[1] Divdesmit trīs gadu laikā, kopš pieņemts Civilprocesa likums, tajā ir veikti vairāk nekā 70 grozījumi, ar kuriem novērstas likumā konstatētās nepilnības un uzlabota civilprocesa efektivitāte. Atzinīgi novērtēju Civilprocesa likuma grozījumu izstrādes darba grupas locekļu veikumu, jo lielā mērā tas ir viņu nopelns, ka ir tikušas apzinātas Civilprocesa likuma nepilnības, kā arī ģenerētas idejas tam, kā novērst trūkumus un uzlabot šā likuma kvalitāti.

Tajā pašā laikā uzskatu, ka civilprocesa efektivitātes uzlabošanas potenciāls vēl ne tuvu nav izsmelts. Gan diskusijas ar ārvalstu kolēģiem, gan konferences par civilprocesa jautājumiem, tostarp Eiropas Tiesību institūta rīkotās konferences, kurās apspriests Eiropas Civilprocesa noteikumu projekts, ir sniegušas vērtīgas zināšanas par civilprocesa attīstības tendencēm Eiropas tiesiskajā telpā. Šajā rakstā dalīšos ar savu redzējumu par to, kā kontinentālās Eiropas modernajā civilprocesā ir attīstījusies izpratne par tiesneša un advokāta lomu civilprocesā.

[2] Tiesību doktrīnā tiek uzskatīts, ka modernā civilprocesa attīstība aizsākās 19. gadsimta sākumā, kad tika izstrādāts un 1806. gadā pieņemts Francijas Civilprocesa kodekss (Code de procŽdure civile).¹ Francijas Civilprocesa kodekss paredzēja procesuālo kārtību privāttiesisku strīdu izšķiršanai un pēc būtības kalpoja prāvnieku interešu nodrošināšanai.² Kodekss balstījās uz pušu autonomijas tiesisko ideju. Proti, civilprocesā savā starpā sacenšas divas līdzvērtīgas puses, kuras pašas nosaka, ar kādiem procesuāliem līdzekļiem tās pārliecinās tiesu par savu taisnību. Puses, iesniedzot prasību, iebildumus par prasību, kā arī apsvērumus par pretējās puses argumentiem, noteica to, uz kāda faktu, pierādījumu un argumentu pamata notiks lietas iztiesāšana. No pušu autonomijas tiesiskās idejas tika atvasināti tai atbilstoši civilprocesa pamatprincipi – dispozitivitātes, sacīkstes un pušu līdztiesības principi.³ Pēcrevolūcijas noskaņojuma dēļ kodeksā tika ietverti un nozīmīgu vietu ieņēma arī civillietas izskatīšanas atklātuma un mutiskuma principi.⁴ Minēto civilprocesa principu kopums noteica arī tiesneša un advokāta lomu civilprocesā. Tiesību doktrīnā, raksturojot Francijas Civilprocesa kodeksu, norādīts, ka, dominējot sacīkstes, dispozitivitātes un pušu līdztiesības principiem, civillietas apstākļu noskaidrošana un argumentu formulēšana pēc būtības atradās pušu un viņu advokātu kontrolē, tiesnesim šajā aspektā bija samērā pasīva loma. Piemēram, tiesnesis nevarēja pusēm noteikt pienākumu jau lietas sagatavošanas laikā iesniegt to rīcībā esošos pierādījumus par lietas apstākļiem. Tieši otrādi, kodekss paredzēja pusēm tiesības iesniegt jaunus pierādījumus un argumentus, iekams nebija pabeigta lietas izskatīšana tiesas sēdē. Savukārt pretējai pusei un tās advokātam bija tiesības sniegt atbildes apsvērumus. Tiesnesis bija atbildīgs par civillietas procesuālo iztiesāšanu, taču pamatā iesaistījās tajā stadijā, kad notika lietas dalībnieku uzklausīšana tiesas sēdē. Tā kā lieta bija jāizspriež uz pušu un viņu advokātu iesniegto faktu, pierādījumu un argumentu pamata, Francijas Civilprocesa kodekss bija vērsts uz formālās patiesības noskaidrošanu lietā.⁵

Francijas civilprocesa modelis būtiski ietekmēja civilprocesa izpratni kontinentālajā Eiropā teju vesela gadsimta gurumā.