22. Marts 2022 /NR. 12 (1226)
Skaidrojumi. Viedokļi
Kara Ukrainā starptautiski tiesiskie aspekti – 2022. gads
Mg. iur.
Māris Lejnieks
Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors, Ārlietu ministrijas Starptautisko un Eiropas tiesību neatkarīgo ekspertu padomes priekšsēdētājs 
SATURA RĀDĪTĀJS

Pamatu pamats – agresija

2022. gada 24. februāra rītā, izdzirdot par Krievijas Federācijas (turpmāk – Krievija) karaspēka iebrukumu Ukrainā un, iespējams, izlasot vai noskatoties Krievijas prezidenta Vladimira Putina agrā rīta stundā publicēto paziņojumu par "speciālās militārās operācijas" uzsākšanu, šausmu sajūta noteikti piemeklēja pat tos, kuri sen jau ir aizmirsuši starptautisko tiesību kursā mācītos pamatu pamatus. Proti, Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtu1 2. panta 4. daļu, kura nosaka: "Visas dalībvalstis savās starptautiskajās attiecībās atturas no spēka draudiem vai tā lietošanas kā pret jebkuras valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību, tā arī jebkurā citā veidā, kas nav savienojams ar Apvienoto Nāciju mērķiem." Šīs normas skaidrojumam 1974. gadā ANO Ģenerālā asambleja pieņēma īpašu rezolūciju "Agresijas definīcija".2 Minētajā rezolūcijā cita starpā definēta agresija kā "valsts bruņoto spēku pielietošana pret citas valsts suverenitāti, teritoriālo vienotību vai politisko neatkarību, vai jebkurā citā veidā, kas nav savienojams ar Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtiem", kas izpaužas kā bruņoto spēku iebrukums vai uzbrukums, citas valsts teritorijas bombardēšana, ostu blokāde, uzbrukums citas valsts bruņotajiem spēkiem, vienas valsts bruņoto spēku lietošana no citas valsts teritorijas, kurā tie atrodas ar uzņemošās valsts piekrišanu pretrunā ar uzturēšanas noteikumiem, atļaušana lietot savu teritoriju agresijai pret trešo valsti,3 u.c.

It kā viss ir skaidrs, taču pati Krievija mēģina attaisnot savu rīcību, lietojot starptautisko tiesību argumentus, precīzāk – manipulējot ar starptautisko tiesību jēdzieniem. Tāpat rodas jautājums par starptautiskās kopienas rīcībā esošiem starptautiski tiesiskiem iedarbības mehānismiem, lai panāktu agresijas pārtraukšanu un agresora atbildību par veikto tiesību pārkāpumu, kā arī strādātu jau ar pēckara noregulējuma izstrādi. Protams, juristi Krievijas tankus neapturēs, bet juristi var palīdzēt diplomātiem sagādāt darba pilnas rokas Krievijas Ārlietu ministrijai un piedalīties pēckara attiecību noregulējuma veidošanā, par kuru būtu saprātīgi sākt domāt jau tagad.

 

Krievijas argumentācija

Ņemot vērā, ka V. Putina 2022. gada 21. februāra un 24. februāra publiskajos paziņojumos ar mērķi pamatot bruņoto spēku piemērošanu Ukrainā tiek piesaukti starptautisko tiesību jēdzieni, kuri, iespējams, daļai sabiedrības kalpo kā pamatojums Krievijas rīcības leģitimitātei, tie īsumā jāizanalizē. Taču jāsāk ar to, ka mūsdienu starptautiski tiesiskā kārtība tika radīta Otrā pasaules kara beigās ar nolūku nepieļaut tikpat briesmīgu notikumu atkārtošanos. Tādēļ ANO statūtos tika iekļauta jau minētā 2. panta 4. daļa, no kuras statūtu autori paredzēja tikai divus izņēmumus – tiesības pielietot bruņotos spēkus saskaņā ar ANO Drošības padomes pilnvarojumu4 un pašaizsardzībai.5

