Ja pretimnācējam Doma laukumā Rīgā lūgtu izlasīt Sa­tversmes ievada tekstu un atbildēt uz jautājumu – kas ir Latvijas identitāte un latviskā dzīvesziņa, esmu pārliecināts, ka saņemtu neskaitāmas, iespējams, diametrāli pretējas, taču pārsteidzošas atbildes. Tā katra skartu atsevišķus valsts identitātes aspektus jeb raksturlielumus. Un tās visas būtu uzskatāmas par "pareizām" atbildēm. Tāpat kā katra indivīda vai kolektīvā identitāte, arī valsts konstitucionālā identitāte ir skatāma kā unikāls un daudznozīmīgs fenomens. Tādēļ turpmāk rakstītais ir tikai viena versija jeb mēģinājums apcerēt Satversmes ievadā paustos vārdus "Latvijas identitāte" un "latviskā dzīvesziņa."

"Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības." Šie vārdi kopš 2014. gada ir ierakstīti Satversmē. Noprotams, ka Satversmes ievadā lasāmais teksts zināmā mērā fiksē un atspoguļo centienus pasargāt un nostiprināt Latvijas valstiskumu, tās nacionālo identitāti no iekšējiem un ārējiem apdraudējumiem. Tomēr viss Satversmes ievada teksts raisa vairāk jautājumu, nekā sniedz atbildes. Piemēram, vai šie 2014. gada grozījumi, papildinot Satversmi ar ievadu jeb preambulu, ir sasnieguši mērķi, cenšoties definēt un nostiprināt Latvijas valsts pamatus, nacionālo identitāti un tās būtību? Kā šie grozījumi ir veicinājuši visas Latvijas sabiedrības saliedētību, un vai valsts identitāte ir pārejošs lielums, kas būtu īpaši jānostiprina, veicot grozījumus valsts pamatlikumā? Atbildes atšķirsies. Tādēļ būtu jāsaprot vārdu "Latvijas identitāte" un "latviskā dzīvesziņa" konstitucionālais tvērums, ja tāds pastāv.

Arī pirms 2014. gadā pieņemtā Satversmes ievada viss tajā ietvertais jau 92 gadus bija atvasināms no citām Satversmes teksta normām. Piemēram, konstitucionālās vērtības un valsts konstitucionālie principi bija un joprojām ir nolasāmi Satversmes 1. pantā, kas noteic: "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika." Šis Satversmes papildinājums, ko 2012. gadā daļa Latvijas tiesībnieku aizsāka ar diskusiju par Satversmes kodola meklējumiem, tapa kā atbilde pret tā saukto valodas referendumu, kas paredzēja mainīt Satversmes 4., 18., 21., 101. un 104. pantu, piešķirot krievu valodai otras valsts valodas statusu. Tādējādi Saeima 2014. gada 19. jūnijā izdarīja grozījumus Satversmē, izsakot Satversmes ievadu jaunā redakcijā – līdzšinējais ievads ("Latvijas tauta savā brīvi vēlētā Satversmes sapulcē ir nolēmusi sev šādu valsts Satversmi") tika aizstāts ar plašāku tekstu.

Nepieciešamību pēc Satversmes ievada izteica un ar saviem izvērstiem priekšlikumiem 2013. gadā klajā nāca Egils Levits, paužot, ka "tā joprojām ir mana personiskā iniciatīva – šobrīd tā ir mana privāta, zinātniska, tiesībfilozofiska izstrādne. Manas pārdomas par to, kā Latvijas valsts identitāti varētu aprakstīt Satversmes preambulā, kas tādējādi tiktu izmantota tiem mērķiem, kam preambulas tiek rakstītas citu valstu konstitūcijās".¹ E. Levits atsaucās uz vācu tiesībzinātnieka Martina Morloka (Martin Morlok) 1993. gada darbu "Pašsaprotamība kā tiesību kritērijs" (Selbstverständnis als Rechtskriterium) un Pētera Hēberles (Peter HŠberle) 1982. gada pētījumu par konstitūciju preambulām un to nozīmi.² Zināmā mērā turpmākās pārdomas par Latvijas identitāti un latvisko dzīvesziņu, kas paustas Satversmes ievadā, ar to varētu arī noslēgt.

Tiesību zinātnē un praksē ikviena likuma vai normatīvā akta, tostarp konstitucionālo normu, ietverto saturu un jēgu palīdz atklāt tiesību normas iztulkošanas metodes. Uzdrošinos apgalvot, ka vārdu salikumi "Latvijas identitāte" un "latviskā dzīvesziņa" nav un nevar būt interpretējami un tulkojami tikai Satversmes iztulkošanas, tostarp juridiskās loģikas, robežās. Tie nav ekskluzīvi tiesībnieku vai tiesību zinātnes jēdzieni. Katrs var censties atbildēt, vai ir iespējams definēt latvisko dzīvesziņu šodienas pasaulē. Acīmredzot ar latvisko dzīvesziņu ir jāsaprot kāds noteikts attieksmes, rīcības un morāles uzvedības kodekss, kas Latvijā dzīvojošos cauri gadsimtiem vieno kādā kopējā domāšanas vai uzvedības veidā. Jebkādi mēģinājumi šos vārdus ietērpt "satversmības rāmjos" tikai sašaurina šo jēdzienu tvērumu, padarot tos atrautus no mūžīgi mainīgās sabiedrības un realitātes, kurā dzīvo Satversmē definētā Latvijas valsts. Tāpat kā ikvienas sabiedrības tiesiskā apziņa, arī ikvienas valsts identitāte ir mainīgs lielums, ko bieži vien iespaido un virza katras sabiedrības, katras valsts dotais laikmets – valsts attīstība un laikmeta gars. Latvijas identitātes un latviskās dzīvesziņas satversmības meklējumos var apmaldīties miglā, pazaudējot arī pašu Satversmes iztulkošanas metodes mērķi.

Iespējams, ka Satversmes ievada teksta jēdzieni kļūst skaidrāki, ja tos aplūko vācu tiesību skolas gaismā. Latvijas politiskajā (arī tiesiskajā) kultūrā tādi salikteņi kā dzīvesziņa, valstsgriba u.c. ir ieviesti nesen. Drīzāk šos jēdzienus var uzskatīt par sava veida Vācijas tiesību sistēmas "suvenīriem". Tādējādi Satversmes ievads ir jēdzieniski atrauts un svešs pretēji Satversmes tēvu skaidrajam, lakoniskajam un joprojām uz nākotni vērstajam (un labi, ka tā!) 1922. gadā pieņemtajam Satversmes tekstam. Satversmes pamatteksts ir eleganti vienkāršs un vieds – tekstuāli estētisks. Ievada teksts disonē.

Satversmes ievadu var salīdzināt ar mītisku senlaiku teiksmu stāstu. Tā ir konstitucionāla rīme. Satversmes ievads, gluži kā latvietis jeb trešais tēva dēls ar augstu individuālisma pakāpi, dzīvo poētiskā sentimentā. Viņš cenšas domāt un uzvesties politiski labēji vai centriski, bet rīkojas kreisi, ko trāpīgi izteicis Rainis: "Mēs ne pret vienu nejūtam naida, Mēs tikai negribam, ka mūs spaida, Mēs negribam kalpot ne austrumam, Mēs negribam vergot ne rietumam."³

Tāpat kā ikviena cilvēka, arī valsts iekšējā un ārējā identitāte ir dinamiska, tā nav viendabīga. Tā mēdz būt pretrunīga un mainīga, dažkārt ārēju apstākļu radīta. Lai gan šodienas Latvija gluži nav saistāma ar, piemēram, Ernesta Brasliņa dzīvesziņu un dievturību vai Edvarta Virzas "Straumēnu" un Andreja Upīša "Zaļās zemes" pasauli, tomēr sauklis "Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes" katram latvietim ir tuvs. Latvietis mīl savrupību un domā vienu, saka ko citu, bet rīkojas pavisam citādi. Savrupīgi.

Zināmā mērā Latvijas valsts identitāti var salīdzināt ar koristu un skolotāju – neformālās un formālās izglītības nesēju, kas veido nācijas "gēnu" un arhetipu. Apšaubāmi ir apzīmēt tikai latviešus un lībiešus par pirmtautu, kas veido Latvijas valsts identitāti. Jau kopš senlaikiem, pirms tapa Latvijas valsts, vācbaltieši, prūši, poļi, ebreji, krievi un zviedri ir būtiski ietekmējuši politiskos, sociālekonomiskos, reliģiskos un kultūras procesus Latvijas teritorijā, tostarp Eiropas kultūrtelpā.

Šīs ir tikai dažas pārdomu pieturvietas, lai katrs apsvērtu – vai un kāda ir un būs Latvijas identitāte nākamajos gadsimtos un kā tas sasaucas ar Satversmes ievada tekstu.

Latvijas valsts identitāti ir neiespējami definēt vienā rindkopā vai kādā īpašā ievadā. Latvijas valsts identitāte ir kas lielāks. Latvijas valsts identitātes avots ir Latvijas tauta, visa daudzveidīgā Latvijas sabiedrība. 21. gadsimtā nav jāsaka priekšā, gluži kā Vecā Stendera Bilžu ābecē, kas ir Latvija un kāda ir Latvijas valsts jēga. Latvijas valsts jēga un pamats ir Latvijas tauta, kas Satversmē ieliktās vērtības apliecina ik dienu.

Latvijas valsts identitāti veido ikviens Latvijai piederīgs cilvēks – latvietis un citlatvietis (nevis sveštautietis!), kurš neatkarīgi no dzīves vai atrašanās vietas pasaulē izjūt un apliecina ar savu attieksmi piederību Latvijai, valsts valodai, tās vēsturiskajai un ļoti dažādajai kultūrtelpai.

Mums nav jāšaubās par izvēlēm, kad jautā – kas ir Latvija. Latvijas valsts ir ikvienam, taču katram sava. Latvijas identitāti veido katrs Latvijas iedzīvotājs, latvietis un citlatvietis – lībietis, krievs, polis, ukrainis, baltkrievs, ebrejs, lietuvietis, igaunis –, vīrietis un sieviete, ticīgais, agnostiķis un ateists, gan labēji, gan centriski, gan kreisi orientēts cilvēks, gluži kā sešpadsmit panti Satversmes astotajā nodaļā par cilvēka pamattiesībām, kas sākas ar vārdu "IKVIENAM".