai.

Gadu gaitā ir veikti vairāki pētījumi saistībā ar Eiropas Savienības noteikumu par pāreju uz vasaras laiku ietekmi uz galvenajām ekonomikas nozarēm un iedzīvotāju attieksmi. Pētījumos gūtās atziņas ir apkopotas Eiropas Komisijas priekšlikumā par Vasaras laika direktīvas atcelšanu.

Pētījumos gūtie pierādījumi Eiropas Komisijai ļauj secināt, ka, lai gan enerģijas ietaupījums bija viens no galvenajiem argumentiem par labu pārejas uz vasaras laiku ieviešanai, tās nodrošinātais ietaupījums ir maznozīmīgs. Turklāt laika grozīšana negatīvi ietekmē cilvēku noskaņojumu, nemaz nerunājot par dažādiem sadzīviskiem pārpratumiem un neērtībām, kuri vienmēr nāk komplektā ar laika maiņu.

Tagad enerģiju ļauj ietaupīt programmēšanas iekārtas, viedās mērierīces, dažādi sensori un citas tehnoloģijas. Tāpēc laika maiņas nepieciešamība arvien vairāk tiek apšaubīta. Izvirzītais priekšlikums paredz atcelt laika maiņu divas reizes gadā, bet saglabāt vienotu pieeju. Dalībvalstīm pašām būs jāizlemj, vai tās vēlas kā pastāvīgo noteikt vasaras vai ziemas laika režīmu.

Atliek cerēt, ka Eiropas Komisijas ierosinājums atteikties Eiropas Savienībā no pārejas uz vasaras un ziemas laiku realizēsies un ka pulksteņu grozīšana beigsies nākamgad, kā iepriekš paredzēts. Latvijai un citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kuras atrodas ziemeļdaļā, siltais gadalaiks ir īss, tāpēc būtu vēlams atstāt vasaras laiku ar gariem un gaišiem vasaras vakariem.

Doma par laika maiņu neesot saistīta tikai ar ogļu taupīšanu. Ideja radusies jau deviņpadsmitajā gadsimtā,² un to esot virzījis vaboļu un insektu kolekcionārs Džordžs Hudzons, kurš vēlējies, lai viņam atliktu vairāk dienasgaismas savam hobijam.