20. Aprīlis 2021 /NR. 16 (1178)
Atsaucoties uz publicēto
Par prettiesiskuma saistību ar vainu krimināltiesībās
3
Dr. habil. iur.
Uldis Krastiņš
Latvijas Universitātes emeritus profesors 

Prettiesiskuma jēga krimināltiesībās ir nostiprināta gan Krimināllikuma1 (turpmāk – KL) 1. pantā, kurā reglamentēts kriminālatbildības pamats, gan KL 6. pantā, definējot noziedzīga nodarījuma jēdzienu. Abās šajās normās ir pateikts, ka personas darbību vai bezdarbību par noziedzīgu nodarījumu var atzīt un sodīt tikai tādā gadījumā, ja par tās izdarīšanu vai neizdarīšanu paredzēta atbildība KL. Prettiesiskums jau romiešu tiesībās bija izteikts kā princips, ka sods draud tikai par likumā paredzētu nodarījumu (nullum crimen, nulla poena sine lega). Tā kā prettiesiskums tiešā saistībā ar vainas jautājumu krimināltiesībās tagad izvirzīts J. Baumaņa rakstā žurnāla "Jurista Vārds" slejās,2 tad tas pamudināja mani izteikt savas domas par šo jautājumu.

Raksta pamatjautājums ir par to, kāda ietekme uz kopējo vainas formu ir salikta sastāva noziedzīgos nodarījumos, ja KL Sevišķās daļas normas dispozīcijā darbība vai bezdarbība ir saistīta ar attiecīgu noteikumu pārkāpumu (prettiesiska) un tā rezultātā izraisītas kaitīgas sekas aiz neuzmanības.

Ņemot vērā, ka minētajā rakstā prettiesiskums nav vienīgais krimināltiesību jautājums, par kuru tajā runāts, bet ir daudz uzmanības veltīts kritikai par vairākās publikācijās manis izteiktajiem uzskatiem vainas jautājumos, tad atļaušos neaprobežoties tikai ar darbības vai bezdarbības prettiesiskuma sasaisti ar vainu salikta sastāva noziedzīgos nodarījumos; esmu ņēmis vērā arī to, ka KL jautājums par vainas formu salikta sastāva noziedzīgos nodarījumos līdz šim nav atrisināts un joprojām nav zaudējis savu aktualitāti.

 

Problēmas par vainas formu salikta sastāva noziedzīgos nodarījumos veidošanās

Diskusijai par vainas formu salikta sastāva noziedzīgos nodarījumos, šīs problēmas teorētiskajiem un normatīvajiem risinājumiem ir gara vēsture, kaut vai vērtējot tikai laiku kopš KL projekta apspriešanas un pieņemšanas Saeimā 1998. gada 17. jūnijā, tāpēc atļaušos ieskicēt šo vēsturisko aspektu.

Latvijas krimināltiesības vainas jautājumos tradicionāli pieturas pie vainas psiholoģiskās koncepcijas,3 kuras pamatnostādne tika iekļauta KL 8. panta otrajā daļā: "Nosakot noziedzīgo nodarījumu izdarījušās personas vainas formu, jākonstatē šīs personas psihiskā attieksme pret noziedzīgā nodarījuma objektīvajām pazīmēm." Piebildīšu, ka Latvijas krimināltiesību vēsturē šāda satura risinājums vainas jautājumā KL tika nostiprināts pirmo reizi.

KL 8. panta otrajā daļā iekļautais noteikums attiecas kā uz konkrētā noziedzīgā nodarījuma pamatpazīmēm, tā uz papildu pazīmēm. Tāda nostādne ir radusi savu nostiprinājumu krimināltiesību teorijā, formulējot noziedzīga nodarījuma vienu no galvenajām komponentēm – subjektīvo pusi: "Noziedzīga nodarījuma subjektīvā puse ir vainīgās personas (nodarījuma subjekta) psihiskā darbība, kas tieši saistīta ar izdarīto (nodarījuma objektu un objektīvo pusi), un tā apvieno vienotā veselā personas psihiskās darbības intelektuālos un gribas procesus."4

Iepriekšminēto nostādni ietverot KL 8. panta otrajā daļā, tika sperts pirmais solis vainas psiholoģiskās koncepcijas normatīvajā nostiprinājumā.

