Tā autors: "Vienlaikus šāds tiesas vērtējums, noraidot parlamenta deputātu izteiktos argumentus, faktiski mazina parlamentā ievēlēto deputātu un Saeimas kā tautas pārstāvju kopuma iespējas izteikt savā pārliecībā, pieredzē, cerībās un politiskajā situācijā balstītu gribu. Spriedumā (un ne jau tikai šajā) diktētā prasība balstīt lēmumus "pētījumos balstītā informācijā" nav pārliecinoša kaut vai tādēļ, ka briesmas, ko rada dažādu jomu pētnieku iesaiste juridis­ku lēmumu pieņemšanā, bija acīmredzama šajā Satversmes tiesas procesā – cik pētnieku, tik viedokļu. Nenoliedzot vispusīgas informācijas nozīmi un dažkārt pat nepieciešamību lēmumu pieņemšanā parlamentā, parlamenta lēmumu leģitimitāte nav atkarīga no tā, vai par tiem ir veikti pētījumi un ko par tiem domā pētnieki."

Ja pirms divsimt gadiem paļaušanās uz "cerībām" un personīgajā pārliecībā balstītām prognozēm strādāja, tad, piedodiet, mūsdienu pasaule tam ir daudz par sarežģītu. Dažādu jomu pētnieku viedokļu izmantošana palīdz pieņemt izsvērtu lēmumu, tostarp gadījumā, kad šo dažādo jomu pētnieku viedokļi atšķiras. Sverot no šo pētījumu rezultātiem izrietošās atšķirīgās intereses, iespējams nonākt pie konkretajā sabiedrības ekonomiskajā un tehnoloģiskajā attīstības pakāpē labākā iespējāmā risinājuma.

Zinātnisku pētījumu izmantošana nav pašmērķis, un nevienā Satversmes tiesas spriedumā nav noteikta absolūta prasība veikt šādus pētījumus normatīvo tiesību aktu izstrādes procesā vai rīkoties tieši tā, kā par pareizu uzskata vieni vai citi zinātnieki. Tomēr jebkura normatīvā tiesību akta izdevējs darbojas Latvijas suverēna - tautas - pilnvarojumā. Ir skaidrs, ka šo interešu kopums nav homogēns, un tieši tāpēc šie zinātniskie pētījumi ir jāizskata, ciktāl nepastāv reāls pamatojums (nevis atsaukšanās uz "čuju" un "ņuhu", kas pēc būtības ir tas, ko raksta autors poetiski apzīmē ar "cerībām" un personīgajā pārliecībā balstītajām "prognozēm") to nedarīt. Šis jautājums tiesību teorijā ir atrisināts.

Noslēdzot - mūsdienu demokrātijā, šķiet, ir svarīgi apzināties vienas absolūtās patiesības neesību, tostarp zinātnē. Jebkurš pētījums ir pakļauts tālākai kritikai un izpētei, taču tas vien nenozīmē, ka normatīvā tiesību akta izdevējs var konkrētajā laika periodā tapušos pētījumus ignorēt bez nekāda saprātīga pamata.