Tehnoloģiju attīstība un digitālā satura plaša pieejamība visās akadēmiskās dzīves jomās dienaskārtībā ir izvirzījusī jautājumu par informācijas avotu pieejamību, uzticamību un, ne mazāk svarīgi, to korektu izmantošanu studiju procesā un zinātniskajās publikācijās. Nekad iepriekš juristiem nav bijusi pieeja tik plašiem juridiskās informācijas resursiem kā tagad gan atvērtā pieejā interneta tīklā, gan dažādās komerciālās datubāzēs. Milzīgs primārās juridiskās informācijas apjoms šodien ir pieejams vairs tikai elektroniski – gan likumdošanas datubāzēs (likumi.lv, EUR-Lex u.c.), gan arī dažādu instanču tiesu datubāzēs (manastiesas.lv, HUDOC, InfoCuria u.c.). Lai izprastu un spētu izvērtēt primārās un sekundārās juridiskās pētniecības avotus, ir nepieciešamas informācijpratības zināšanas, kas ļauj lietotājam orientēties atrastajā informācijā un izvēlēties pētījumam noderīgāko.

Viens no svarīgākajiem priekšnosacījumiem kvalitatīvai pētniecībai ir spēja atšķirt zinātniskos un populārzinātniskos juridiskās informācijas avotus, kuru izmantošana jebkurā pētnieciskā darbā ir obligāta.

Par zinātniskiem jeb akadēmiskiem informācijas avotiem uzskata grāmatas, zinātniski recenzētus žurnālu rak­stus, kā arī zinātniskās publikācijas, ko rakstījuši profesionāļi akadēmiskai auditorijai.

Zinātniskie avoti ir pakļauti recenzēšanas procesam (peer-review), tos pamatā publicē un rediģē augstskolas vai akadēmiskās sabiedrības pārstāvji, arī darba autors ierasti ir no akadēmiskās vides.

Izstrādājot zinātnisko darbu, tiek publicēts pētījuma ziņojums, kurā ziņo par pētniecības darba rezultātiem un novērojumiem. Zinātniskajos darbos ir iekļauta bibliogrāfija (izmantoto informācijas avotu saraksts) un atsauces uz citu autoru darbiem.