Satversmes 8. nodaļas virsraksts ir "Cilvēka pamattiesības", savukārt viens no biežāk lietotajiem terminiem šai nodaļā ir "tiesības". Termins "pienākums" vai līdzīgas nozīmes vārdi šeit netiek lietoti nemaz.

Viens no galvenajiem iemesliem tam ir fakts, ka cilvēktiesību attīstības sākumā primārais mērķis bija (un arī tagad ir) aizsargāt atsevišķu indivīdu no valsts patvaļīgas rīcības. No šāda skatpunkta raugoties, ir likumsakarīgi, ka primāri jārunā par indivīda tiesībām. Tomēr tas nedrīkst radīt maldīgu priekšstatu, ka Satversme piešķir tikai tiesības.

Tiesību izmantošana nereti saduras ar citu personu tiesībām un interesēm. Ja likums nosaka kādai personu grupai vai indivīdam tiesības, tas, no otras puses, citam indivīdam vai personu grupai uzliek pienākumus.¹ Par šādiem pienākumiem runā arī Satversme. Tās ievadā citstarp norādīts: "Ikviens rūpējas par sevi, saviem tuviniekiem un sabiedrības kopējo labumu, izturoties atbildīgi pret citiem, nākamajām paaudzēm, vidi un dabu."

Filozofe Maija Kūle, vērtējot tiesību un pienākumu līdzsvarotību mūsu sabiedrībā, atzinusi, ka bieži vien tiesības dominē pār pienākumiem. Tāpēc ik pa laikam aktualizējas jautājums par pienākumu akcentēšanu.²

Šāda tendence dažkārt vērojama arī sfērā, kurā darbojas autors, – apsūdzēto tiesības dažos gadījumos tiek hipertrofētas tik tālu, ka rodas iespaids, ka tām nav nekādu robežu. Piemēram, aizbildinoties ar tiesībām uz aizstāvību, kas ir viens no taisnīgas tiesas elementiem (Satversmes 92. pants), tiesas zāle apsūdzētajam var kļūt par politiskās uzstāšanās platformu. Tāpat tiesnesis tiesas zālē var būt spiests lasīt dokumentu "kalnus" tikai tāpēc, ka likums dod aizstāvībai tiesības pieteikt šādus lūgumus. Apsūdzētais vai viņa aizstāvis var pieteikt lūgumus, kurus kodolīgi iespējams izteikt vienā vai dažos teikumos, taču faktiski tie "ietērpti" desmitiem lappušu garos rakstu darbos, kas stundām lasāmi tiesas zālē u.tml.

Domājams, pat tiem lasītājiem, kas ne reizi nav bijuši tiesas zālē, šie piemēri ļauj nojaust, ka tas nevarētu būt īsti pareizi. Un tā ir taisnība. Prokuroram un tiesnesim šādos gadījumos jāspēj, objektīvi novērtējot situāciju, novilkt robežu, kur beidzas piešķirto tiesību izmantošana un kur sākas citu personu tiesību aizskārums.

Tieši tāpat kā mēs raugāmies no malas uz iepriekš aprakstītajām situācijām, mums katram jāraugās uz mums katram piešķirtajām tiesībām. Tās nav absolūtas, un tās nevar eksistēt bez pienākumiem pret citiem.

Satversmē nostiprināts arī šīs robežas juridiskais ietvars: no Satversmes izriet pienākums izmantot savas pamattiesības tādā veidā, lai no tā nerastos nesamērīgs kaitējums citiem. Tātad Satversme neatzīst un neaizsargā personas "tiesības" izmantot savas 8. nodaļā noteiktās pamattiesības ļaunprātīgi.³

Vēsturiski tiesību ļaunprātīgas izmantošanas institūts sākotnēji pētīts privāttiesību jomā, kur tam bijusi vislielākā nozīme. Tas ir atspoguļots arī Civillikuma 1. pantā, saskaņā ar kuru "tiesības izlietojamas un pienākumi pildāmi pēc labas ticības". Tomēr pamazām šis princips atzīts citās tiesiskās dzīves jomās. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir definējusi tiesību ļaunprātīgas izmantošanas jēdzienu: tiesības tiek izmantotas ļaunprātīgi, ja "tiesīgā persona tās pielieto ārpus to mērķa, radot ar to kaitējumu" sev vai citiem.⁴

Kopsakarībā ar tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizliegumu un katra indivīda pienākumiem skatāms arī Satversmes 116. pantā noteiktais, ka personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 96., 97., 98., 100., 102., 103., 106. un 108. pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Uz šajā pantā minēto nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.

No šiem ierobežojumiem izriet katra cilvēka pienākums respektēt šo robežu, aiz kuras savu tiesību izmantošana vairs nav atļauta.