1. Pašaizsardzība (kolektīvā)

2022. gada 15. februārī Krievijas parlamenta apakšpalāta – Valsts dome apstiprināja prezidentam V. Putinam adresētu un Krievijas Komunistiskās partijas un partijas "Vienotā Krievija" iniciētu aicinājumu atzīt pašpasludināto Doņeckas Tautas Republikas (turpmāk – DTR) un Luhanskas Tautas Republikas (turpmāk – LTR) neatkarību. Šo aicinājumu Krievijas prezidents izpildīja 21. februārī pēc plašu ievērību ieguvušās publiskās Krievijas Drošības padomes sēdes, uzreiz pēc DTR un LTR neatkarības atzīšanas parakstot ar tām Draudzības, sadarbības un savstarpējās palīdzības līgumus, kurus Krievijas Valsts dome ratificēja 22. februārī. Abas "republikas" nekavējoties lūdza Krievijas militāro palīdzību. Arī formāli Krievija savā diskursā ir atsaukusies uz ANO statūtu 51. pantu: "Šie statūti nekādā mērā neaizskar neatņemamās tiesības uz individuālo un kolektīvo pašaizsardzību, ja notiek bruņots uzbrukums Organizācijas dalībvalstij [..]", gan neprecizējot vai spēka lietošana notiek kolektīvās vai individuālās pašaizsardzības ietvaros.6

Valstu tiesības uz pašaizsardzību ir ne tikai ANO statūtu līgumtiesību norma, bet sakņojas arī neatņemamās (iedzimtās, angļu val. inherent, franču val. droit naturel) paražu tiesību normās pielietot spēku pašaizsardzībai ne tikai individuāli, bet arī kolektīvi. Taču šīs tiesības var tikt izmantotas tikai reāla uzbrukuma gadījumā vai, iespējams, sagaidāma un nenovēršama uzbrukuma gadījumā.7 Patiesībai neatbilst ne tikai uzbrukuma LTR un DTR esamība un nenovēršamība, jo jau kopš 2015. gada Minskas vienošanās8 Austrumukrainā pamatā tika ievērota uguns pārtraukšana. Problēmas rada arī kolektīvās pašaizsardzības tiesību izmantotāju tiesībsubjektība, jo starptautiskās tiesības atzīst valstu tiesības uz kolektīvo pašaizsardzību, taču ne DTR, ne LTR nav valstis gan tāpēc, ka tās par valstīm ir atzinusi tikai Krievija, gan tāpēc, ka tās neatbilst valstiskuma pazīmēm, kādas noteiktas 1933. gada Montevideo konvencijā.9 Krievijas veiktā DTR un LTR neatkarības atzīšana, palīdzības līguma noslēgšana un karaspēka lietošana it kā kolektīvajai pašaizsardzībai ir tikai tiesiskuma imitācija.

2. Pašaizsardzība (preventīvā)

Atsaucoties uz pašaizsardzības tiesībām, V. Putins ir arī piesaucis aizsardzību pret NATO apdraudējumu, kas liek domāt par tā saukto preventīvās (angļu val. preemptive) pašaizsardzības doktrīnu, kur jau pašaizsardzības subjekts būtu pati Krievija. Starptautisko tiesību speciālistu vidū pastāv pārsvarā piesardzīga, ja pat ne noliedzoša nostāja pret preventīvās pašaizsardzības tiesiskumu, bet vēl jo lielāku skepsi izsauc tēzes par it kā pastāvošu NATO apdraudējumu Krievijai – kodollielvalstij ar vienu no lielākajām armijām pasaulē. No starptautisko tiesību viedokļa Ukrainas iekarošana vai valdības nomaiņa Ukrainā uz draudzīgāku nevar tikt uzskatīta par jelkādu tiesisku attaisnojumu Krievijas uzbrukumam.

3. Genocīds (humanitārā intervence)

Kā pamatojums "speciālajai militārajai operācijai" tiek minēta nepieciešamība pārtraukt genocīdu DTR un LTR, kas savukārt ļautu argumentēt, ka Krievija šobrīd Ukrainā veic ko līdzīgu humanitārajai intervencei. Jāuzsver gan, ka savā 7. martā ANO Starptautiskajai tiesai iesniegtajā dokumentā Krievija noliedz, ka būtu juridiski apsūdzējusi Ukrainu genocīdā.

