Krievijas bruņotā agresija Ukrainā ir aktivizējusi arī Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) aktīvāku darbu tās kompetences ietvaros. Šāds militārs uzbrukums būtu uzskatāms par ANO statūtu 2. panta 4. punkta pārkāpumu. Tomēr rodas jautājums: cik efektīva mūsdienās ir ANO kā institūcija potenciālo un esošo konfliktu novēršanā?

ANO statūtu¹ preambulā izrādīta apņēmība pasargāt nākamās paaudzes no kara posta, kas divreiz mūsu dzīves laikā ir radījis cilvēcei neizsakāmas bēdas. Savukārt ANO statūtu 1. pantā kā organizācijas mērķis ir definēts – uzturēt starptautisko mieru un drošību un šajā nolūkā veikt efektīvus kolektīvos pasākumus, lai novērstu un likvidētu draudus mieram un atturētu no agresijas vai citiem miera pārkāpumiem, un, izmantojot miermīlīgus līdzekļus un ievērojot taisnīgumu un starptautisko tiesību principus, noregulēt un atrisināt starptautiskus strīdus un situācijas, kuras var novest pie miera pārkāpšanas.

ANO Ģenerālā asambleja atbilstoši ANO statūtiem var skatīt visus jautājumus, ieskaitot miera un drošības jautājumus. 2. martā Ņujorkā ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju "Agresija pret Ukrainu". Ar šo rezolūciju tiek pausts pārliecinošs starptautiskās sabiedrības nosodījums Krievijas agresijai pret Ukrainu, kā arī Baltkrievijas iesaistei un Krievijas atbalstam nelikumīga spēka pielietošanā Ukrainā. Rezolūcija pieprasa nekavējoties pārtraukt militārās aktivitātes Ukrainā un izvest Krievijas karaspēku no Ukrainas teritorijas. Balsojumā rezolūciju atbalstīja 141 valsts. Krievija, Baltkrievija un trīs valstis balsoja pret, savukārt 35 valstis atturējās, bet 12 nepiedalījās balsojumā.² Rezultātā 1/4 daļa pasaules valstu šajā jautājumā, izmantojot ANO balsošanas kārtību, izvairījās no stingras un skaidras savas valsts pozīcijas izteikšanas.

Latvija stingri nosodīja Krievijas agresiju un īstenoto brutālo uzbrukumu Ukrainai, kuru atbalsta Baltkrievijas režīms. Latvija arī aicināja nekavējoties pārtraukt Krievijas īstenotās militārās darbības un izvest visus Krievijas militāros spēkus no Ukrainas.

Rezolūcija tika pieņemta ANO Ģenerālās asamblejas ārkārtas speciālā sesijā pēc tam, kad ANO Drošības padome nevarēja vienoties par rezolūciju Krievijas negatīvā balsojuma (veto) dēļ.

Var teikt, ka šajā konkrētajā gadījumā ANO iekšējā darba organizācija Drošības padomē bija neefektīva un rezultāts netika sasniegts, jo tajā Krievijai ir piešķirtas veto tiesības, kuras, protams, Krievija šajā gadījumā nekautrējās izmantot.

Arī ANO Ģenerālās asamblejas 2. martā pieņemtā rezolūcija nav spējusi apturēt Krievijas agresiju, un karš Ukrainā turpinās.

Marta vidū ANO notika incidents, kurā ANO darbinieks bija izsūtījis citiem ANO darbiniekiem elektroniskā pasta vēstuli ar skaidrojumu, ka uz situāciju Ukrainā neatsaukties kā uz "karu" vai "invāziju", tādējādi cenšoties mazināt politisko jutīgumu, jo ANO dalībvalstij Krievijai šādi termini nav pieņemami. Šo incidentu gan ANO praktiski uzreiz novērsa, un ANO augsta ranga amatpersonas skaidroja, ka tā nav ANO kopējā pozīcija.³

Un visu šo darbību kontekstā rodas jautājums: cik efektīva un ietekmīga mūsdienās ir ANO, lai reāli spētu izpildīt tās statūtos definētās apņēmšanās un mērķus, spētu nodrošināt mieru pasaulē? Iespējams, ANO nākotnē būtu jāpārskata iekšējās procedūras, balsošanas kārtība un balsojuma veidu iespējas, kā arī jāapsver jaunu un efektīvāku instrumentu ieviešana ANO kompetencē, piemēram, ekonomiska rakstura ietekmes sviras. Pasaule ir mainījusies, un ANO ir jāmainās līdz ar pasauli.