Par valsti un likumdošanas procesa ietekmi uz tiesisko apziņu

Tiesiskās apziņas un tiesību nihilisma savstarpējās mijiedarbības fenomens ir sens un plaši pētīts valststiesību zinātnes objekts. Latvija nav izņēmums starp citām pasaules demokrātijām, kur tiesību nihilisms ir analizēts un sabiedrībā diskutēts jautājums. Meklējot cēloņus tiesību nihilisma izpausmēm, mēs nevaram valsti uzlūkot kā kaut ko no sabiedrības atrautu un nodalītu. Mūsdienu valsts nav tikai represīvs orgāns, kas nolūkā nodrošināt sabiedrisko kārtību un mieru soda likumpārkāpējus. Tomasa Hobsa (Thomas Hobess) ideja par attiecībām starp sabiedrību un valsti sabiedriskā līguma teorijas ietvaros¹ kā vienīgais saprātīgais risinājums, lai pasargātu cilvēku no citu cilvēku patvaļas, ir pagātne. T. Hobsa valsts idejas attaisnojošais pamats, pieprasot indivīdam atteikties no daļas savām dabiskajām tiesībām, lai varētu dzīvot sabiedrībā, mūsdienās ir transformējies daudz komplicētākās valsts pastāvēšanas formās.

Sabiedrībai attīstoties, valsts pastāvēšanas nepieciešamība tiek uztverta kā nācijas kopējā vērtība. Valsts rīcības leģitimitāte neaprobežojas ar sabiedrības aizsardzības un sodīšanas funkciju īstenošanu. Mūsdienās valsts realizē daudz vairāk uzdevumu nekā tikai cilvēku aizsardzība no ārējā ienaidnieka un miera un kārtības nodrošināšana pašas valsts iekšienē. Ekonomiskās izaugsmes veicināšana, sociālā solidaritāte, vides aizsardzība, kultūra, izglītība un veselība ir būtiskas mūsdienu valsts funkcijās ietilpstošas jomas.² Tāpēc Žana Žaka Ruso (Jean Jacques Rousseau) formulētā ideja par tautu kā pašorganizējošu subjektu, kas pats veido savu gribu un pats tai pakļaujas,³ mūsdienās ir būtiski attīstījusies un attaisno valsts pastāvēšanas jēgu un nepieciešamību. No demokrātijas jēdziena atvasinātā tiesiskuma principā balstīta valsts ir kļuvusi par sabiedrības organizācijas formu, kas regulē arvien vairāk dzīves jomu un ir viens no leģitīmiem instrumentiem, kā sasniegt sabiedrības izvirzītos mērķus, samērīgi respektējot katra indivīda dabiskās tiesības.

Ideālā gadījumā valsts un sabiedrības griba sakrīt un ir savstarpēji saistīta tiesiskās formās, kas balstītas uz vispāratzītu principu ievērošanu. Tomēr arvien biežāk publiski izskan kritika par sabiedrības ierobežotu spēju ietekmēt procesus kādā no valsts varas atzariem un līdzdarboties savās pašnoteikšanās tiesībās ar līdzvērtīga "spēles dalībnieka" tiesībām. Respektīvi, mēs runājam par situācijām, kurās tautas gribu pārstāvošais subjekts ir attālinājies no sava pilnvarotāja, kļūstot pašpietiekams un grūti ietekmējams leģitīmi iegūtās varas ietvaros.

Tiesiskas valsts princips uzliek Satversmes kodolā ietvertus pienākumus valsts institucionālo sistēmu balstīt uz valsts varas dalīšanas principu un nodrošināt, ka jebkurai valsts institūcijas darbībai jāatbilst tiesību normām, ievērojot tiesību normu hierarhiju.⁴ Valsts varu realizējošie varas atzari tiešā veidā ietekmē sabiedrības tiesisko apziņu, tāpēc tiem primāri ir pienākums rīkoties labā ticībā un ievērojot vispārējos tiesību principus. Sabiedrības uzticēšanās valstij ir viens no valsts pastāvēšanas pamatiem. Zaudēto uzticību nav iespējams atgūt ar bargākiem sodiem un stingrākiem noteikumiem. Sabiedrības uzticēšanās pamatā ir pārliecība, ka valsts savā rīcībā ir lietderīga, taisnīga un kompetenta.

Latvijā ir zems uzticēšanās līmenis likumdevēja varai un izpildvarai.⁵ Šāds rezultāts norāda uz trūkumiem likumdošanas procesā, kas vairākos gadījumos izpaudies kādā no tiesību nihilisma formām, apdraudot tiesiskuma principa ievērošanu.