Genocīds ir darbība ar nolūku pilnībā vai daļēji iznīcināt kādu nacionālo, etnisko, reliģisko vai rases grupu.10 Tātad, lai konstatētu genocīdu, jāpierāda noteiktas nacionālās grupas kaut daļēja iznīcināšana, pie tam jāpierāda, ka nozieguma veicējiem ir bijis tiešs nodoms (dolus specialis) veikt šo darbību. Karadarbības laikā Austrumukrainā 2014. un 2015. gadā tiešām gāja bojā vairāki tūkstoši civiliedzīvotāju. Civiliedzīvotāju upuri tiešām ir bijuši arī pēc aktīvās karadarbības beigām 2015. gadā, taču, kā liecina, piemēram, DTR ombudsmenes Darjas Morozovas ziņojums par cilvēktiesību stāvokli, DTR 2019. gadā bija deviņi civiliedzīvotāju upuri (arī 151 militārpersonas), bet 2020. gadā pieci civiliedzīvotāju upuri (arī 39 militārpersonas).11 Vienkārši izsakoties – no genocīda nav ne smakas! Tā kā Austrumukrainā nav genocīda, tad nav nekāda iemesla pielietot humanitāro intervenci, turklāt humanitārās intervences tiesiskums arī starptautisko tiesību doktrīnā tiek nopietni apšaubīts.

4. Denacifikācija un demilitarizācija

Denacifikācija bija politisks process Vācijā un Austrijā pēc Otrā pasaules kara, atstādinot no darba valsts dienestos personas, kuras bija Vācijas Nacionālsociālistiskās strādnieku partijas un tās apsardzes organizācijas SS biedri. Spriežot pēc Krievijas prezidenta V. Putina izteikumiem, viņš pašreizējo Ukrainas politisko vadību uzskata par nacistiem, vēlas panākt varas maiņu Ukrainā, nomainot to ar Krievijai lojālu "nenacistu" valdību. Neiedziļinoties politikas zinātnes niansēs, var tikai teikt, ka "denacifikācija" vai precīzāk – politiskā režīma nomaiņa citā valstī nekādā mērā nevar kalpot par izņēmumu no agresijas aizlieguma, tā ir absolūti prettiesiska iejaukšanās Ukrainas iekšējās lietās.12 Tāpat arī Krievijas apgalvojumi par Ukrainas it kā gatavotajiem ķīmiskajiem vai kodolieročiem nav ieguvuši jelkādu apliecinājumu, un, pat ja tādi būtu, tas nevarētu kalpot par attaisnojumu Krievijas agresijai. Visā visumā šī propagandas argumentācija agresijas attaisnošanai ļoti atgādina ASV argumentāciju iebrukuma Irākā attaisnošanai 2003. gadā. Atšķirība ir apstāklī, ka Sadams Huseins noteikti starptautiskas simpātijas neizraisīja, uz viņa rēķina bija gan ķīmisko ieroču lietošana pret kurdiem 1988. gadā, gan Kuveitas okupācija 1990. gadā, bet Volodimirs Zelenskis ir kļuvis par varoni visas pasaules acīs.

 

Karš un starptautiskās organizācijas

1. Apvienoto Nāciju Organizācija

1.1. Drošības padome un Ģenerālā asambleja

Tiem, kas seko līdzi notikumu attīstības gaitai, noteikti nepaslīdēja garām, ka ANO Drošības padome, institūcija, kuras primārais uzdevums ir tieši starptautiskā miera un drošības nodrošināšana, izrādījās rīkoties nespējīga Krievijas veto tiesību piemērošanas dēļ. Tikai nedēļā no 21. līdz 27. februārim ANO Drošības padome sanāca Ukrainas jautājumā četras reizes, turklāt divas reizes bija mēģinājums novērst Krievijas iebrukumu pirms tā sākuma, taču tikai 27. februāra sēdē izdevās kaut nedaudz izkustēties no vietas. Redzot, ka Drošības padome nespēs pieņemt rezolūciju, kura nosodītu Krievijas agresiju Ukrainā, jo Krievija bloķē šādu rezolūciju ar savām veto tiesībām, 27. februāra sēdē tika lemts par jautājuma nodošanu izskatīšanai ANO Ģenerālajai asamblejai.13 Krievija savas veto tiesības izmantot nespēja, jo formāli šis bija procedūras jautājums, nevis miera apdraudējuma jautājums pēc būtības.

