Plašāku sabiedrības uzmanību saistījusī tā dēvētā uzbrukuma zēnam ar Ukrainas karogu lieta līdztekus tādiem šīsdienas apstākļos pilnīgi jaunu sociālā un politiskā novērtējuma dimensiju ieguvušiem jautājumiem par nacionāli un etniski motivētu naida noziegumu pienācīgu krimināltiesisku subsumciju vienlaikus ir mudinājums arī vēl kāda cita – gluži kriminālprocesuāla – aspekta izvērtējumam. Proti, tas ir jautājums, ar ko sastopas katra kriminālprocesuālā sistēma: apsūdzības uzturētāja kriminālprocesos personifikācijas problēma jeb kā vārdā demokrātiskā valstī tad patiesībā tiek uzturēta apsūdzība?

Lai gan būtu vilinoši atbildi uz šo jautājumu saistīt ar Kriminālprocesa likuma 7. pantā norādīto, ka, ja nav noteikts citādi, "kriminālprocesu veic sabiedrības interesēs neatkarīgi no tās personas gribas, kurai nodarīts kaitējums. Apsūdzības funkciju kriminālprocesā valsts vārdā īsteno prokurors", tā tomēr bez konkrēta saturiska piepildījuma ir un paliek tukšformula – līdzīgi kā praksē (kolēģi advokāti neļaus samelot) par mantru kļuvusī prokuroru frāze "sabiedrības intereses prevalē pār individuālajām tiesībām", tādējādi pamatojot vienu vai otru individuālo tiesību, lielākoties – brīvību, aizskāruma jeb ierobežošanas pamatotību. Tātad demokrātiskā valstī, apgalvojot, ka noziedzīgs nodarījums ir sabiedriski bīstams, kriminālprocesā apsūdzības uzturētāja būtībā ir sabiedrība, nevis valsts. Taču tamlīdzīgi apsūdzības uzturētāju tomēr varētu personificēt vienīgi politiski, turklāt arī ļoti nosacīti, jo jēdziena "sabiedrība" juridiskā personifikācija nav iespējama. Tāda dilemma rosina nākamo jautājumu, proti, varbūt tādā gadījumā par apsūdzības pusi vajadzētu atzīt tikai valsti? Vairums kriminālprocesuālo tiesību zinātnieku pieļauj, ka gan sabiedrība, gan valsts apvienojama vienā kriminālprocesa figūrā – prokurorā. Tomēr ir arī pretēji, turklāt ļoti respektablu un autoritatīvu zinātnieku viedokļi, pamatoti jautājot: kas prokuroru kā apsūdzētāju pilnvaro rīkoties kriminālprocesā?¹

Adekvāts šo jautājumu risinājums iespējams tikai pietiekami globālā līmenī, pārveidojot prokuroru par sabiedrības īsto pārstāvi kriminālprocesā un noteicot pār viņa darbībām ko līdzīgu sabiedriskajai kontrolei. Citiem vārdiem sakot, ir nepieciešami politiski un (turklāt Latvijas apstākļos daudz drīzāk arī) juridiski mehānismi, lai leģitimētu prokurora apsūdzošo darbību no sabiedrības puses, kas nodibinātu acīmredzamu saikni starp prokuroru un sabiedrību, neiznīcinot kriminālās tiesvedības sacīkstes loģiku. Salīdzinošo tiesību dimensijā tādi mehānismi ir zināmi – gan angloamerikāņu, gan kontinentālais process teorētiski veiksmīgi risina "sacīkstes eksistenciālo problēmu kriminālprocesā", jo prokurorā personificētā apsūdzība eksistē nesaraujami no tās "saimnieces" jeb sabiedrības un rezultātā iegūst nepieciešamo leģitimitātes garantu. Pirmajā gadījumā leģitimācija tiek sasniegta ar prokurora politisko atbildību attiecīgās teritorijas iedzīvotāju priekšā, bet otrajā – izdodot stingri saistošu "pilnvaru" (abstraktā nozīmē to ir izsniegusi sabiedrība) prokuroram, ar kuru ierobežo tā eventuālo diskrēciju vai pilnvaru hipertrofiju.

