"Ja mēs cienām savu valsti, tad mēs cienām valsts valodu. Kur ir valsts, tur ir valsts valoda. Šī valsts valoda Latvijā nevar būt cita kā latviešu valoda."

(Kārlis Skalbe, 4. Saeimā debatējot par valsts valodas tiesisko regulējumu)¹

Latvijas Republikā atšķirībā no daudzām citām valstīm tiek lietots jēdziens "valsts valoda", nevis "oficiālā valoda", akcentējot latviešu valodas simbolisko un integratīvo, nevis šauri instrumentālo lomu. Tādējādi latviešu valoda nav tikai komunikācijas līdzeklis (komunikācijas valoda)² personām ar valsts un pašvaldību institūcijām, bet valoda ir būtisks Latvijas konstitucionālās identitātes elements, kā arī vienlaikus valsts suverenitātes izpausme, kas atklāj valsts integritāti un nedalāmību.³ Pavisam nesen viena no Latvijas kaimiņvalstu konstitucionālajām tiesām savas valsts valodas aizsardzību ierindoja nacionālo drošības jautājumu lokā.⁴ Latvija valodas nacionālās drošības aspektu skaidri izjuta 2012. gada tā sauktā valodas referenduma laikā, kad politiskās elites samulsums izpaudās savstarpēji pretrunīgā valsts orgānu darbībā, kas skaidri parādīja valsts negatavību šāda tipa apdraudējumiem.

Liels gandarījums par to, ka šogad likumā "Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām" 13. Saeima ir iestrādājusi grozījumus, kas kalendārā 15. oktobri nosaka par atzīmējamu dienu – Valsts valodas dienu.⁵ Iniciatīvas autors ir Valsts prezidents Egils Levits, kura ieskatā tieši šis gada datums⁶ ir vispiemērotākais oficiālās valodas cildināšanai. Jāsaka, dienas izvēle ir simboliska un cieši saistīta ar valsts valodas normatīvo aspektu: 1998. gada 15. oktobrī Saeimā trešajā lasījumā tika pieņemti piektie Satversmes grozījumi,⁷ kas beidzot latviešu valodai piešķīra konstitucionālu vērtību, Satversmes 4. pantā ierakstot: "Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda." Minētais notikums ir atzīmējamas dienas vērts, jo jāatzīst, ka pirmajā neatkarības periodā nostiprināt šo vērtību Satversmē neizdevās, bet 1993. gada jūlijā, Satversmi atjaunojot, nevienam nebija ienācis prātā, ka līdz ar to spēku zaudējušai LPSR Konstitūcija ir kāds 73.¹ pants, kur 1989. gadā ar sajūsmu tika ietverts valodas konstitucionālais statuss.

Piekrītot Valsts prezidentam par datuma izvēli, jo tas vislabāk akcentēs latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas simbolisko un konstitucionālo vērtību Latvijas valsts iekārtā,⁸ mani nepamet zināma skepse, vai ar svētku normativizēšanu pietiks, lai stiprinātu valodas pozīcijas,⁹ veicinot modernas, atvērtas latvietības koncepcijas iedzīvināšanu, kā arī tiks sekmēta mazākumtautību iesaiste.¹⁰ Jā, mums ir Valsts valodas politikas pamatnostādnes 2021.–2027. gadam, bet dzīve liecina, ka pat nopietni valstiska līmeņa jautājumi, ja tiem nav politiska ceļavēja, nogulstas lielajā valdības darbu kaudzē. Visbiežāk prioritāru vietu valdības darāmo jautājumu lokā iegūst tie, kurus "pabaksta" kāda pie varas esošā politiskā partija (piemēram, demogrāfijas jautājums) vai uz jautājuma risināšanu uzstāj ārējs spiediens. Nesens piemērs ir pārnacionālais spiediens par "netīro naudu" banku sektorā, kas izraisīja "kapitālo remontu" banku sektorā un FKTK pievienošanu Latvijas Bankai. Valsts valodas gadījumā ārējs spiediens var būt tikai negatīva rakstura (atcerēsimies likuma pieņemšanas procesu 1995.–1999. gadā!), jo mūsu kultūra un mūsu valoda interesē vien tikai mūs pašus.

Kāda ir situācija ar valsts valodu Latvijā

Latviešu valoda kā valsts valoda Latvijā mums bija¹¹ divus gadus pirms Neatkarības deklarācijas, laika gaitā ir mainījies vien atsevišķu jautājumu noregulējums. Valsts valodas zināšanas ir priekšnoteikums un nepieciešams nosacījums pilsoņu pilnvērtīgam darbam valsts un pašvaldību iestādēs, tāpat kā saziņai ar tām. Cita lieta ir privātais sektors un sadzīve, un nelāga, urdoša sajūta, ka tomēr viss nav izdarīts, kā nākas.