Tikumība ir vispārcilvēciska vērtība. Tā veido Latvijas identitātes un harmoniskas sabiedrības pamatu. Satversmes ievads citstarp nosaka: "Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības. Uzticība Latvijai, latviešu valoda kā vienīgā valsts valoda, brīvība, vienlīdzība, solidaritāte, taisnīgums, godīgums, darba tikums un ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats. Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu." Tikumības nostiprināšana Satversmē padara to par konstitucionāla ranga vērtību un vienlaikus arī par konstitucionālās aizsardzības objektu. Tikumība kā konstitucionāla vērtība ir aplūkojama visu Satversmē nostiprināto vērtību sistēmas ietvaros. Tā ietekmē citu konstitucionālo vērtību aizsardzību un īstenošanu, un tai ir būtiska loma cilvēka un sabiedrības interešu taisnīgā līdzsvarošanā.

No vienas puses, tikumības jēdziens ir skaidrs un saprotams, no otras – abstrakts un netverams. Ielūkojoties vārdnīcās, ar jēdzienu "tikumība" parasti tiek apzīmēta normu, principu un noteikumu sistēma, kas regulē cilvēka izturēšanos, rīcību sabiedrībā un attieksmē pret citiem cilvēkiem. Vislabāk to ļauj saprast "Zelta likums",¹ kas atklāj tikumības būtību, proti: "Izturies pret citiem tā, kā tu gribi, lai citi izturas pret tevi" jeb "nedari citiem to, ko tu negribi, lai citi darītu tev". Šis "Zelta likums" jau kopš seniem laikiem ir zināms Austrumu un Rietumu filozofiskajās mācībās. Tas ir daudzu pasaules reliģiju pamatā un ir uzskatāms par efektīvu cilvēka uzvedības regulētāju privātajā, sabiedriskajā, profesionālajā un ikdienas dzīvē. Tikumības jēdziens atspoguļo ideju rīkoties sabiedrības kopīgo interešu labā, rīkoties atbilstoši sabiedrībā pastāvošām vērtībām, nošķirot labo no ļaunā.

Tikumība kā vērtība ir attiecināma gan uz indivīdu, gan uz sabiedrību kopumā. Indivīda tikumīgu uzvedību raksturo pieļaujamas un pamatotas uzvedības iespējas, kas atbilst priekšstatam par labo un ļauno, tostarp cilvēka cieņai. Tikumības izpratne ietekmē indivīda apziņu un regulē uzvedību visās sociālās dzīves jomās.

Lai gan tikumība un tās normu ievērošana galvenokārt balstās uz cilvēka iekšējo pasauli, to nevar aplūkot atrauti no viņa ārējās pasaules – sociālajiem apstākļiem, kādos cilvēks dzīvo un kas veido viņa pasaules uzskatu. Sabiedrības tikumību veido attiecīgā laikā un telpā noteikta sabiedrības kopīga sociālā pieredze, kas atklāj priekšstatus par labo un ļauno un ar to saistīto cilvēka cieņu, atbildību, taisnīgumu, laimi, mīlestību un citām humānisma kategorijām. Tikumības priekšrakstiem ir universāla sociāla nozīme, un tie attiecas uz visiem sabiedrības locekļiem un caurvij jebkuras attiecības, kas rodas sabiedrībā.

Savukārt tikumības attiecināšana uz valsts un tās tiesiskās sistēmas standartiem ir komplicēta, jo priekšstati par tās būtību un nozīmi nemitīgi tiek transformēti, atspoguļoti arī tiesību normās, ņemot vērā valsts sociālo, ekonomisko, politisko, sabiedrības garīgo un kultūras attīstību.

Mūsdienu pasaulē gandrīz nav nevienas konstitūcijas, kurā nebūtu saiknes ar tikumības normām. Tomēr to ietekme uz konstitucionālajām normām ir atšķirīga. Tikumība demokrātiskā tiesiskā valstī ir ne tikai sabiedrības vērtību sistēmas sastāvdaļa, personu ētiskas vai neētiskas, tiesiskas vai prettiesiskas rīcības mēraukla, bet arī pamats personu subjektīvo tiesību un brīvību īstenošanas robežu noteikšanai.

Arī Satversmes 116. pants expressis verbis tikumību noteic kā leģitīmo mērķi Satversmē nostiprināto pamattiesību ierobežošanai. Tikumība līdzās citām konstitucionālām vērtībām (citu cilvēku tiesības, demokrātiskā valsts iekārta, sabiedrības drošība un labklājība) veido vērtību sistēmu, kas kalpo par pamatu personu un visas sabiedrības interešu taisnīgai līdzsvarošanai. Satversmes tiesa vairākos spriedumos ir uzsvērusi, ka pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir svarīgu interešu kopums, kuru aizsardzībai tiek ierobežotas Satversmē noteiktās pamattiesības.

Jēdziena "tikumība" skaidrojums Satversmē nav ietverts. Tikumība ir mainīga vērtība, tās izpausme var atšķirties ne tikai dažādos laikos un dažādās valstīs, bet pat vienas valsts dažādu sabiedrības grupu ietvaros. Piemēram, Austrumu un Rietumu valstu kultūrā un tradīcijās izpratne par ģimeni, personu savstarpējām attiecībām, sieviešu lomu ģimenē ir atšķirīga. To, kas pirms simtiem gadu bija sabiedrībai nepieņemams un pat aizliegts (piemēram, ārlaulības attiecības un tajās dzimušie bērni, viena dzimuma partneru attiecības) šodien ir mūsdienu sabiedrības akceptēta dzīves realitāte. Nenoliedzami tikumību veido arī universālas kategorijas: labsirdība, mīlestība, iecietība u.tml., kas laika gaitā ir nemainīgas.

Iespējams, ka nākotnē kāds no mūsdienu sabiedrības netikumiem tiks atzīts par tikumu. Vienotas pieejas trūkums tikumības satura piepildīšanai, kas būtu pieņemams indivīda, sabiedrības un valsts interešu aizsardzībai, rada priekšnoteikumus dažādiem konfliktiem un spriedzei sabiedrībā. Piemēram, mūsu valsts kontekstā to varētu raksturot diskusijas par "tikumības grozījumiem" Izglītības likumā un par Satversmes tiesas spriedumiem viendzimuma pāra ģimenes aizsardzības lietās, kas atklāj dažādus sabiedrības viedokļus un priekšstatus par tikumības izpratni un saturu.

Tikumība kā pamattiesību ierobežošanas leģitīmais mērķis tiek norādīta arī vairākos starptautiskajos cilvēktiesību līgumos, tostarp Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā. Tomēr arī minēto dokumentu piemērošanā rodas sarežģījumi tikumības tvēruma noteikšanā. Tā Eiropas Cilvēktiesību tiesa, aplūkojot tikumību kā cilvēktiesību ierobežošanas leģitīmo mērķi, lietā "MŸller un citi pret Šveici" norādīja, ka nav vienotas Eiropas tikumības jeb morāles jēdziena izpratnes un tās prasības transformējas atkarībā no vietas un laika, īpaši mūsdienu laikmetā. Tāpēc pašu valstu kompetencē ir noteikt patieso tikumības saturu un ar to saistīto cilvēktiesību ierobežojumu piemērošanas iespējas. Līdz ar to tikumībai kā vērtību sistēmai ir izšķiroša loma tieši konstitucionālo tiesību un brīvību satura regulēšanā un noteikšanā.

Mūsdienās tikumību nevarētu uzskatīt par objektīvu un patstāvīgu kritēriju cilvēktiesību īstenošanas robežu noteikšanā. Tikumības normu funkcija citstarp ir aizsargāt citu personu pamattiesības. Iespējams, tieši tāpēc tikumība kā leģitīms mērķis pamattiesību ierobežojumu noteikšanai tiek atzīts reti un pastāv līdzās kādam citam leģitīmam mērķim, piemēram, citu cilvēku pamattiesību vai sabiedrības labklājības aizsardzībai.

To apliecina arī Satversmes tiesas judikatūra, kurā līdz šim tikai vienu reizi par pamattiesību leģitīmo mērķi ir atzīta tikumība, turklāt aplūkojot to kopsakarā ar sabiedrības labklājību. Izskatot lietu par ierobežojumu sodītām personām strādāt par pedagogu (lieta Nr. 2017-07-01), Satversmes tiesa spriedumā ar tikumību apzīmēja sabiedrības vairākuma priekšstatu par to, kāda uzvedība demokrātiskā tiesiskā valstī ir akceptējama un sekmē harmonisku sabiedrības funkcionēšanu.

Savukārt citā spriedumā (par viendzimuma pāra ģimenes aizsardzību) Satversmes tiesa atzina, ka demokrātiskā tiesiskā valstī sabiedrībā pastāvoši stereotipi nevar kalpot par konstitucionāli attaisnojamu pamatu tiesību liegšanai vai ierobežošanai noteiktai personai vai personu grupai (lieta Nr. 2019-33-01). Līdzīgi tikumību kā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi viendzimuma pāra ģimenes aizsardzības lietā savā judikatūrā aplūko arī Senāts (lieta Nr. SKA-[B1]/2021), norādot, ka, lai gan Latvijas sabiedrībā nav vienprātīga viedokļa par to, vai viena dzimuma pāra ģimenes attiecības ir tikumīgas vai nav, tomēr pat sabiedrības vairākuma negatīvā attieksme nevar kalpot par pamatu šādas ģimenes aizsardzības neesībai un cilvēktiesību ierobežojuma attaisnojumam demokrātiskā tiesiskā valstī.

Minētie piemēri norāda uz to, ka tikumība var būt par pamatu cilvēka tiesību un brīvību ierobežošanai tikai tiktāl, ciktāl tās tvērumā ietilpst atbilstošas citu personu pamattiesības vai visas sabiedrības intereses. Tas nozīmē, ka cilvēks rīkojas tikumiski, kamēr nepārkāpj citu personu tiesības vai visas sabiedrības intereses, pat ja viņa rīcība kādam nepatīk.

Tikumības un tiesību normu mijiedarbības rezultātā tikumības normas ir formalizētas tiesībās un ir kļuvušas par indivīda tiesībām, brīvībām, pienākumiem pret citām personām un sabiedrību kopumā. Valsts tās aizsargā, nosakot personu uzvedības noteikumus, par kuru pārkāpšanu ir paredzēta atbilstoša juridiskā atbildība.

Lai gan Krimināllikumā ir atsevišķa nodaļa par noziedzīgiem nodarījumiem pret dzimumneaizskaramību un tikumību, tomēr arī jebkura cita Krimināllikumā ietvertā noziedzīgā darbība vai bezdarbība pret citu personu tiesībām vai valsts un sabiedrības interesēm, piemēram, slepkavība vai kukuļņemšana, vienlaikus ir arī tikumības normu pārkāpšana, jo sabiedrība šādu rīcību uzskata par nepieņemamu un sodāmu. Par labiem tikumiem runā arī Civillikums un Darba likums. Personu rīcība, kas ir pretēja labiem tikumiem, ir atzīstama par prettiesisku, un tai seko noteiktas nelabvēlīgas sekas.

Gan Satversmē, gan citos normatīvajos aktos ietvertā jēdziena "tikumība" satura atklāšana un piemērošana katrā konkrētā gadījumā ir sarežģīts un atbildīgs tiesību piemērotāja darbs. Tā pienākums ir noskaidrot un izvērtēt, ko ar tikumību saprot pati sabiedrība, jo tikai sabiedrība tikumības jēdzienu piepilda ar saturu. Tikumības jēdziena saturs ir mainīgs un atspoguļo tieši sabiedrības priekšstatus par to, kāda uzvedība demokrātiskā tiesiskā valstī konkrētajā laika brīdī ir pieņemama un sekmē tās harmonisku funkcionēšanu.