Prokurora leģitimācija no sabiedrības (ASV variants)

Atbildi uz jautājumu, kā sabiedrībai pamatot apsūdzības uzrādīšanas leģitimāciju, sniegusi Amerikas Savienoto Valstu (ASV) tiesību sistēma, proti, tā meklējama nevis juridiskajā, bet politiskajā plaknē. Vietējos prokurorus ASV ievēlē "atsevišķas grāfistes iedzīvotāji, un prokurori ir atbildīgi to priekšā", savukārt štatu ģenerālprokurori "tiek ievēlēti ar vispārēju balsu vairākumu un nevar tikt atbrīvoti no dienesta pat pēc gubernatora pieprasījuma".²

Domājams, ka, ja tamlīdzīga kārtība tiktu iedibināta Latvijā, atsevišķas amatpersonas daudz naskāk ņemtu vērā mudinājumus, ka, piemēram, vienīgi atklāts tiesas process sniegtu nepieciešamo taisnīguma un drošības sajūtu un ka šajā valstī jebkurš sabiedrības pārstāvis, kurš iestājas par demokrātiju, brīvību un neatkarību un nosoda agresorvalsts Krievijas izraisīto karu Ukrainā, var justies droši un neapdraudēti.³ Šeit jāatgādina, ka visas sabiedrībā pastāvošās institūcijas un iestādes, arī pati valsts, tās institūcijas, politiskās organizācijas, partijas, korporācijas utt. līdz ar savu rašanos iegūst relatīvu patstāvību, neatkarību un secīgi turpmāk vadās no tā dēvētā "pašsaglabāšanās instinkta". Citiem vārdiem, visas sabiedrības struktūras neatkarīgi no tām piedēvētajiem vai nereti pašpasludinātajiem cēlajiem nolūkiem, paralēli to dibināšanas brīdī noteiktajiem pamatmērķiem patstāvīgi rūpējas arī par savu pašsaglabāšanos – cenšoties iegūt lielāku finansējumu, lielākus štatus, priekšnieki – vietniekus utt., u.t.jpr.,⁴ tātad būtībā iegūt lielāku diskrēciju. Iespējams, prokuratūras gadījumā varas kapacitātes pieaugums jau sāk iegūt pārāk hipertrofētas formas... Un uzbrukuma zēnam ar Ukrainas karogu lieta nav gluži vienīgais piemērs.

Lai nu kā, ASV federālajā līmenī prokurora vēlēšanu nav, tomēr federālais ģenerālprokurors un secīgi pārējie federālie prokurori savu mandātu būtībā saņem no tautas ievēlētā ASV prezidenta, kura lēmumu savukārt apstiprina ASV Senāts, ievērojot vēl kādu principu: kad prezidenta vietā tiek ievēlēts citas partijas pārstāvis, tad ASV ģenerālprokurors atstāj amatu, bet jaunais prezidents uz šo amatu ieceļ savas partijas pārstāvi.⁵ Tādējādi veidojas situācija, kurā tiklab federālie, kā štatu prokurori, rīkojoties ar apsūdzību (lemjot, vai atteikties no tās vai ne; vai piemērot priekšrakstu par sodu, vai tomēr nodot lietu tiesai u.tml.), ir atbildīgi arī vēlētāju priekšā.⁶ Proti, starp sabiedrību un ASV prokuroru veidojas tieša saikne, kura leģitimē prokurora darbību, radot tiesai iespēju neiejaukties prokurora lēmumu pieņemšanā, kā arī ārējā procesuālajā līmenī saglabāt akuzatoriālā procesa atribūtus. No vienas puses, sabiedrība pilnvaro prokuroru a priori, ievēlot viņu amatā, bet no citas – kontrolē viņu a posteriori, izšķirot jautājumu par prokurora pārvēlēšanu nākamajās vēlēšanās, pēdējam ielāgojot politiskā faktora nozīmi, vēlētājiem sniedzot novērtējumu viņa paveiktajām darbībām.

Amerikāņu paņēmiena loģika parādās vēl vienā aspektā. Ko šādā situācijā darīt cietušajam? Procesuālajā nozīmē procesā cietušais ir acīmredzami liekā figūra, kas "stāv" starp sabiedrību un prokuroru. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ amerikāņu procesā cietušais nav patstāvīga procesuālā figūra. Taču jājautā – kas paliek cietušajam? Tikai un vienīgi politiskā niša – cietušais var savu spēku un līdzekļu robežās politiski ietekmēt prokuroru.

Uzskatāma ilustrācija tam ir Dominika Strosa-Kāna⁷ (Dominique Gaston André Strauss-Kahn, 1949)⁸ 2011. gada lieta, kad cietusī uzstājās preses konferencēs, sniedza intervijas, savukārt viņas advokāts centās pārliecināt afroamerikāņu kopienu un Ņujorkas štata feministu kustības, ka lietas pirmcēlonis ir saistīts ar etnisko un dzimuma diskrimināciju, kas īpaši ietekmēja prokurora "politiskās mokas" un diskrēcijas robežas, kad bija jāizvēlas starp diviem politiskiem riskiem – lielu varbūtību zaudēt lietu, ja process tiks pabeigts, un ne mazāk lielu varbūtību zaudēt popularitāti noteiktas kategorijas vēlētāju vidū.

