Pagājušā gada izskaņā publiski izskanēja ziņa, ka, ņemot vērā nepieciešamību uzlabot valsts attīstības plānošanu un koordināciju, kā arī mērķi samazināt valsts pārvaldes sadrumstalotību un stiprināt valdības centru, Ministru prezidents Krišjānis Kariņš ir uzdevis Pārresoru koordinācijas centra vadītājam Pēterim Vilkam un Valsts kancelejas direktoram Jānim Citskovskim līdz 14. janvārim sagatavot Pārresoru koordinācijas centra pievienošanas plānu Valsts kancelejai ar 2023. gada 1. janvāri.¹

Paustās iniciatīvas mērķis ir uzskatāms par labu sākumu, taču ar šo nevajadzētu noslēgt efektivizācijas procesu, bet gan, tieši otrādi, šim vajadzētu būt starta šāvienam rūpīgam izvērtējumam visā valsts pārvaldē, skatoties tieši uz valsts funkciju pārklāšanos un sadrumstalotību šī brīža situācijā. Pēc Pārresoru koordinācijas centra pievienošanas Valsts kancelejai plāna izstrādes vajadzētu sekot nākamā plāna izstrādei par visu valsts pārvaldes funkciju pārskatīšanu un iespējamu to konsolidēšanu vai pat arī citu iestāžu reorganizāciju. Pēdējos gados arī nevalstiskais sektors ir attīstījies, un iespējams, ka kādas valsts pārvaldes funkcijas varētu deleģēt tam.

Un nevajag izgudrot jaunu riteni! Arī citas Austrumeiropas valsts, kurās pagātnē notikušas būtiskas valsts pārvaldības modeļa izmaiņas, ir domājušas par savas valsts pārvaldes funkciju efektivizēšanu, piemēram, Serbija, un ir gatavas dalīties savā pieredzē. Tā 2009. gada pētījumā tiek skaidrots, ka funkcionālais pārskats ir pārmaiņu vadības instruments, kas radās valsts pārvaldes strukturālās reformas rezultātā Centrāleiropas un Austrumeiropas postkomunistiskajās valstīs. Un tas ir iedvesmojies no mūsdienu valsts pārvaldes un izmanto tās elementus, radot līdzekļus, ar kuriem pati valsts institūcija spēj veikt tās darbības pašnovērtējumu.²

Būtu arī pieminams, ka Eiropas Savienības Pamattiesību hartā kā Eiropas Savienības pilsoņu pamattiesības ir iekļautas tiesības uz labu pārvaldību (41. pants). 2001. gada 6. septembrī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju, kas apstiprina labas administratīvās prakses kodeksu, kas nosaka Eiropas Savienības un tās iestāžu un struktūru, to administrāciju un ierēdņu attiecības ar sabiedrību.³

Tiesībsargs savukārt skaidro, ka labas pārvaldības princips ir konstitucionāls vispārējais tiesību princips, kas netieši ietverts Latvijas Republikas Satversmē un ir atzīts par Eiropas Savienības pamattiesību. Labas pārvaldības princips veidojies no dabisko tiesību izpratnes, un tā jēga ir taisnīguma nodrošināšanā, radušos zaudējumu atlīdzināšanā vai iepriekšējā, pirms labas pārvaldības principa pārkāpuma stāvokļa atjaunošanā. Labas pārvaldības princips tieši nostiprināts Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta piektajā daļā, nosakot, ka valsts pārvaldei savā darbībā jāievēro labas pārvaldības princips, taču pilnīgākai tā izpratnei piemērojams viss Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pants. Labas pārvaldības princips ir tiesību vispārējo principu kopums. Tajā vispārējie tiesību principi ietverti ar vienotu mērķi realizēt personu tiesību vai tiesisko interešu aizsardzību publiskās varas un ikvienas privātpersonas publiski tiesiskajās attiecībās. Labas pārvaldības principa realizācija ir nozīmīga, lai valsts ikvienam garantētu iespēju realizēt tiesības un tiesiskās intereses attiecībās ar valsts institūciju.⁴

Attiecīgi varētu apgalvot, ka valsts pārvaldes funkciju analīze, sadrumstalotības novēršana un plāns, piemēram, no Valsts kancelejas puses, kā un kad novērst funkciju pārklāšanos, būtu labas pārvaldības principam atbilstoša rīcība, kas kā konstitucionāls vispārējais tiesību princips netieši ir ietverts Latvijas Republikas Satversmē un atzīts par Eiropas Savienības pamattiesību. Visu valsts pārvaldes funkciju pārskatīšanu un iespējamu to konsolidēšanu sagaidītu un noteikti arī pozitīvi novērtētu sabiedrība.