Nākamais solis bija saistīts ar tieša nodoma formulējuma iekļaušanu KL 9. pantā. Risinot jautājumus par vainas formu KL 9. un 10. pantā (attiecīgi – nodoms un neuzmanība un to veidi – tiešs un netiešs nodoms, noziedzīga nevērība un noziedzīga pašpaļāvība), vainīgā psihiskā attieksme tika traktēta tikai saistībā ar likumā paredzētajām kaitīgajām sekām. Tas nozīmē, ka šajos divos KL pantos vainas jautājums tika risināts tikai attiecībā uz materiāla sastāva noziedzīgiem nodarījumiem. Taču tika apiets jautājums par vainas formu formāla un nošķelta sastāva noziedzīgos nodarījumos, kas KL Sevišķās daļas pantos bija formulēti tādā veidā, ka šie nodarījumi uzskatāmi par pabeigtiem jau ar prettiesiskās darbības izdarīšanu vai bezdarbības pieļaušanu.

Atgādināšu, ka arī līdz 2012. gada 12. decembra grozījumiem KL 9. panta otrajā daļā visos Latvijā spēkā darbojošos krimināllikumos, traktējot vainas formas un to veidus, nekas nebija teikts par personas psihisko attieksmi pret darbību vai bezdarbību, kas izraisījusi kaitīgās sekas aiz neuzmanības.

Tas tad arī juristiem deva iespēju dažādi traktēt personas psihisko attieksmi pret darbību vai bezdarbību – gan kā tikai tīšu, gan kā izdarītu arī aiz neuzmanības. Tāda juridiskā situācija tika izmantota ne vien krimināltiesību teorijā, bet arī tiesu praksē.

Šis raksts pieejams “Jurista Vārda” abonentiem

Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.

Esošos abonentus lūdzam autorizēties:

Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!

ABONĒT

Mēnesī - tikai 9,99 eiro; vēl izdevīgāks - gada abonements. Piedāvājam trīs abonementu veidus!

Abonentu ieguvumi:

  • Neierobežota pieeja arhīvam - 24 h/7
  • Vairāk nekā 16 000 rakstu un 1800 autoru
  • Visi tematiskie numuri un ikgadējie grāmatžurnāli
  • Personalizētās iespējas - piezīmes, citāti, mapes
ABONĒ 2022.GADAM!
Trīs iespējas Tavai izvēlei: mazais, vidējais un lielais abonements!
3 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
'
20. Aprīlis 2021 / 14:35
3
ATBILDĒT
transportlīdzekļa vadīšana kā tāda ir kvalificējama kā noziedzīga nodarījuma mēģinājums, un gadījumā, ja transportlīdzekļa vadītājs ir laimīgi atgriezies garāžā nevienu nesabraukdams, tad noziegums nav izdarīts līdz galam no vainīgā gribas neatkarīgu iemeslu dēļ.
X > '
23. Aprīlis 2021 / 08:46
7
ATBILDĒT
Patiešām trāpīgs profesora koncepcijas raksturojums!
Jānis Baumanis
20. Aprīlis 2021 / 13:29
0
ATBILDĒT
Esmu pateicīgs par U.Krastiņa kritiku, kas, nenoliedzāmi, kartējo reizi aktualizē izklāstīto jautājumu.
Kā ispējamais risinājums varētu būt KL 123.panta otrajā daļā blakus šaujamierocim norādīt transportlīdzekli, tad tie nodarījumi, kuros šobrīd ir "netīša" rīcība ar transportlīdzekli tiktu kvalificēti nevis pēc KL 260.panta, bet pēc KL 123.p.2.d. (Analoģiski, kā sobrīd, risinot KL 123.p.2.d. un KL 236.p. 2.d. paredzēto nodarījumu norobežošanu.) Tad tiktu novērsta praksē pastāvošā problēma, ka vainas forma atkarīga nevis no nodarījuma faktiskajiem apstākļiem (kā nodarījums izpaudās dzīvē), bet no nodarījuma juridiskajām pazīmēm (kā nodarījums formulēts KL).
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties