Mūsdienu patērētāju sabiedrībā vides aizsardzība un labvēlīgas vides nodrošināšana ir kļuvusi par globālu problēmu, no kuras risinājuma atkarīgs visas cilvēces liktenis. Cilvēkiem jāizšķiras, pa kādu ceļu iet. Proti, vai turpināt straujo materiālo vērtību ražošanu un nekontrolētu dabas resursu iznīcināšanu, aiz kuras cilvēci sagaida neparedzamas sekas, vai arī nekavējoties rīkoties, lai nākamo paaudžu interesēs planētas dzīvības līdzsvaru neizjauktu uz visiem laikiem.

Ja turpmāko desmit gadu laikā pasaules lielākās valstis neveiks efektīvus pasākumus klimata krīzes novēršanā, civilizācijai ir vienvirziena biļete uz katastrofu, – tik skarbi esošo situāciju pirms ANO klimata konferences COP 26, kas 2021. gada nogalē notika Glāzgovā, raksturoja ANO ģenerālsekretārs Antonio Gutērrešs. "Pasaules niknums un nepacietība būs neapvaldāma, ja vien nepadarīsim COP 26 Glāzgovā par brīdi, kad mēs reāli ķeramies pie klimata pārmaiņām, un mēs varam reāli ķerties pie oglēm, automašīnām, naudas un kokiem," uzrunā konferencei norādīja Lielbritānijas premjerministrs Boriss Džonsons. Vai šoreiz pasaules valstis pildīs savus solījumus labvēlīgas vides nodrošināšanā, vai arī, līdzīgi kā 2015. gada ANO Parīzes nolīgumā pieņemtās saistības, tie lielākoties paliks uz papīra? To rādīs tikai laiks.

Ņemot vērā zinātniskās un reliģiskās atziņas, politiskos, sociālos un ekonomiskos apsvērumus, laika gaitā labvēlīgas vides jēdziena saturs ir ievērojami mainījies. Vides aizsardzības politika pasaulē veidojusies pavisam nesen. Vides zinātnē jēdzienu "vides aizsardzība" sāka lietot 20. gadsimta 60.–70. gados, kad zinātnieki bija guvuši pietiekami dziļu izpratni par dabas procesiem un cilvēku ietekmi uz tiem. 1953. gadā 1600 zinātnieki no pasaules prestižākajām zinātņu institūcijām parakstīja "Brīdinājumu cilvēcei", kurā norādīja uz problēmām, kas varētu radīt nopietnus draudus. Brīdinājumi, ka palielinās "siltumnīcas efektu" izraisošo gāzu emisija, sarūk ozona slānis, samazinās dzeramā ūdens krājumi, pieaug atkritumu daudzums u.tml., no zinātnieku puses izskan regulāri. Kopš tā laika vides aizsardzības jomā ir notikušas simtiem konferenču, pieņemti tūkstošiem starptautiskas un nacionālas nozīmes aktu, taču situācija diemžēl pasliktinās.

Labvēlīgas vides nodrošināšana ir ne tikai ekonomisks un juridisks, bet arī morāls un ētisks izaicinājums. Bijušais ASV viceprezidents Als Gors 2006. gadā grāmatas "Neērtā patiesība" (An Inconvenient Truth) ievadā rakstīja, ka cilvēcei ir pienācis morālas izšķiršanās brīdis, šobrīd jārunā ne tikai par cilvēku spēju redzēt ar acīm un saprast ar galvu, bet arī ar sirdi, kā šajos apstākļos būtu jārīkojas. Vides problēmu sekmīga risināšana ir saistīta ar sabiedrības kritisko domāšanu. Piemēram, plastmasas atkritumu kalnus cilvēks spēj redzēt, bet bīstamā mikroplastmasa, kas "ieperinājusies" arī dzīvajos organismos, ar neapbruņotu aci nav saskatāma. Līdzīgi kā Covid-19 vīruss, tā arī CO₂ molekulas – klimata krīzes izraisītājas – nav saskatāmas. Attieksme pret vides problēmām sabiedrībā ir ļoti polarizēta, īpaši krīzes situācijās. Tā kā tikai ekonomiskā izaugsme joprojām tiek uzskatīta par galveno faktoru labklājības sasniegšanā un uzturēšanā, liela sabiedrības daļa nav gatava dzīvot pieticīgāk un jebkurus ierobežojumus labvēlīgas vides nodrošināšanas nolūkos uztver ļoti saasināti, līdz pat šo problēmu noliegšanai.

Saskaņā ar Eiropas Savienības nosprausto zaļo kursu, lai līdz 2030. gadam samazinātu siltumnīcefekta gāzu emisijas vismaz par 55 % salīdzinājumā ar 1990. gadu, kā arī lai veicinātu virzību uz ES klimatneitralitāti 2050. gadā, līdz šim šīs emisijas tika plānots samazināt 6 % apmērā. Taču pašlaik ir zināms, ka Eiropas Komisija vēlas lielāku samazinājumu, kas Latvijai varētu nozīmēt gandrīz trīsreiz lielāku mērķi – 17 %. Atsevišķi politiķi jau izteikuši bažas, ka tā rezultātā vairāk nekā pusi Latvijas iedzīvotāju skaršot "energonabadzība un mobilitātes nabadzība".

Netrūkst arī negodīgu zinātnieku, kas dezinformē sabiedrību. Kā vienu no zinātniskā negodīguma piemēriem var minēt bijušo Orhūsas Universitātes statistikas profesoru Bjernu Lomborgu (Bj¿rn Lomborg), kas savās publikācijās apgalvo, ka satraukums par planētas ekoloģisko situāciju esot nepamatots: kaitīgo gāzu izplūdes samazināšanu varot atlikt līdz 2100. gadam, jo vides piesārņotība, sagaidāmās klimata izmaiņas un bioloģiskās daudzveidības izzušana esot pārspīlēta. Ar Dānijas Zinātniskā negodīguma komitejas lēmumu B. Lomborgs tika atzīts par vainīgu zinātnes zaimošanā. Taču šis profesors grāmatā "Viltus trauksme" (False Alarm) turpina sludināt viedokli, ka klimata pārmaiņu "panika" radot vairāk ļaunuma nekā labuma.

Tiesības uz labvēlīgu vidi kā jauna veida cilvēka pamattiesības tiek atzītas par vienām no svarīgākajām cilvēka pamattiesībām, kas saistītas ar tiesībām uz veselību, dzīvību, īpašumu un vārda brīvību. Satversmes 115. pants noteic valstij konstitucionālu pienākumu aizsargāt vidi, kā arī ikviena subjektīvās tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Šīs tiesības piemīt ikvienai fiziskai personai un noteiktām privāto tiesību juridiskām personām (nevalstiskām organizācijām). Savukārt Satversmes ievads paredz ikviena morālu pienākumu rūpēties par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu.

Tiesību uz labvēlīgu vidi saturs, subjekti un tiesības, kas noteiktas starptautiskajos, Eiropas Savienības un Latvijas tiesību dokumentos, salīdzinoši plaši ir aplūkotas speciālajā literatūrā,¹ kā arī judikatūrā.

Jēdziens "labvēlīga vide" ir ļoti komplicēts un vienlaikus grūti konkretizējams. Tā kā tiesībām uz vidi nav vienota starptautiski noteikta standarta, valstu pieejas ir dažādas. Tiesību zinātnē daļa autoru uzsver, ka jēdziena "vide" lietošana ir kļuvusi nesamērīgi plaša, tāpēc nepieciešams noteikt tā aprises. Citi uzskata, ka pārmērīga šā jēdziena detalizācija normatīvajos aktos neļautu veikt nozīmīgu darbu vides problēmu risināšanā.

Ievērojami nopelni Satversmes 115. panta satura interpretācijā ir Satversmes tiesai, kas soli pa solim, ievērojot starptautiskajās rekomendatīvajās tiesībās ietvertos principus, idejas un kritērijus, savos spriedumos atklājusi tiesību uz labvēlīgu vidi saturu. Jau pašā pirmajā t.s. vides lietas spriedumā (Nr. 2002-14-04) tiesa atzina, ka tiesību uz labvēlīgu vidi saturam ļoti būtiska ir procesuālā dimensija, kas nodrošina sabiedrības tiesības vides jautājumu risināšanā. Tiesa ir uzsvērusi, ka visas Satversmes 8. nodaļā ietvertās pamattiesības, tostarp tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, ir savā starpā saistītas un piemērojamas tieši un nepastarpināti. Vienlaikus šīs tiesības uz labvēlīgu vidi nav absolūtas, jo Satversmes 115. pants neparedz pastāvošās vides nemainīgumu. Tomēr ekonomiskās vai sociālās intereses nevar īstenot, kamēr rūpīgi nav izvērtēta to ietekme uz vidi un ikvienu sabiedrības locekli.