Apkopojot nule kā iezīmēto, jāsecina, ka amerikāņu modelis ir balstīts uz diviem elementiem. Pirmkārt, uz tiešu vai netiešu prokurora ievēlēšanu (politiskais elements). Otrkārt, uz apstākli, ka cietušais nav iesaistīts procesā (procesuālais elements). Abi šie elementi liecina nevis par modeļa trūkumiem, bet par tā politisko specifiku, kas prokuroram ļauj darboties sabiedrības vārdā un uzraudzībā, bet tiesai pilnvērtīgi ieņemt "pasīva arbitra" pozīciju, neiejaucoties prokurora lēmumā un nekontrolējot to.

Prokurora leģitimācija no sabiedrības puses juridiskā ceļā (kontinentālais variants)

Kontinentālais kriminālprocesa modelis izveidojies uz citiem juridiskiem un teorētiskiem pamatiem, tādējādi šeit ne tikai nav, bet arī nav iedomājama amerikāņu modeļa abu elementu vienlaicīga esība. Ne par kādu tautas vēlētu prokuroru šajā gadījumā runāt nevar, turklāt jēdziens "publiskās intereses", kuras aizstāv prokurors, kontinentālajās tiesībās nekad nav ticis saistīts ar skaitliski precīzi noteiktu un stingri norobežotu cilvēku grupu – attiecīgās teritorijas vēlētāju pragmatiskajām interesēm. Līdzīgi daudz citādāka attieksme ir pret cietušo un viņa lomu kriminālprocesā.

Tādējādi kontinentālajās tiesībās kā atbilde uz ieskicēto problēmu tika izstrādāta tā dēvētā uzticības teorija, kas pamatā vērsta uz prokurora rīcības brīvības ierobežošanu, tam lemjot par apsūdzības celšanas lietderīgumu vai obligātumu, raugoties no publisko interešu esības prizmas.⁹ Citiem vārdiem, prokurora rīcībā nevar būt nekādu dispozitivitātes pazīmju, jo viņš aizstāv nevis privātas, bet sabiedrības intereses kopumā, rīkojoties tās vārdā.¹⁰

Līdz ar to kontinentālajā kriminālprocesā prokurors darbojas uz nosacītas pilnvaras pamata, ko viņam ir izdevusi sabiedrība, tajā skaitā uzticot prokuroram tiesības savā vārdā celt apsūdzību pret likuma pārkāpējiem. Tieši šādas pilnvaras esība ir kontinentālā kriminālprocesa juridiskā konstrukcija, kas leģitimē prokurora darbību, neļaujot tai kļūt patvaļīgai, voluntārai vai pakļautai personīgām ambīcijām.

Ko izraudzījusies Latvija?

Latvijas kriminālprocess teorētiski ir atzīstams par tā dēvētās prokurora izziņas modeli, kad izmeklēšanu veic policija ciešā prokuratūras pārraudzībā un vadībā. Tādēļ būtībā uz abām institūcijām arī attiecas abstraktais uzticības teorijā balstītais pilnvarojums. Prokuratūras likumā gan nav ne reizi minēts vārds "sabiedrība". Kriminālprocesa likumā tas ir norādīts 36 reizes, ne reizi gan neminot nekā par uzticamības pakāpi, kas saista pilnvarnieku un tās devēju, un tādējādi it kā uzsverot, ka apsūdzības uzturēšana notiekot valsts vārdā. Par tamlīdzīgas konstrukcijas adekvātumu drīzāk varētu runāt vienīgi tad, ja valsti personificētu, piemēram, monarhs, kas pilnīgi droši nav Latvijas gadījums.

Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka prokuratūra kā tiesu varas "pirmais ešelons" vai kā savdabīgs filtrs, konstatējot likuma pārkāpumu, savas kompetences ietvaros cenšas atjaunot tiesiskumu, turklāt mazāk sarežģītu lietu izspriešanā prokuratūra, realizējot vienkāršotu, rakstveida procesu, kas beidzas ar sodīšanai līdzvērtīgu lēmumu, it kā raugās panākt līdzvērtīgu rezultātu.¹¹ No Prokuratūras likuma 2. panta konstatējams, ka likumdevējs prokuratūrai noteicis divu veidu funkcijas: pirmkārt, uzraudzīt un veikt pirmstiesas izmeklēšanu, uzsākt un veikt kriminālvajāšanu, uzturēt valsts apsūdzību; otrkārt, likumā noteiktajā kārtībā aizsargāt personu un valsts tiesības un likumīgās intereses.¹² Neraugoties uz to, patlaban prevalējošais viedoklis izskan aptuveni tā, ka Latvijā prokuroram esot īpašs tiesisks statuss – prokurori ne tikai īstenojot prokuratūras funkcijas, bet sava kabineta klusumā, kā galīgo kriminālprocesuālo nolēmumu kriminālprocesā pieņemot priekšrakstu par sodu, kā izrādās, pilda arī tiesu varas funkcijas.¹³ Tomēr doktrīnā pilnīgi pamatoti uzsvērts, ka ideja par prokuratūras pilnīgu piederību tiesu varai ir noraidāma, jo, lai gan tā nereti īsteno tiesu varas funkcionālo kapacitāti, tomēr "prokuratūra principā pieder pie izpildvaras".¹⁴

