15. Februāris 2022 /NR. 7 (1221)
Viedoklis
Valsts un baznīca

Valsts un baznīcas attiecības Latvijas Republikas Satversmes ietvaros balstās uz to šķirtību (atdalītību). Šķiet, ļoti vienkārši. Taču 1922. gadā Satversmes sapulce par šo šķirtību debatēja vairākās sēdēs – un debatēja kaislīgi! Pēc 100 gadiem derētu atskatīties, vai šīs debates joprojām ir aktuālas.

Satversmes 99. pants noteic, ka ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību; baznīca ir atdalīta no valsts. Šobrīd tas ir vienīgais Satversmes pants, kas veltīts reliģijas brīvībai. Salīdzinājumam: Satversmes komisijas izstrādātajā un pirmajā lasījumā pieņemtajā Satversmes 2. daļas projektā ticību un ar to tieši un netieši saistītos jautājumus skāra pieci panti – tai skaitā arī mūsdienās eksotiska (un diskriminējoša) norma par to, ka jezuītu ordeņa darbība Latvijā ir aizliegta. Pieci panti un viens pants – tas vien uzskatāmi parāda, ka laika gaitā reliģijas loma valsts dzīve samazinās un pazūd nepieciešamība to regulēt konstitūcijas līmenī. Bet tas nebūt nenozīmē, ka visi strīdi ir sen izspriesti.

Esejas ietvaros nav iespējams pilnvērtīgi aprakstīt visus ticības brīvības aspektus, tāpēc fokusēšos uz valsts un reliģisko organizāciju attiecībām. Satversmē norādītā atdalītība nozīmē, ka reliģija ir nošķirta no valsts funkciju izpildes. Satversmes komentāros profesors Ringolds Balodis norāda uz nekonsekvenci – Reliģisko organizāciju likuma 5. panta pirmajā daļā noteikts, ka "valsts ir atdalīta no baznīcas", nevis otrādi, kā minēts Satversmes 99. pantā. Taču atdalītības saturu Reliģisko organizāciju likums skaidro adekvāti – valsts institūcijām ir laicīgs raksturs, un reliģiskās organizācijas valsts funkcijas veic tikai likumos paredzētajos gadījumos; savukārt valstij un pašvaldībām un to institūcijām, kā arī sabiedriskajām un citām organizācijām nav tiesību iejaukties reliģisko organizāciju reliģiskajā darbībā.

Jautājumā par valsts funkcijām izpaužas mērenais baznīcas atdalītības modelis – valstīs ar strikto atdalītības modeli valsts funkciju deleģēšana reliģiskajām organizācijām izskatītos savādi (piemēram, ASV vai Francijā). Latvijā funkciju deleģēšanas un sadarbības līmenis ar dažādām organizācijām ir atšķirīgs. Piemēram, Romas katoļu baznīcas statuss balstās uz Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līgumu, īpaši likumi regulē valsts attiecības ar Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu, Latvijas Pareizticīgo baznīcu, Latvijas Vecticībnieku Pomoras baznīcu, Latvijas Apvienoto metodistu baznīcu, Latvijas Baptistu draudžu savienību, Septītās dienas adventistu Latvijas draudžu savienību un Rīgas ebreju reliģisko draudzi. Šīm organizācijām ir deleģētas funkcijas reģistrēt laulību saskaņā ar Civillikumu. Normatīvajos aktos ir īpaši atrunāti jautājumi, kas saistīti ar šo reliģisko organizāciju piedalīšanos izglītībā – piemēram, kristīgās ticības mācību māca evaņģēliski luteriskās, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku un baptistu konfesiju pedagogi, bet valsts un pašvaldību nacionālo minoritāšu skolās var pasniegt arī attiecīgajai nacionālajai minoritātei raksturīgās ticības mācību. Šīs organizācijas arī izvirza amatam kapelānus.

