Pēdējā gada laikā Covid-19 izraisītās ietekmes dēļ attālinātais darbs ir kļuvis par vienu no populārākajiem darba tiesību jautājumiem. Neskatoties uz to, ka, cerams, drīzumā darbinieki atsāks strādāt biroja telpās, attālinātais darbs arī turpmāk būs darba dzīves neatņemama sastāvdaļa.

Ņemot vērā pastāvošos apstākļus, gluži loģiski pēdējā laikā aktualizējas arvien vairāk jautājumu par attālinātā darba tiesisko regulējumu un tā piemērošanu. Visvairāk jautājumu gan no darbinieku, gan no darba devēju puses ir saistīti ar izdevumu atmaksu, kas rodas attālinātā darba gadījumā. Vai darba devējam ir jāatmaksā darbinieka izdevumi par dārgāku telefona un interneta pieslēgumu? Vai jāatlīdzina izdevumi saistībā ar iegādāto datorgaldu un Zoom programmatūru? Ja darba devējs nopērk galdu strādāšanai no mājām, vai, atsākot strādāt birojā, tas jāatdod atpakaļ?

Nākamā jautājumu kategorija attiecas uz veselībai drošas un darbam atbilstošas darba vides veidošanu. Kurš ir atbildīgs par to, lai darbinieka darba vieta mājoklī būtu droša, un kā to var pārbaudīt, neiejaucoties darbinieka privātajā telpā? Kā veikt darba laika uzskaiti un novērst, lai nezūd robežas starp darbu un privāto dzīvi? Kā darba devējs var novērtēt, kuriem darbiniekiem obligāti jāstrādā mājās un kuriem var atļaut strādāt birojā? Visbeidzot, kā ievērot balansu starp darba uzraudzību un darbinieka personas datu aizsardzību? Kā nodrošināt uzņēmuma datu aizsardzību, ja darbinieks strādā mājās, izmantojot personīgo datoru?

Uz šiem jautājumiem meklēsim atbildes šī tematiskā "Jurista Vārda" autoru rakstos. Iesāksim ar attālinātā darba realitāti un izaicinājumiem Latvijā. Turpināsim ar attālinātā darba specifiskiem darba tiesību aspektiem, piemēram, darba laika uzskaiti un tiesībām būt bezsaistē, darba vides risku novērtēšanu, kā arī darba devēja pienākumiem atlīdzināt ar attālināto darbu saistītus izdevumus, nodokļu aspektiem, tostarp pārrobežu situācijās. Iepazīsimies ar konfidenciālas informācijas un komercnoslēpuma aizsardzību, strādājot attālināti. Visbeidzot, uzzināsim, kā ar attālināto darbu tiesiskajā regulējumā un praksē tiek galā Vācija un Beļģija. Iespējams, autoru secinājumi un labā prakse no veiksmīgām Eiropas Savienības dalībvalstīm sniegs norādījumus un iedvesmu tiesiskā regulējuma pilnveidošanai Latvijā.

Vienlaikus jāsecina, ka šī izdevuma autoru analīzē saistībā ar Latvijas un ārzemju attālinātā darba tiesisko regulējumu bieži parādās ieteikums par visiem jautājumiem no­slēgt vienošanos. Varbūt attālinātais darbs varētu kļūt par tādu darba tiesību aspektu, kas nav detalizēti risināms normatīvajos aktos. Iespējams, šis nodarbinātības noteikums vislabāk piestāv regulēšanai uzņēmuma vai nozares koplīgumos, kur sociālie partneri, izmantojot koplīgumu autonomiju, var atrast sev vispiemērotāko sabalansētu regulējumu par specifisku izdevumu atmaksu, darba laika uzskaites sistēmu, darba aizsardzību, apmācībām un citiem aspektiem.

Šādu kopīgu sinerģijas pieeju rosina arī Eiropas Sociālo partneru nesen parakstītais Nolīgums par digitalizāciju.¹ Nolīgums aicina uzņēmuma un nozares sociālos partnerus kopīgi analizēt darbu, kas ir saistīts ar digitālo tehnoloģiju izmantošanu, vienoties par pasākumiem un noteikumiem, kā arī paredzēt atbilstošu apmācību, lai darbinieki varētu efektīvi veikt darba pienākumus digitālajā vidē.