2022. gada 2. martā ANO Ģenerālās asamblejas ārkārtas sēde beidzās ar rezolūcijas pieņemšanu, kura nosodīja Krievijas agresiju un pieprasīja Krievijai nekavējoties to pārtraukt. Par šo rezolūciju nobalsoja 141 ANO dalībvalsts, pret bija tikai piecas (Krievija, Baltkrievija, Sīrija, Ziemeļkoreja un Eritreja), taču ANO Ģenerālās asamblejas rezolūcijām ir tikai rekomendējošs raksturs, saistošas rezolūcijas ir tiesīga pieņemt tikai Drošības padome.

Jāpiebilst, ka ar savu 2022. gada 24. februāra vēstuli ANO ģenerālsekretāram Krievija informēja ANO par pasākumiem, kurus tā veic saskaņā ar ANO statūtu 51. pantu.

1.2. ANO Starptautiskā tiesa

2022. gada 26. februārī Ukraina vērsās ar prasību pret Krieviju ANO Starptautiskajā tiesā "Par strīdu apsūdzībās genocīdā", lūdzot tiesu atzīt, ka Ukraina nav veikusi genocīdu Doņeckas un Luhanskas reģionos, ka Krievijai nav tiesību spert nekādus soļus genocīda novēršanai, ka DTR un LTR atzīšana ir veikta, pamatojoties uz nepatiesām apsūdzībām genocīdā, ka Krievijai jāpārtrauc sava prettiesiskā rīcība un jāatlīdzina Ukrainai nodarītais kaitējums.14 Tajā pašā dienā Ukraina lūdza Starptautisko tiesu noteikt pagaidu pasākumus, lai novērstu nelabojamu kaitējumu un novērstu strīda starp pusēm padziļināšanos un izplešanos, lūdzot tiesu uzlikt par pienākumu Krievijai nekavējoties pārtraukt militārās operācijas. ANO Starptautiskās tiesas sēde tika nozīmēta uz 7. martu.

7. martā Krievijas vēstniecība Nīderlandē iesniedza Starptautiskajai tiesai dokumentu, kurā apstrīdēja tiesas jurisdikciju strīdā par genocīdu, uzsverot, ka bruņotais spēks Ukrainā tiek lietots pašaizsardzībai saskaņā ar ANO statūtu 51. pantu, kā arī paziņoja par savu neierašanos uz tiesas sēdi. Plānoto divu dienu vietā ANO Starptautiskā tiesa saistībā ar pagaidu pasākumu noteikšanu noturēja sēdi tikai 7. martā. 2022. gada 16. februārī ANO Starptautiskā tiesa pieņēma nolēmumu par pagaidu pasākumiem Ukrainas prasībā pret Krievijas Federāciju, uzliekot Krievijai pienākumu nekavējoties pārtraukt Ukrainā militāro operāciju, kā arī nodrošināt, ka militārās operācijas pārtrauc jebkādas Krievijas atbalstītas vai kontrolētas militārās vienības, netieši norādot uz DTR un LTR armijām.15

Par prasības pamatu un tiesas jurisdikciju. Ne Krievija, ne Ukraina nav atzinušas ANO Starptautiskās tiesas jurisdikciju ar vienpusējo deklarāciju starpniecību, tāpēc minētajai tiesai ir jurisdikcija tikai tādos strīdos starp Ukrainu un Krieviju, kuros tiesas jurisdikciju var pamatot ar tāda starptautiskā līguma pārkāpumu, kurš paredz domstarpību risināšanu šī līguma sakarā ANO Starptautiskajā tiesā. Ukraina izmantoja apstākli, ka V. Putins savā 24. februāra rīta paziņojumā apsūdzēja Ukrainu genocīdā, iesniedzot prasību pret Krieviju saskaņā ar 1948. gada Konvenciju par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to. Tas ir interesants mēģinājums izmantot V. Putina publikai domātos izteicienus, lai pamatotu tiesas jurisdikciju, un ANO Starptautiskā tiesa ar savu 16. marta nolēmumu atzina savu jurisdikciju šajā strīdā, piešķirot nozīmīgu vērtību V. Putina publiskajiem izteikumiem par genocīdu – V. Putina uzruna ir iesniegta tiesai gan krievu valodā, gan tās tulkojums angļu valodā. Savā praksē ANO Starptautiskā tiesa ir gan piešķīrusi juridisku nozīmi valstu augstāko amatpersonu izteikumiem, gan attiekusies pret tiem ne īpaši nopietni.16

2. Eiropas Padome

2022. gada 25. februārī Eiropas Padomes Ministru komiteja nolēma apturēt Krievijas pārstāvniecību Eiropas Padomes Ministru komitejā un Parlamentārajā asamblejā.17 Šī raksta tapšanas brīdī ir publiski izskanējusi informācija par Krievijas Ārlietu ministrijas lēmumu izstāties no Eiropas Padomes līdz 2022. gada beigām. Krievijas Ārlietu ministrijas 10. marta paziņojums ir tik sulīgs, ka autors uzskata par vislabāko tā teksta citēšanu oriģinālā: "Ход событий становится необратимым. Россия не намерена мириться с этими подрывными действиями, осуществляемыми коллективным Западом в русле насаждения "порядка, основанного на правилах" на замену попираемого США и их сателлитами международного права. Россия не будет участвовать в превращении натовцами и послушно следующим за ними ЕС старейшей европейской организации в очередную площадку для заклинаний о западном превос-ходстве и самолюбования. Пусть наслаждаются общением друг с другом, без России."18 Tas nozīmēs arī Krievijas izstāšanos no Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas un Eiropas Cilvēktiesību tiesas jurisdikcijas pārtraukšanu attiecībā uz Krieviju. Šobrīd Eiropas Cilvēktiesību tiesas jurisdikcijā atrodas 11 starpvalstu sūdzības starp Krieviju un Ukrainu.

3. Starptautiskā krimināltiesa

Ne Krievija, ne Ukraina nav Starptautiskās krimināltiesas dalībvalstis, taču Ukraina, nebūdama formāli dalībvalsts, tomēr ir izmantojusi Starptautiskās krimināltiesas Romas statūtu 12. panta 3. daļas piešķirtās iespējas un atzinusi Starptautiskās krimināltiesas jurisdikciju attiecībā uz kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Pirmo šādu deklarāciju Ukraina iesniedza Starptautiskajai krimināltiesai jau 2014. gadā, attiecinot to uz notikumiem Maidana laikā 2013. gada novembrī – 2014. gada februārī, bet 2015. gadā pagarināja savu iepriekš sniegto Starptautiskās krimināltiesas jurisdikcijas akceptu uz tiem kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci, kurus Ukrainas teritorijā kopš 2014. gada februāra ir veikuši DTR un LTR pārstāvji un Krievijas augstākās amatpersonas. 2022. gada 28. martā Starptautiskās krimināltiesas prokurors paziņoja, ka viņš prasīs pilnvarojumu uzsākt izmeklēšanu, bet 2. martā 40 valstis, tajā skaitā Latvija, kopīgi vērsās Starptautiskajā krimināltiesā Ukrainas kara sakarā.

Uzreiz gan jāsaka, ka Starptautiskās krimināltiesas dzirnas maļ ļoti lēni. Piemēram, tikai šī gada 10. martā Starptautiskās krimināltiesas prokurors lūdza tiesai saistībā ar 2016. gadā uzsākto izmeklēšanu par 2008. gada Krievijas – Gruzijas kara laikā veiktajiem noziegumiem izsniegt trīs Dienvidosetijas amatpersonu aresta orderus. Plaši tiek popularizēts sauklis par V. Putina un citu nodošanu Hāgas tribunālam, laikam arī domājot Starptautisko krimināltiesu.

Skepsi rada apstāklis, ka Starptautiskā krimināltiesa vismaz pagaidām nevar nevienu saukt pie atbildības par agresijas noziegumu, jo pat Ukraina nav šādu tiesas kompetenci atzinusi, ņemot vērā, ka atzīta ir tikai tiesas jurisdikcija attiecībā uz kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci. Turklāt ir maz cerību, ka V. Putins gatavotos pārskatāmā nākotnē apmeklēt Hāgu.

