Satversmes 93. pants ir ļoti lakonisks. Tas paredz, ka ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums. Punkts.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka "tiesības uz dzīvību tiek atzītas par vienu no augstākajām vērtībām cilvēktiesību ietvaros. Šo tiesību īpašais statuss tiek uzsvērts, tās apzīmējot kā neatņemamas. Tiesības uz dzīvību nodrošina cilvēka fizisko eksistenci kā priekšnoteikumu cilvēka garīgajai eksistencei un jebkādai viņa rīcībai vai uzvedībai. Tiesības uz dzīvību veido visu citu cilvēka pamattiesību īstenošanas priekšnoteikumu" (lieta Nr. 2009-12-03, 14. punkts).

Dzīvība ir vislielākā indivīda vērtība. Bez dzīvības nav indivīda. Bez indivīda nav valsts. Līdz ar to arī visam pārējam zūd jēga. Tas liek domāt, ka dzīvība ir visiem pašsaprotams termins. Taču, ielūkojoties uzmanīgāk, kļūst skaidrs, ka vēl joprojām nav vienošanās par tiesību uz dzīvību tvērumu.

Mūsdienu civilizētajā pasaulē netiek apšaubīts, ka tiesības uz dzīvību pieder pie indivīda dabiskajām tiesībām, kuras valstij ir pienākums aizsargāt ne vien no pašas darbībām, bet arī no citu personu darbībām. Tajā ietilpst pienākums pieņemt likumus indivīdu dzīvības aizsardzībai, aizliegums tīši atņemt indivīda dzīvību, kā arī pienākums spert preventīvus soļus indivīda dzīvības aizsardzībai (ceļu satiksmes noteikumu regulēšana, dabas katastrofu seku novēršana, militārie konflikti).

Tomēr neviens no minētajiem soļiem negarantē indivīdam absolūtu aizsardzību no visiem iespējamiem riskiem viņa dzīvībai. Ja kāda situācija rada draudus indivīda dzīvībai, valstij ir pienākums veikt efektīvu izmeklēšanu un radīt efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus, arī par darbībām, kas notikušas ārpus tās teritorijas.

Laikmetā, kad valstu robežas kļūst arvien caurspīdīgākas un noziedzība arvien radošāka, ekstrateritoriālai jurisdikcijai ir arvien lielāka nozīme. Diemžēl iespēju pastrādāt noziegumu citas valsts teritorijā izmanto ne tikai vienkārši noziedznieki, bet arī radikāli grupējumi un pat pašas valstis. Malaizijas aviolīniju lidmašīnas notriekšana vai Ļitviņenko nogalināšana ir spilgti piemēri, kā valsts (šajā gadījumā – Krievija) ārpus savas teritorijas ar savu aģentu starpniecību var veikt noziedzīgas darbības, slēpt nozieguma pēdas un traucēt neatkarīgai izmeklēšanai. Pozitīvi ir tas, ka starptautiskai sabiedrībai ir iespējas saukt šādu valsti pie atbildības (Eiropas Cilvēktiesību tiesas (ECT) lieta par Ļitviņenko nāves apstākļiem: Carter v. Russia, 20914/17).

Šī tendence liek aizdomāties: vai civilizētai valstij jāuzņemas atbildība tikai par savu iedzīvotāju dzīvību, vai tomēr tai jāsper arī soļi, lai aizsargātu visu cilvēku dzīvības neatkarīgi no to atrašanās vietas? Šī doma nav tik abstrakta, kā tas varētu šķist.

Starptautiskie līgumi, Eiropas Savienības (ES) Pamattiesību harta un valstu konstitūcijas atzīst personas tiesības uz dzīvību, piedāvājot vienotu izpratni par valsts procesuālajiem pienākumiem indivīda dzīvības aizsardzībai. Taču starp tiem pastāv atšķirības termina temporālā un saturiskā tvērumā. Vai šīs atšķirības ir pamats uzskatīt, ka katra valsts ir autonoma savā pieejā jautājumam? Vēl jo vairāk, jautājuma fundamentālais un transversālais raksturs neatstāj vienaldzīgu nevienu – baznīcai, zinātniekiem, filozofiem, juristiem un "ierindas pilsoņiem" ir viedokļi, kas neizbēgami ietekmē politisko gribu.

Pasaule, kas spējusi nosūtīt cilvēku uz Mēnesi, 21. gadsimtā joprojām nespēj vienoties par būtiskākajiem tiesību uz dzīvību aspektiem uz dzimtās planētas Zemes. Kurā brīdī dzīvība sākas, un ko nozīmē dzīvības beigas? Kam ir noteicoša loma lēmumā par dzīvības došanu vai atņemšanu? Pašam indivīdam, balstoties uz personīgo autonomiju? Valstij, jo tā uzņemas atbildību par savu iedzīvotāju labklājību? Baznīcai, jo tā izstrādā kanonus indivīda uzvedībai? Zinātnei, jo tā paplašina mūsu redzesloku? Kurš var noteikt tiesību uz dzīvību robežas? Vai indivīds var prasīt tikai tiesības eksistēt, vai arī noteiktu dzīves kvalitāti? Kurš un pēc kādiem kritērijiem var vērtēt, kura dzīvība ir vērtīgāka?

Tiesību aktos un judikatūrā sniegtās atziņas lielā mērā ir atkarīgas no paša indivīda, konkrētajā sabiedrībā valdošiem uzskatiem un valsts lomas šo uzskatu veidošanā un iegrožošanā. Tāpēc uzskati nereti nonāk ekstrēmās pretrunās. Un tieši šo iemeslu dēļ ir tik svarīgi, lai valstis aktīvi iesaistītos diskusijā gan nacionālā, gan globālā līmenī un nepārtraukti attīstītu kopīgu izpratni.

Dzīvības sākuma noteikšana ir patiess izaicinājums gan mediķiem, gan filozofiem, gan juristiem. Ar to cieši saistīti ir grūtniecības pārtraukšanas un mākslīgās apaugļošanas jautājumi. ECT, interpretējos Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 2. pantu, joprojām izvairās dot tiešu atbildi, atstājot to konvencijas dalībvalstu ziņā.¹ Pretējā polā atrodas Amerikas Cilvēktiesību konvencijas 4. pants, kas nosaka, ka tiesības uz dzīvību parasti sākas no ieņemšanas brīža.

Eiropas Savienības Tiesā (EST) līdz šim ir bijusi tikai viena lieta, kas bija tieši saistīta ar grūtniecības pārtraukšanas regulējumu (C-159/90 Society for the Protection of the Unborn (Ireland) Ltd v Grogan and others). Tajā EST atzina, ka aborta veikšana ir pakalpojums ES tiesību izpratnē. Taču "tas, ka dalībvalsts, kurā ir aizliegta grūtniecības pārtraukšana medicīniskā ceļā, aizliedz studentu apvienībām izplatīt informāciju par to klīniku identitāti un atrašanās vietu citā dalībvalstī, kurās likumīgi tiek veikta brīvprātīga grūtniecības pārtraukšana, un par saziņas līdzekļiem ar šīm klīnikām, ja attiecīgās klīnikas nav iesaistītas minētās informācijas izplatīšanā, nav pretrunā [ES] tiesībām" (vērtējot Īrijas konstitūcijā tobrīd noteikto aizliegumu sniegt pakalpojumu, kā arī ierobežot vārda brīvību).

Šīs diskusijas nostumšana malā turpina traucēt sieviešu efektīvai pieejai grūtniecības pārtraukšanai, tieši un netieši apdraudot viņu dzīvību un veselību (tai skaitā ES, jo Maltā pilnībā, bet Polijā gandrīz pilnībā noteikts abortu aizliegums). Īrija abortu aizliegumu no savas konstitūcijas svītroja tikai 2018. gada referenduma rezultātā, izpildot ANO Cilvēktiesību komitejas lēmumu lietā Mellet v Ireland par Īrijas atteikumu veikt abortu, piespiežot sievieti dzemdēt bērnu, kam nebija izredžu izdzīvot. Īrijas grozījuma praktiskais efekts gan vēl jāvērtē. Arī citur pasaulē sievietēm draud smagas sankcijas par abortu veikšanu. Piemēram, brīvības atņemšana par medicīnisko abortu (Brazīlijā) vai spontāno abortu (Ekvadorā).

Ja pasaule ir varējusi vienoties par nāvessoda aizliegumu, kāpēc tā nespēj būt vienota, lai mazinātu sieviešu stigmatizēšanu?

Latvijas valsts un sabiedrības attieksme pret grūtniecības pārtraukšanas jautājumiem ir samērā progresīva. Taču stipri atpaliek saistītajā mākslīgās apaugļošanas jautājumā. Diskusija tikpat kā nenotiek, neskatoties uz to, ka bāzes tiesiskais regulējumu jau ir. Tomēr jāšaubās, vai Latvija kā demokrātiska valsts, kas atbalsta dzimumu līdztiesību, varēs izvairīties no aktīvas dalības šajās diskusijās nacionālā, ES un starptautiskā līmenī.

Diskusija par dzīvības sākumu neizbēgami noved arī pie diskusijas par dzīvības beigām un lēmumiem par dzīvības izbeigšanu, kā arī valsts lomu to pieņemšanā. Eitanāzija Latvijas sabiedrībai vēl joprojām ir tabu termins. Šobrīd tikai četras ES valstis ir atļāvušas eitanāziju (Beļģija, Luksemburga, Nīderlande un Spānija). Vēl divas dalībvalstis (Itālija, Portugāle) ir ceļā uz eitanāzijas legalizēšanu. Divās citās ES valstīs (Austrija, Vācija) eitanāziju ir atļāvušas tiesas. Citur pasaulē tiesību brīvprātīgi izbeigt savu dzīvību smagi slimiem cilvēkiem ir piešķīrušas, piemēram, ASV (daļēji), Austrālija (daļēji), Jaunzēlande, Kanāda, Kolumbija un Šveice.

Eitanāzija skar ļoti kontroversālu jautājumu: vai indivīdam ir pienākums dzīvot "par katru cenu" un pat tad, ja dzīvība sagādā nepanesamas ciešanas? Jautājums ir arī par to, vai valsts var uzlikt pienākumu dzīvot, vai arī tā var izveidot mehānismu, kā palīdzēt indivīdam dzīvību izbeigt?

Šie ir lēmumi, kas rada neatgriezeniskas sekas un būtiskus ētikas izaicinājumus. Taču jautājuma sarežģītība nav attaisnojums, lai izvairītos no diskusijas un ignorētu ciešanas, ko cilvēkiem sagādā neārstējamas slimības gadījumos, kad mūsdienu medicīna joprojām ir bezspēcīga.

Eitanāzijas jautājumam ir ciešs sakars ar zāļu eksistenci un pieejamību. Nāk prātā brutāls "realitātes pieskāriens" Satversmes tiesas praksē: "Kaut arī ir ļoti vēlams, lai katram būtu pieejama pilna apjoma medicīniskā aprūpe, ieskaitot dzīvību nodrošinošas medicīniskās procedūras un zāles, resursu trūkums diemžēl nozīmē to, ka daudzi indivīdi nevar šādu pilna apjoma medicīnisko aprūpi baudīt, it īpaši tad, ja tā ir permanenta un dārga. Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija tiesības uz bezmaksas medicīnisko aprūpi kā tādu negarantē" (lieta Nr. 2009-12-03, 14.3.3. punkts). Ja objektīvu iemeslu dēļ valsts nevar garantēt dzīvību ar zināmu veselības kvalitāti, varbūt valsts var nodrošināt kvalitatīvu nāvi? Par šo sāpīgo jautājumu jādiskutē.

Jauns pavērsiens diskusijā par tiesībām uz dzīvību un veselību ir klimata pārmaiņas. Šobrīd vēl nav skaidras atbildes, vai valsts pozitīvais pienākums aizsargāt indivīda dzīvību ietver arī pienākumu aizsargāt to pret klimata pārmaiņu radītām negatīvām sekām. ECT un EST nostāja ir vēsa. Lietās T-330/18 un C-565/19P Armando Carvalho e.a. netika atzītas indivīdu tiesības apstrīdēt ES uzņemtās Kioto protokola saistības, kas, pēc pieteicēju domām, apdraud viņu tiesības uz dzīvību. Vienlaikus lietā C-723/17 Craeynest e.a. EST uzsvēra dalībvalstu pienākumu izveidot indivīdiem pieejamus efektīvus tiesiskās aizsardzības līdzekļus prasījumiem par dalībvalstu pasākumu atbilstību ES regulējumam vides jomā. Daudzu valstu tiesās ir arī iesniegtas un pieņemtas prasības pret valdībām par dzīvībai un veselībai bīstamajiem apstākļiem, ko rada klimata pārmaiņas.

Aplūkotie piemēri liecina, ka sabiedrības izpratne par tiesībām uz dzīvību ir rādītājs tam, ciktāl tā ir demokrātiska un progresīvi domājoša. Tikai sasniedzot noteiktu demokrātiskās apziņas līmeni, savulaik daudzās pasaules valstīs pilnībā atcēla nāves sodu. Tvērums, kāds tiek piešķirts tiesībām uz dzīvību, ir indikators tam, cik dziļa sabiedrībā ir izpratne par dzimumu līdztiesību un valsts nošķirtību no baznīcas, ļaujot vai neļaujot dogmatiskai domāšanai iejaukties valstisku lēmumu pieņemšanā. Tas izskaidro, kāpēc citādā ziņā demokrātiskas un attīstītas sabiedrības pēkšņi izrāda vienaldzību vai ekstrēmu nostāju vienā vai otrā jautājumā. Līdz ar to tiesību uz dzīvību juridiskā koncepta tālāka attīstība nav iedomājama bez turpmāka demokrātijas koncepta attīstības, bez visaptverošas politikas un izglītības par dzimumu līdztiesību, kā arī bez sekulāras valsts principa turpmākas nostiprināšanas.