Pirmais Latvijas ārlietu ministrs Zigfrīds Anna Meierovics 1921. gada 18. februārī, uzrunājot Satversmes sapulci, sacīja: "Vēlos konstatēt, ka Latvija ir paveikusi divus posmus savā cīņā par valsts neatkarību, proti: Latvijas atbrīvošanu un Latvijas atzīšanu. Abas šīs cīņas ir kronētas ar uzvaru. Ja esam atbrīvoti, ja samērā tik īsā laikā – divos gados un dažos mēnešos – esam panākuši tiesisko atzīšanu, tad jāvaicā, kas mūs tik ātri pie uzvaras vedis? Tā bija tā vienprātība, kas mūs vienoja šinī cīņas laikmetā. Tiklab cīņā pret mūsu ārējo ienaidnieku, kā arī cīņā pēc Latvijas tiesiskās atzīšanas mēs bijām vienprātīgi."¹

Kopš Latvijas valsts dibināšanas pirmās dienas tās iekšpolitiskais un starptautiskais stāvoklis bija vairāk kā neapskaužams, ko savās atmiņās trāpīgi raksturoja pirmais Latvijas iekšlietu ministrs un vēlākais diplomāts Miķelis Valters, proti: "(..) gandrīz visi toreizējie jaunās Latvijas valsts darbinieki bijuši baiļu psīchozē. Valdījis pesimisms un bezcerība."² Šīs situācijas emocionālajam raksturojumam un dramatismam var piekrist, ko no šodienas perspektīvas ir grūti iztēloties.

1919. gadā jaunā Latvijas Pagaidu valdība situāciju valstī praktiski nekontrolēja – haoss un karadarbība Latvijas teritorijā turpinājās, aptuveni 750–850 tūkstoši Latvijas cilvēku bija devušies bēgļu gaitās. Pirmajā pasaules karā novājinātos un Latvijā palikušos cilvēkus vajāja gan pārtikas trūkums, gan slimības – tīfs un tuberkuloze. Latviju sasniedza arī agresīvā un nāvējošā spāņu gripa, kas laupīja daudzu, īpaši jaunu vīriešu, dzīvības. Nevienam Latvijas pagaidu valdībā nebija ne modernu saziņas līdzekļu, ne īsti pilna priekšstata par notiekošo Latvijas teritorijā un arī pasaulē.³

Jaundibinātā Latvijas Republika 1919. gadā no starptautiskā un ģeopolitiskā stāvokļa drīzāk bija valsts uz papīra, bet ne dabā. Jāatgādina, ka 1919. gada vasarā Latvijas austrumu apgabalus bija okupējis padomju Krievijas karaspēks, turpretim Kurzemē atradās Vācijas un Bermonta karaspēks, kas arī bija naidīgs pastāvošajai Latvijas valstij.