Tāpat ne jebkas, kas tiek pasludināts par kara noziegumu, formāli tāds arī ir. Protams, ir šausmīgi lūkoties uz sagrautu pilsētu un nogalinātu cilvēku attēliem, bet jāatceras, ka ir nepieciešams vēl pierādīt, ka konkrētais civilais objekts nav bijis leģitīms militārais mērķis, ka tā tuvumā nebija dislocētas pretinieka militārās vienības, ka tas netika izmantots militāriem mērķiem, piemēram, kā karaspēka štāba dislokācijas vieta. Arī kasešu bumbas ir briesmīgs ierocis, kura lietošanu aizliedz 2008. gada starptautiskā Konvencija par kasešu munīciju,19 taču ne Krievija, ne Ukraina (arī ne Latvija) nav tās dalībvalstis (apšaubāms būtu konvencijas regulējuma starptautisko paražu tiesību statuss īpaši attiecībā uz Krieviju), kuras ir nepārprotami paudušas to noraidošo nostāju pret kasešu bumbu aizliegumu. Protams, kara noziegums jebkurā gadījumā būtu kasešu bumbu lietošana pret civiliedzīvotājiem. Iespējams, ka Starptautiskajai krimināltiesai sekmīgāk tikt galā ar saviem uzdevumiem varētu palīdzēt tās dalībvalstis, arī Latvija, uzsākot katra savu izmeklēšanu, kura pamatotos uz universālās jurisdikcijas principu.20

 

Nobeigums

Ar šo izklāstu nav pilnībā izanalizēti visi ar Krievijas agresiju Ukrainā saistītie starptautiski tiesiskie aspekti. Jebkurš starptautisko tiesību pārkāpums noved pie jautājuma par pārkāpējvalsts atbildību, par pienākumu atlīdzināt nodarīto kaitējumu. Vai Ukrainai būtu iespēja panākt sava kaitējuma atlīdzību no šobrīd ārvalstīs iesaldētās Krievijas Nacionālās labklājības fonda, mīļi sauktas par "Кубышка", daļas, varbūt ne tikai Ukrainas kaitējuma? Karš noris pie pašām NATO robežām, tāpēc būtisks var izrādīties jautājums par NATO līguma 5. panta iedarbināšanas slieksni.21 Ievērības cienīgs jautājums būtu kultūras objektu aizsardzība bruņoto konfliktu laikā,22 vides aizsardzība un kodoldrošība,23 kā arī citi, taču tās jau būtu citu rakstu tēmas.

RAKSTA ATSAUCES /

1. 1 UNTS XVI, Latvijas Republikas starptautiskais līgums kopš 1991. gada 17. septembra. Pieejams: likumi.lv. Attiecībā uz ANO dalībvalstīm ANO statūtu neatņemama sastāvdaļa ir arī ANO Starptautiskās tiesas statūti atbilstoši ANO statūtu 92. pantam.

2. UN GA Res. 3314(XXIX)

3. Atceramies, ka Krievijas karaspēks veica raķešu triecienus pret Ukrainu no Baltkrievijas Republikas teritorijas un arī izmantoja Baltkrievijas teritoriju iebrukumam Ukrainā.

4. ANO statūtu 42. pants paredz iespēju ANO Drošības padomei pilnvarot ieinteresētās valstis vērsties pret agresorvalsti ar bruņotu spēku, lai pārtrauktu agresijas aktu. Kā piemēri minami 1950. gada 7. jūlija ANO Drošības padomes rezolūcija S_RES_84(1950), kura pilnvaroja lietot bruņotu spēku pret Ziemeļkorejas iebrukumu Dienvidkorejā, un 1990. gada 29. novembra rezolūcija S_RES_678(1990), kura pilnvaroja ANO dalībvalstis atbrīvot Kuveitu no Irākas okupācijas spēkiem. Tāpat ANO statūtu 42. pants ir piemērots vairākkārt, reaģējot uz situācijām valstu iekšienē.

5. ANO statūtu 51. pants.

6. Skat. Krievijas Federācijas 2022. gada 7. martā ANO Starptautiskajai tiesai iesniegto dokumentu, kuram pievienota Krievijas Federācijas pārstāvja ANO 2022. gada 24. februāra vēstule ANO ģenerālsekretāram. Gan dokumentā, kurš iesniegts ANO Starptautiskajai tiesai (15. paragrāfs), gan vēstulē ANO ģenerālsekretāram ir minēts ANO statūtu 51. pants, to sīkāk nepaskaidrojot. Krievijas Federācijas dokuments ANO Starptautiskajai tiesai pieejams: https://icj-cij.org/en/case/182

7. Nicaragua Case, ICJ Rep. 1986, pp.102–103, para. 193–194.

8. 2015. gada 12. februāra Ukrainas, Krievijas, Vācijas un Francijas vienošanās par uguns pārtraukšanu, karaspēka un smagās kaujas tehnikas atvilkšanu no t.s. saskarsmes līnijas, gūstekņu apmaiņu un īpaša statusa noteikšanu Ukrainas Doņeckas un Luganskas apgabaliem.