Visizteiktāk šie ierobežojumi ļauj sevi manīt tad, ja tiek ierobežotas tādas tiesības, kas iepriekš baudītas ievērojami plašākā apmērā. Uzskatāms piemērs ir situācija ar Covid-19 izplatības ierobežojošiem pasākumiem. Kurš gan vēl pirms kādiem diviem gadiem varēja iedomāties, ka tik drastiskā veidā varētu tikt ierobežotas tiesības pārvietoties, kas šķitušas tik pašsaprotamas – apmeklēt tuviniekus, baudīt publiskas izklaides pasākumus u.tml. Visu šo tiesību ierobežojumu neizbēgamas sekas ir katra indivīda pienākums tos ievērot gan savās, gan citu personu interesēs.

Kā vēl viens uzskatāms un aktuāls piemērs ir tiesības uz reliģiskās pārliecības paušanu. Piemēram, ar šīm tiesībām nekādā ziņā nevar attaisnot teroristiskos uzbrukumus reliģijas vārdā. Ticības brīvība nav neierobežota. Pēc vispārējā principa, aizbildinoties ar šīm tiesībām, nedrīkst pārkāpt Krimināllikumā noteiktos aizliegumus, it īpaši, ja ar to tiek nodarīts kaitējums citu personu tiesībām.⁵

Saskaņā ar Satversmes tiesas judikatūru iespējama arī tādu pamattiesību ierobežošana, kas nav uzskaitītas Satversmes 116. pantā: "Tas, ka Satversmes norma neparedz attiecīgās pamattiesības ierobežošanas iespējamību, nenozīmē, ka šīs pamattiesības ir absolūtas un arī tām nevar noteikt ierobežojumus" (lieta Nr. 2002-04-03, secinājumu daļas 2. punkts).

Visbeidzot, katram cilvēkam ir pienākums ne tikai pret citiem, bet arī pret sevi: neviens cilvēks nav pilnībā izolēta būtne, nevienam nav iespējams visā nopietnībā darīt kaut ko kaitīgu sev pašam tā, lai postījums neskartu vismaz tuvākos apkārtējos un bieži – daudz plašāku loku.⁶

Šāds pienākums iekļauts ne tikai Satversmes ievadā, kas citēts iepriekš, bet arī citos likumos. Piemēram, saskaņā ar Ārstniecības likuma 5. pantu ikvienam ir pienākums rūpēties ne tikai par savu tuvinieku, bet arī savu veselību. Tas skaidrojams ar to, ka valstij ir tiesības morālos pienākumus gadījumos, kas ir samērīgi, pārvērst par tiesiskiem pienākumiem, ierobežojot indivīda rīcības brīvību.⁷

Šī pienākuma neizpildīšanai (līdzīgi kā pienākuma neizpildei pret citiem) var būt dažādas juridiskās sekas. Visbiežāk tās būs civiltiesiskas sekas. Civillikuma 1776. pants nosaka, ka persona nevar prasīt atlīdzību, ja pati varējusi zaudējumu novērst, ievērojot pienācīgu rūpību. Tāpēc, piemēram, pacients, kurš ignorējis tādus ārstējošā ārsta norādījumus, kas ir būtisks šķērslis veiksmīgam ārstniecības procesam (piemēram, atmest smēķēšanu), visticamāk, nevarēs cerēt uz to, ka tiesa apmierinās viņa prasību par veselības kaitējumu pret ārstniecības iestādi.

Izņēmuma kārtā var tikt piemērots arī smagākais juridiskās atbildības veids – kriminālatbildība. Piemēram, no vienas puses, tiesības uz privāto dzīvi ietver arī tiesības uz savu ķermeni, tai skaitā nodarīt tam kaitējumu. Tomēr šāda rīcība kaitē sabiedrības kopējam labumam, līdz ar to valsts zināmā mērā var iejaukties šajās tiesībās, tai skaitā paredzot kriminālatbildību. Šāds piemērs ir Krimināllikums 253.² pants, kas paredz atbildību par narkotisko vai psihotropo vielu neatļautu lietošanu.

Arī piekrišanu kaitējuma nodarīšanai savam ķermenim un dzīvībai nevar dot neierobežoti, jo ir nepieciešams aizsargāt personu pret neapdomātu savas rīcības brīvības izmantošanu.⁸

Tomēr pienākumu pret sevi robežas noteikšana dažos gadījumos ir problemātiska. Uzskatāms piemērs ir jautājums par eitanāziju. Salīdzinājumam: Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa 2020. gadā atzinusi, ka, no vienas puses, personīgā autonomija aptver tiesības noteikt savu miršanu, kas iekļauj tiesības uz pašnāvību. No otras puses, šīs pamattiesības aizsardzība aptver brīvību meklēt trešo personu palīdzību un, ciktāl tā tiek piedāvāta, to izmantot,⁹ ja vien šāds lēmums pieņemts no brīvas gribas, turklāt ir pamatots ar zināmu "noturību" (ilglaicīgumu) un "iekšējo stingrību".¹⁰

Noslēgumā īsumā rezumējot: noteikt tiesību un pienākumu balansu vispirms jau ir katra indivīda pienākums. Lai gan tā noteikšana ne vienmēr ir vienkārša, tomēr kā svarīgs orientieris var kalpot labi pazīstamā atziņa: nedari otram to, ko negribi, lai cits darītu tev.