Mūsdienu izpratnē jēdziens "vide" iekļauj sevī gan dabas vidi, gan cilvēka pārveidotu vidi un sociālo vidi. Vides aizsardzības likuma 1. pantā noteikts, ka vide ir dabas, sociālo un antropogēno faktoru kopums. Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments pamatoti norādījis, ka jēdziens "vide" neietver tikai dabas elementus – vide ietver arī sociālo un kultūras apstākļu kopumu, kas ietekmē indivīda vai sabiedrības dzīvi. Skaidri norobežot vidi no cilvēku fiziskās, sociālās un kultūras vides nav iespējams, jo šādas norobežošanas rezultāts būtu vides aizsardzības jēdziena neatbilstoša sašaurināšana.²

Tikpat sarežģīti ir noteikt vides "labvēlīguma" saturu. Zinātniskajā literatūrā, analizējot tiesību uz vidi saturu, var atrast dažādas pieejas vides labvēlīguma raksturošanā. Piemēram, tiek runāts par cilvēkam drošu vai veselīgu vidi, vidi, kas neapdraud cilvēka labklājību, kā arī par ekoloģiski līdzsvarotu vidi. Lielākoties šīs pieejas ir antropocentriskas, kas nesekmē vides aizsardzību un ir galvenais iemesls, kāpēc vide joprojām tiek degradēta. Kā zināms, antropocentristi uzskata, ka tikai cilvēks ir pats svarīgākais faktors pasaulē un visu lietu mērs.

Skatoties uz vidi caur cilvēktiesību prizmu, arī judikatūra lielākoties ir nostiprinājusi vides aizsardzības antropocentrisko koncepciju, kad vides jautājumiem uzmanība lielākoties tiek pievērsta tikai tad, ja tas attiecas uz cilvēkiem. Proti, no cilvēktiesību viedokļa nepieciešamība aizsargāt vidi līdz šim tikusi veidota ar mērķi garantēt visu cilvēku cilvēktiesības uz dzīvību, veselību, īpašuma aizsardzību, privāto un ģimenes dzīvi. Piemēram, Satversmes tiesa t.s. Kandavas kartodroma trases trokšņu lietā (Nr. 2017-02-03) secinājusi, ka "demokrātiskā tiesiskā valstī pienācīgi veikti pozitīvie pasākumi, kas tai izriet no personas tiesībām uz veselību un tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē, ir tādi, kur tiesību normu pieņēmēja veiktais izvērtējums visupirms ir vērsts uz cilvēka kā augstākās vērtības aizsardzību. [..] Līdz ar to likumdevējam uz vidi jāraugās no "antropocentrisma" viedokļa, proti, kā uz cilvēka vidi jeb tādu vidi, kas nepieciešama cilvēka izdzīvošanai un vajadzību apmierināšanai".

Iespējams, šāds apgalvojums būtu vietā, ja runājam tikai par konkrētās lietas apstākļiem. Kartodromam blakus esošo dzīvojamo māju iedzīvotājiem nav jāpacieš veselībai kaitīgs troksnis. Taču citkārt, ja daba tiek vērtēta tikai kā līdzeklis cilvēka vajadzību apmierināšanai, ir mūsdienu tendencēm neatbilstošs skatījums un ir viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vide joprojām tiek degradēta. Vides ētika māca, ka ne tikai cilvēki, bet viss, kas pastāv dabā, ir jārespektē kā vērtība pati par sevi. Tāpēc pēdējos gados vides tiesību zinātnieki, nenoliedzot cilvēktiesību pozitīvo lomu, attīsta jaunu skatījumu uz labvēlīgas vides nodrošināšanas pasākumiem un kritizē pārāk ciešu cilvēktiesību saistību ar labvēlīgas vides nodrošināšanu.