APLP pakalpojuma izveides priekšvēsture

APLP pakalpojuma izveides nepieciešamība izriet no Latvijas starptautiskajām saistībām attiecībā uz vienlīdzīgu tiesībspējas un rīcībspējas nodrošināšanu visām personām ar invaliditāti. Saskaņā ar ANO Konvenciju visiem cilvēkiem ar invaliditāti ir vienlīdzīgas tiesības uz pilnu rīcībspēju un tiesībspēju. Lai visi cilvēki neatkarīgi no invaliditātes smaguma pakāpes varētu šīs tiesības īstenot, valstij jāveic "nepieciešamie pasākumi, lai personām ar invaliditāti nodrošinātu tā atbalsta pieejamību, kas tām varētu būt nepieciešams, īstenojot savu rīcībspēju",¹ tai skaitā jānodrošina atbalsts lēmumu pieņemšanā.

Šobrīd ir pagājuši jau 12 gadi, kopš Latvija ir ratificējusi ANO Konvenciju – ir attīstījusies izpratne par ANO Konvencijā ietverto paradigmas maiņu attieksmē pret cilvēkiem ar invaliditāti. Daudzas valstis, aktīvi meklējot risinājumus 12. panta ieviešanai, ir reformējušas rīcībspējas institūta regulējumu, plāno to darīt vai arī ir īstenojušas pilotprojektus, lai testētu, kā rīcībspējas ierobežošanai alternatīvi mehānismi, piemēram, atbalstītā lēmumu pieņemšana, darbojas praksē.

Savukārt ANO Personu ar invaliditāti tiesību komiteja (turpmāk – ANO Komiteja) ir publicējusi Vispārējo komentāru Nr. 1 (2014), sniedzot padziļinātu 12. pantā ietverto principu skaidrojumu, turklāt nepārprotami uzsverot, ka "dalībvalstu pienākums aizstāt aizvietotās lēmumu pieņemšanas sistēmu ietver gan aizvietotās lēmumu pieņemšanas sistēmas atcelšanu, gan atbalstītās lēmumu pieņemšanas alternatīvu izstrādi".² Kā šīs alternatīvas rīcībspējas ierobežošanai izstrādāt un ieviest dzīvē, ir atstāts katras dalībvalsts ziņā, līdz ar to, iepazīstot citu valstu pieredzi, sastopami dažādi risinājumi. Vairākas valstis (piemēram, Čehija un Izraēla), reformējot līdzšinējo rīcībspējas un aizgādnības regulējumu, tomēr ir izvēlējušās saglabāt iespēju noteiktos gadījumos rīcībspēju ierobežot, bet līdztekus ieviešot arī alternatīvas, piemēram, atbalstīto lēmumu pieņemšanu, nākotnes pilnvarojumu, tiesas izdotu pilnvarojumu personas ar garīga rakstura traucējumiem pārstāvībai. Savukārt Peru, veicot reformu, pilnībā atteicās no rīcībspējas ierobežošanas, aizvietojot to ar alternatīviem mehānismiem.

Kopš 2013. gada Latvijā ir mainīta kārtība, kādā personai var ierobežot rīcībspēju. Kaut gan likumdevēja ieskatā rīcībspējas institūta reforma bija uzskatāma par pabeigtu līdz ar 2012.