9. Montevideo Convention on the Rights and Duties of States. League of Nations Treaty Series, Vol. 165, pp. 20–43.

10. Konvencija par genocīda nepieļaujamību un sodīšanu par to, 2. pants. Latvijas Vēstnesis, 17.04.2003, Nr. 60; Starptautiskās krimināltiesas statūti, 6. pants. Latvijas Vēstnesis, 28.06.2002., Nr. 97; Krimināllikums, 71. pants. Latvijas Vēstnesis, 08.07.1998., Nr. 199/200.

11. Доклад уполномоченного по правам человека в Донецкой Народной Республике за 2020 год, 21. lpp. Pieejams: https://ombudsman-dnr.ru/doklad-upolnomochennogo-po-pravam-cheloveka-v-donetskoy-narodnoy-respublike/

12. Analogi Latvijas Satversmes tiesa argumentēja attiecībā uz 1940. gada notikumiem Latvijā. Skat. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 (Robežlīguma lieta) 29.2. punktā: "Līdz ar to iespējams secināt, ka PSRS 1940. gadā veica agresiju pret Latvijas Republiku (un tai sekojošu prettiesisku Latvijas Republikas okupāciju), prettiesiski iejaucās Latvijas Republikas iekšējās lietās, kā arī prettiesiski anektēja Latvijas Republiku."

13. UN SC Res. 2623 (2022).

14. Pieejama ANO Starptautiskās tiesas mājaslapā: https://icj-cij.org/en/case/182

15. Allegations of Genocide Under the Convention on the Prevention and Punishment of the Crime of Genocide (Ukraine v. Russian Federation), 16 March 2022 Order.

16. Piemēram, Francijas prezidenta paziņojumi Kodolizmēģinājumu lietā, Nuclear tests case, Australia v. France, New Zealand v. France. ICJ Rep. [1974]; 1986. gada robežstrīds starp Mali un Augšvoltu (tagad Burkinafaso), Starptautiskās tiesas kolēģijas (chamber) nolēmums.

17. Ministru komitejas 2022. gada 25. februāra lēmums CM/Del/Dec(2022)1426ter/2.3.

18. Pieejams: https://www.mid.ru/ru/press_service/spokesman/official_statement/1803555/

19. UNTS, Vol. 2688, p. 39.

20. Skat.: Jerņeva J. Universālā jurisdikcija un noziegumi pret cilvēci. Jurista Vārds, 09.12.2003., 16.12.2003.

21. Ziemeļatlantijas līgums. Latvijas Vēstnesis, 09.03.2004., Nr. 37.

22. Konvencija par kodoldrošību. Latvijas Vēstnesis, 22.01.2003., Nr. 11. Krievija un Ukraina ir šīs konvencijas dalībvalstis.

23. Konvencija par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā. Latvijas Vēstnesis, 21.11.2003., Nr. 164. Krievija un Ukraina ir šīs konvencijas dalībvalstis.

ATSAUCE UZ ŽURNĀLU
Lejnieks M. Kara Ukrainā starptautiski tiesiskie aspekti – 2022. gads. Jurista Vārds, 22.03.2022., Nr. 12 (1226), 14.-17.lpp.
patīk
drukāt
VISI RAKSTI 22. Marts 2022 /NR. 12 (1226)
0 KOMENTĀRI
TAVA ATBILDE :
VĀRDS
3000
IENĀKT:
PIEVIENOT
KOMENTĒŠANAS NOTEIKUMI
Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.
komentēt
Pievienot rakstu mapē
Pievienot citātu mapei
Pievienot piezīmi rakstam
Drukāt
ienākt ar
JURISTA VĀRDS
Abonentiem! Ieiet šeit
GOOGLE
DRAUGIEM.LV
reģistrēties
autorizēties