Uzbrukuma zēnam ar Ukrainas karogu kontekstā norādāms, ka cietušā un sabiedrības interešu aizskāruma restitūcija šādos naida noziegumos iespējama vienīgi tiesā kā institucionālā valsts varas orgānā. Šāds secinājums balstās apstāklī, ka prokuratūras primārā funkcija ir Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto personas tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana pirmstiesas kriminālprocesā, kā arī tiesiskuma uzraudzība likumā noteiktās kompetences ietvaros.¹⁵ Tieši tāpēc cietušā un sabiedrības interešu nenodrošināšana, nepanākot taisnīguma atjaunošanu, lai gan šajā gadījumā arvien nav panākama pilnvērtīga restitūcija, jebkurā gadījumā nav īstenojama prokuratūrā. Nodarītā kaitējuma objektīva, neitrāla un neatkarīga, turklāt juridiski un faktiski pilnvērtīga izsvēršana un atbilstīga soda noteikšana ir iespējama vienīgi tad, ja to veic demokrātiski leģitimēts valsts varas orgāns – tiesa.

Atgādināms, ka valsts orgāns ir demokrātiski leģitimēts vienīgi tad, ja tas ir ietverts demokrātiskās leģitimācijas ķēdē, kas to piesaista valsts suverēnās varas nesēja – tautas – gribai.¹⁶ Latvijas Republikā un tautas iedibinātajā politiskajā iekārtā demokrātiskā leģitimācija attiecībā uz indivīdu var sniegties vienīgi tiktāl, ciktāl Saeima kā tautas vēlēti priekšstāvji – suverēna gribas paudēji – ieceļ, ievēl vai apstiprina personu konkrētā amatā. Satversmes 92. panta taisnīgas un juridiski korektas konkretizācijas pamatā ir atzinums, ka tiesnešus amatā ieceļ Saeima, kurpretim prokuroru demokrātiskā leģitimācija un tādējādi sasaiste ar tautas gribu netiek īstenota.¹⁷ Vēl jo vairāk – kā uzsvērusi Saeima, neatkarības pakāpe, kādā prokurori īsteno savas funkcijas, atšķiras no tiesnešu neatkarības pakāpes. Tiesnesim neviens nevar dot norādījumus attiecībā uz konkrētu izskatāmo lietu, bet prokuroru darbība tomēr zināmā mērā tiek hierarhiski kontrolēta.¹⁸ Turklāt subordinācijas princips, kas ir skaidri saskatāms prokuratūras iestāžu sistēmā, to ārēji un uzbūves ziņā tuvina izpildvaras iestāžu sistēmai.¹⁹

Lai arī optimālā prokuratūras statusa modeļa izvēli pamatā nosaka valsts un tiesību sistēmas tradīcijas un tas visos gadījumos ir tiesībpolitisks jautājums,²⁰ prokurorā nav iespējams personificēt sabiedrību, bet vēl jo aplamāk prokurora figūru būtu pielīdzināt tiesai institucionālā un funkcionālā aspektā. Prokuroram jārīkojas sabiedrības vārdā, tādējādi tam ir jāievēro divas būtiskas prasības, proti, tās skar, no vienas puses, indivīda tiesības un, no otras puses, krimināltiesiskās sistēmas nepieciešamo efektivitāti, kuras valsts prokuroram zināmā apjomā ir jāgarantē.²¹ Savukārt tiesu nolēmumi ir viens no elementiem, kas veido sabiedrības uzticēšanos ne tikai tiesām, bet valstij kopumā. Kvalitatīvi spriedumi raisa sabiedrības uzticēšanos tiesām un valstij, savukārt nesaprotami spriedumi to mazina. Līdzīgi kā rokasspiediens rada iespaidu par cilvēku, tiesas nolēmumi rada iespaidu par konkrētu tiesnesi, tiesu un tiesu sistēmu kopumā. Vēl vairāk – tas rada priekšstatu par valsti, tās tiesiskumu un saskarsmes kultūru ar saviem iedzīvotājiem.²²