Katrai valstij ir likums vai likumi, kas, zinātniskā valodā runājot, regulē konstitucionāli tiesiskās attiecības. Citiem vārdiem sakot – ar šādu skaidrojumu tad tiek saprasts, ka runa ir par valsts konstitūciju. Latvijas konstitūcija ir 1922. gada 15. februāra Latvijas Republikas Satversme. Parasti termini "konstitūcija" un "Satversme" latviešu juridiskajā valodā tiek saprasti kā sinonīmi. Te gan jāprecizē, ka mūsdienu konstitucionālajās tiesībās terminu "Satversme" uzlūko gan šaurākā, gan plašākā nozīmē. Šaurākā nozīmē tas aptver to Satversmi, ko 1922. gada 15. februārī pieņēma Satversmes sapulce ar visiem grozījumiem, kas izdarīti tajā. Plašākā nozīmē tas aptver jebkuru spēkā esošu konstitucionāla ranga tiesību normu. Katrā ziņā Satversme aptver Latvijas konstitucionālo regulējumu un pilda konstitūcijām raksturīgās funkcijas.

Lai arī formāli Satversme ir likums, tomēr vienlaikus tā nav tikai likums. Tā ir tāds likums, ko raksturo struktūras īpatnības, tā aptver tiesību normas, principus un vērtības ar augstu abstrakcijas pakāpi, tai raksturīga īpaša grozīšanas kārtība, un tā ir likums, kam piemīt augstākais juridiskais spēks. Var arī teikt, ka Satversmi raksturo konstitūcijas virsvadības princips, kas tiek uzskatīts par centrālo aksiomu konstitūciju teorijā. Tā ir pārējo likumu un citu tiesību aktu mērs. Visa Latvijas tiesiskuma un tiesību sistēma kopumā tiek veidota Satversmes ietvarā. Citiem vārdiem, no tā izriet secinājums, ka likums, kas neatbilst Satversmei, nevar būt likums.

Satversmes noteic arī konstitucionālo institūciju uzvedības modeli – to, kādu rīcību un kādā veidā īstenojamu no tās sagaida ikviens, kas dzīvo un atrodas šajā valstī. Satversme ir arī augstāka par politisko gribu. Politikai ir jābūt organizētai Satversmes ietvaros. Tādēļ tieši Satversme ir tā, kuras normas ierobežo valsts varu īstenotājus. Nekas un neviens nevar būt tāds, kas varētu stāvēt pār Satversmi.

Satversme noteic personas un valsts tiesiskās attiecības. Šodien viena no konstitūciju raksturīgākajām iezīmēm ir cilvēka pamattiesību esība (un no tā arī jāsa­prot – šo pamattiesību īstenošana un arī aizsardzība) tajā. Eiropas un pasaules doma mēdz pat uzsvērt, ka šodien tieši šo pamattiesību esība ir integrāls konstitūcijas elements, un tam nevar nepiekrist. No tā izriet šodienas modernas un tiesiskas valsts centrālais uzstādījums, ka valsts uzmanības centrā ir cilvēks un tā tiesības.

Satversme ir integrāls jeb vienots tiesību akts. Var teikt, ka tās normas, principi un vērtības veido vienotu harmonisku sistēmu. Satversmes integritāte liedz Satversmes normas uzlūkot un interpretēt atrauti citu no citas, jo Satversmē iekodētais balanss tādējādi varētu tikt izjaukts vai arī mazināta kādas citas Satversmes normas nozīme un saturs. Satversmes integritāte ir ļoti būtisks aspekts, kas bieži vien netiek pienācīgi novērtēts. Tieši Satversmes integritāte palīdz atbilstoši īstenot varas dalīšanas principu, kas ir ielikts konstitucionālo institūciju funkcionēšanas pamatā.