Pārējo reliģisko organizāciju darbību regulē Reliģisko organizāciju likums, īpaša sadarbība nav paredzēta (kaut gan kapelānus drīkst izvirzīt arī Starptautiskās Dieva draudzes Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības, Latvijas Dievturu sadraudzes un Latvijas Vasarsvētku draudžu centra vadība). Doktrīnā ir pausts viedoklis, ka šis nošķīrums liecina par to, ka atkarībā no valsts atzīšanas veida reliģiskās organizācijas Latvijā var iedalīt divos līmeņos: tradicionālās reliģiskās organizācijas un pārējās. Taču rodas jautājums, vai tradicionālās reliģiskās organizācijas statuss var būt vienīgais pamatojums valsts funkciju deleģēšanai, ja baznīca ir atdalīta no valsts.

Nesen Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja diskriminācijas aizlieguma pārkāpumu sakarā ar to, ka senbaltu ticības organizācijai "Romuva" ar Lietuvas Seima lēmumu tika liegts valsts atzītas reliģiskas organizācijas statuss. Lai gan "Romuva" ir reģistrēta organizācija, statuss "valsts atzīts" nodrošinātu tiesības reģistrēt laulības valsts vārdā, organizēt reliģiskās mācības skolās, izmantot sabiedrisko plašsaziņas līdzekļu pārraides no pasākumiem, saņemt atbrīvojumu no zemes nodokļiem un sociālo nodrošinājumu priesteriem uz valsts rēķina.

Tiesa atzina, ka kopumā valstīm ir plaša rīcības brīvība izvēlēties sadarbības formu ar dažādām reliģiskām organizācijām, bet šīm organizācijām jābūt iespējai pieteikties īpašam statusam, un kritēriji nedrīkst būt diskriminējoši. Tiesa secināja, ka Lietuvas atsauces uz draudiem valsts drošībai, ticības etnogrāfisko raksturu un attiecībām ar kristietību nav pārliecinošas. Turklāt tika konstatēts pārkāpums, ka Seima atteikumu nevarēja pārsūdzēt. No minētā izriet, ka arī Latvijā jāparedz iespēja reliģiskajām organizācijām prasīt īpaša likuma pieņemšanu vai īpašu sadarbības formu minēšanu likumos, kā arī iespēja pārsūdzēt atteikumu, pat ja tas ir likumdevēja lēmums.

Savulaik Satversmes sapulce diskutēja arī par to, vai atdalītībai atbilst valsts atbalsts reliģiskajām organizācijām. Jāatzīmē, ka šis atbalsts var būt gan tiešs, gan netiešs. Bet, atšķirībā no valsts funkciju deleģēšanas, te atšķirīga attieksme nav novērojama – piemēram, visu reliģisko organizāciju nekustamo īpašumu, kuru neizmanto saimnieciskajā darbībā, neapliek ar nekustamā īpašuma nodokli.

Atdalītības ietvaros jāņem vērā, ka valstij nav tiesību iejaukties reliģisko organizāciju reliģiskajā darbībā. Taču diezgan ilgi Reliģisko organizāciju likumā bija norma, ka vienas konfesijas draudzes var izveidot valstī tikai vienu reliģisko savienību (baznīcu). Tā liedza reģistrēt vairākas baznīcas tādām reliģiskām organizācijām, kuras savos statūtos noteikušas vienu un to pašu konfesionālo piederību. 2018. gadā Satversmes tiesa secināja, ka šis ierobežojums tika noteikts, lai mazinātu reliģisko organizāciju savstarpējo šķelšanos un tādējādi iespējams arī veicinātu sabiedrības locekļu aizsardzību pret maldināšanu par jaunas organizācijas piederību jau pastāvošai baznīcai. Bet, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, Satversmes tiesa atzina, ka valsts nav tiesīga atteikt baznīcas reģistrāciju reliģiskai kopienai, kas sevi identificē ar tādu konfesiju, kuras ietvaros valstī jau ir reģistrēta privāto tiesību juridiskā persona – baznīca. Rezultātā norma zaudēja spēku.

