2020. gada 14. jūlijā autors kā pieaicinātā persona lietā Nr. 2020-23-01 sniedza Satversmes tiesai viedokli par Krimināllikuma 236. panta pirmās daļas (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2013. gada 31. martam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 90. un 92. pantam un par 2015. gada 29. oktobra likuma "Grozījumi Krimināllikumā" pārejas noteikuma atbilstību Satversmes 1. un 92. pantam.
Viedoklī autors norādīja, ka līdz 2015. gada 2. decembrim (ieskaitot) Krimināllikuma 236. panta pirmā daļa paredzēja kriminālatbildību par šaujamieroča vai šaujamieroča munīcijas nevērīgu glabāšanu, nēsāšanu, pārvadāšanu vai pārsūtīšanu vai lielas enerģijas pneimatiskā ieroča, sprāgstvielas vai spridzināšanas ietaises nevērīgu glabāšanu, pārvadāšanu vai pārsūtīšanu, pārkāpjot normatīvos aktus, kuri regulē ieroču apriti, ja ar šādu nodarījumu citai personai radīta iespēja iegūt šo šaujamieroci, šaujamieroča munīciju, lielas enerģijas pneimatisko ieroci, sprāgstvielu vai spridzināšanas ietaisi.
Savukārt no 2015. gada 3. decembra, kad spēkā stājās 2015. gada 29. oktobra likums "Grozījumi Krimināllikumā", Krimināllikuma 236. panta pirmā daļa paredz kriminālatbildību par šaujamieroča, šaujamieroča būtisko sastāvdaļu, šaujamieroča munīcijas, lielas enerģijas pneimatiskā ieroča, sprāgstvielas vai spridzināšanas ietaises glabāšanu, nēsāšanu, pārvadāšanu vai pārsūtīšanu, pārkāpjot normatīvos aktus, ja tā rezultātā kāds no minētajiem priekšmetiem nozaudēts vai to ieguvusi cita persona.
Pamatojot Krimināllikuma 236. panta pirmās daļas grozījumu nepieciešamību, Tieslietu ministrija norādīja: "Krimināllikuma 236. panta pirmās daļas dispozīcija paredz, ka, tiklīdz ir konstatēts šaujamieroča vai munīcijas nevērīgas glabāšanas, nēsāšanas, pārvadāšanas vai pārsūtīšanas fakts vai lielas enerģijas pneimatiskā ieroča, sprāgstvielas vai spridzināšanas ietaises nevērīgas glabāšanas, pārvadāšanas, pārsūtīšanas fakts, pārkāpjot normatīvos aktus, kuri regulē ieroču apriti, jau ir radīta iespēja citai personai tos iegūt, tāpēc ir jāuzsāk kriminālprocess.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-16:30 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Piekļūstamība Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