Satversme šodien nav tikai tās rakstītais teksts. Satversmes normu satura konkretizēšanā liela nozīme ir doktrīnai un tiesu praksei. Zinātnieku darbi ļauj palūkoties uz Satversmes normām plašāk, salīdzinošā aspektā un arī kritiski. Satversmes satura šķetināšana ir izaicinājums jebkuram zinātniekam. Tomēr vienlaikus tas ir arī katra zinātnieka uzdevums un veiksme būt iesaistītam tieši Satversmes teksta atklāšanā. Savukārt tiesu prakse ir tā, kas dod iespēju Satversmes normas piemērot šodienas mainīgajiem dzīves apstākļiem. Satversme nav un nevar būt sastingusi savā attīstībā. Tās allaž nepieciešamo redzējumu mūsdienu cilvēka un lietu kārtības jeb dzīves vajadzībām nodrošina dinamiska interpretācija. Vēsture nav jāaizmirst, tā ir jāciena, bet jādzīvo ir šodien un te. To pieprasa moderns skatījums uz valsts attīstību un dzīvi kopumā. Tādēļ demokrātijās tiek cienīts un atzīts saprātīgs tiesību piemērotājs: tāds, kurš ne tikvien saprot normas saturu, bet redz arī sistēmu kopumā un spēj brīžiem tālredzīgi paredzēt nākamos soļus, izdarot tālredzīgus un pamatotus secinājumus.

Visās valstīs konstitūcijas sniedz svarīgāko informāciju ne tikai par valsts varas funkciju īstenotājiem. Vēl būtiskāks ir cits faktors. Satversme ir tā, kas vienlaikus izskaidro, kas tad kopumā ir Latvija, kādi ir šajā valstī dzīvojošie cilvēki, kāda ir šo cilvēku vērtību sistēma. Tā arī atspoguļo un paskaidro, kādi ir visas sabiedrības attīstības vadmotīvi. Citiem vārdiem, tā ir arī valsts un sabiedrības attīstības ceļa karte.

Satversmi raksturo stabilitāte, jo tās normu grozīšana ir pieļaujama, lai veicinātu sabiedrības izaugsmi, nevis lai apliecinātu kādus Satversmes grozītāju subjektīvus mērķus, kas ir tālu no kopīgiem valsts un sabiedrības attīstības mērķiem. Nav pieļaujami arī tādi Satversmes grozījumi, kas izjauc Satversmes normu harmoniju. Tas nozīmē, ka, domājot par jebkādām konstitucionālo institūciju funkciju modifikācijām, šis aspekts ir īpaši jāņem vērā. Ikviena konstitucionālā likumdevēja primārs pienākums ir domāt, kā saglabāt to trauslo balansu, kas noteic konstitucionālo institūciju darbību. Satversmes stabilitāte ir vērtība. Satversmes stabilitāte ir pamatā valsts konstitucionālajai iekārtai, tiesību un visai tiesiskajai sistēmai, jo tieši stabilitāte nodrošina to mērķu kuru dēļ šī valsts tika dibināta, sasniegšanu.

Īsta un reāla konstitūcija ir tikai tad, ja tās normas tiek arī īstenotas. Nav jēgas, ja valstī ir konstitūcija, kuras tiesību normas netiek piemērotas tieši. Tad tā ir tikai skaista izkārtne bez dvēseles. Mūsdienu Latvijas tiesiskajā sistēmā ir zināma atziņa par to, ka Satversmes normas ir jāpiemēro tieši un nepastarpināti ikvienam tiesību normas piemērotājam. Ne tikvien tiesām, bet – ikvienam.

Konstitūcija iegūst citu jēgu, ja katrs sabiedrības loceklis sajūt un uzlūko to kā savu konstitūciju (jeb manu konstitūciju). Ja indivīdi Satversmi uzlūko kā tālu no realitātes atrautu tiesību aktu, kas uz to neattiecas, tad tas ir bīstams signāls. Tādēļ arī mūsdienu konstitucionālismā dominē uzskats, ka īsta un reāla konstitūcija ir tad, ja to par savu uzskata ikviens. Ir uzskats, ka šo personas un konstitūcijas satuvināšanos nodrošina tieši Satversmē iekļautās cilvēka pamattiesības. Ja persona uzlūko tās par savām tiesībām – tādām, kas dod un aizsargā, tad tiek sasniegta Satversmē iekodētā doma par to, ka tai ir jābūt tādai, zem kuras patverties ikvienam. Tāds ir arī bijis mūsu Satversmes vadmotīvs, ko izteicis Atis Kronvalds savā jaunvārdā "Satversme". Tieši šajā aspektā vēl vairāk izkristalizējas nepieciešamība tieši piemērot Satversmes normas.

Konstitūcija ne tikai aizsargā un dod. Tā mūsdienu demokrātiskā tiesiskā valstī arī pieprasa. Un pieprasa pamatoti, jo attiecībām ir jābūt abpusējām. Satversme sagaida indivīdu, kurš pakļaujas tās noteikumiem jeb ievēro tās noteikumus, jo tiek prezumēts, ka šie noteikumi kalpo ne tikvien indivīda, bet arī visas sabiedrības interesēm. Satversme sagaida, ka valsts varu īstenojošās personas strādās, respektējot tās normas, un kalpos visu kopējām interesēm. Satversme pieprasa kārtību: savu tiesību īstenošanu, citu personu interešu respektēšanu un galu galā – kopīgo interešu sasniegšanu. Tas nozīmē, ka Satversme gan aizsargā konkrētu indivīdu, bet vienlaikus tā aizsargā visus.

Katrai konstitūcijai piemīt brīžiem apbrīnojama pašaizsargāšanās spēja. Arī Satversme ir apveltīta ar šādiem pašaizsardzības mehānismiem. Tomēr ir brīži, kad likums viens pats sevi aizsargāt un nosargāt nav spējīgs. Šo likumu aizsargāt ar pašas Satversmes palīdzību var gudrs, mūsdienīgi domājošs cilvēks. Ņemot vērā Satversmes normu abstraktumu, tā īstenotājam paģēr augstāku zināšanu un prasmju līmeni, sistēmisku redzējumu. Satversme ir jāizprot ne tikai burtiski, bet aiz katra vārda ir jāsaskata konstitūcijas gars.

Satversme pieprasa arī cieņu. Gudra sabiedrība ciena savu konstitūciju un arī valsti. Gudra sabiedrība gudri izmanto Satversmes piedāvātās iespējas.

Satversme vienmēr atgādina un atgādinās par mūsu vēsturi. Ne tikvien tās teksts jeb tās ievadā izklāstītie būtiskākie valsts vēstures posmi, bet tās esība pati par sevi atgādina mūsu valsts un tautas veidošanās, attīstības un izaugsmes ceļu. Satversme – tiesību akts, kas tapis pirms gadsimta, liek domāt arī par mūsu tautas priekšstāvju – konstitūcijas veidotāju – viedo redzējumu. Izšķiršanās par tās darbības atjaunošanu pretēji līdzīgās situācijās esošām valstīm bija drosmīgs solis. Nereti tas nodēvēts par sava veida eksperimentu, īpašu gadījumu, kad tiek atgriezts dzīvē likums, kas tapis pirms vairākiem gadu desmitiem. Kā rāda prakse – eksperiments ir izdevies. Turklāt būt piemērojamai pat pēc simts gadiem, regulēt valsts dzīvi – tas ir augsts mūsu senču zināšanu un vieduma novērtējums. Citas nācijas, piemēram, amerikāņi, ar lepnumu cildina tās konstitūciju veidotāju nopelnus. Arī mums ir pamats cildināt mūsu Satversmes veidotājus, kas atstājuši valstij nozīmīgu – mūžīgu – mantojumu.

Mēdz teikt, ka konstitūcija ir katras tautas gadu simtos un pieredzē veidots likums. Mūsu Satversme ir izcils paraugs mazas, bet spēcīgas un spējīgas tautas un cilvēku gudrībai tik būtiskus jautājumus ietvert dažos teikumos un vārdos, kas ir dzīvi un piemērojami mūžīgi.