Vai valsts drīkst iejaukties reliģisko organizāciju darba attiecībās? Pēc Reliģisko organizāciju likuma reliģiskās organizācijas savu garīgo personālu ievēlē vai ieceļ amatā un atbrīvo no amata saskaņā ar statūtiem (satversmi, nolikumu), bet citus darbiniekus pieņem darbā un atbrīvo no darba saskaņā ar darba likumdošanas aktiem (respektīvi, Darba likumu). Savukārt Darba likums aizliedz atšķirīgu attieksmi atkarībā no darbinieka dzimuma, rases, ādas krāsas, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas vai citiem apstākļiem. Vienlaikus reliģiskajā organizācijā atšķirīga attieksme atkarībā no personas reliģiskās pārliecības ir pieļaujama gadījumā, ja noteikta veida reliģiskā pārliecība ir attiecīgā darba veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots priekšnoteikums, ņemot vērā organizācijas ētosu. Šis aizliegums un izņēmums izriet arī no Direktīvas 2000/78/EK, ar ko nosaka kopēju sistēmu vienlīdzīgai attieksmei pret nodarbinātību un profesiju.

No minētā izriet, ka reliģiskās organizācijas ir tiesīgas lietot atšķirīgu attieksmi pret garīgu personālu bez ierobežojumiem, bet pret darbiniekiem – tikai atkarībā no reliģiskās pārliecības un tikai ja šāda pārliecība ir objektīvs un pamatots priekšnoteikums.

Realitāte ir sarežģītāka. Pirmkārt, Eiropas Savienības Tiesas judikatūra interpretē nodarbinātību diezgan plaši – tā neaptver tikai darba tiesiskās attiecības uz darba līguma pamata. Līdz ar to varētu pieņemt, ka atšķirīgas attieksmes aizliegums attiecas arī uz garīgo personālu – bet parasti atšķirīgu attieksmi var attaisnot ar attiecīgās nodarbošanās objektīvu un pamatotu priekšnoteikumu.

Otrkārt, attiecībā uz darbiniekiem reliģiskās organizācijas rīcības brīvība ir daudz šaurāka. Pēc būtības organizācijai ir jādemonstrē, ka tās noteiktā prasība attiecībā uz profesiju ir īsta, likumīga un attaisnota, ņemot vērā tās ētosu. Piemēram, Eiropas Savienības Tiesa pieļāva, ka piesliešanās laulības izpratnei Katoļu baznīcas ētosa ietvaros nešķiet vajadzīga personai, kura strādā Katoļu baznīcas slimnīcā. Daži īpaši likumi Latvijā šķietami pieļauj neierobežotu iespēju balstīties uz darbinieka reliģisko piederību, gatavību un spēju darboties labā ticībā un lojalitātē attiecībā uz reliģiskās organizācijas doktrīnu un ētosu. Iespējams, kādreiz Satversmes tiesai būs jāpaskaidro, kā šajā gadījumā jāpiemēro tiesību normas, ievērojot gan valsts un baznīcas atdalītību, gan diskriminācijas aizliegumu ES tiesību gaismā. Vācijā strīds par to jau ir sasniedzis Konstitucionālo tiesu.

Vēl viena joma, kura kļūst aktuāla, ir lobēšana un konsultēšanās. Ja baznīca ir atdalīta no valsts, vai reliģiskajām organizācijām ir tiesības ietekmēt likumdošanas procesu? Šķiet, nav pamata to ierobežot – reliģiskās organizācijas, tāpat kā biedrības un nodibinājumi, ir tiesīgas aizstāvēt savas un savu locekļu intereses. Vienlaikus nav arī pamata šādas intereses īpaši izcelt. Iespējams, topošais Interešu pārstāvības atklātības likumprojekts arī šajā jautājumā varētu būt noderīgs, nosakot valsts un baznīcas attiecības likumdošanas procesā. Lai gan Satversme ir simts gadus veca, vieta diskusijai arvien paliek.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Dimitrovs A. Valsts un baznīca. Jurista Vārds, 15.02.2022., Nr. 7 (1221), 70.-71.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 15. Februāris 2022 /NR. 7 (1221)
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties