Latvijas Republikas Satversmes 92. pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Kā atzīts tiesību doktrīnā, valsts pienākums tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšanā izpaužas, ka valstij ir jāveido tiesa, kurā personas vismaz vienā pakāpē var vērsties strīda atrisināšanai.¹ Attiecībā uz cilvēktiesību aizsardzību Latvijā ir izveidots administratīvais process, kurš norisinās gan iestādē, gan tiesā.² "Iestāde izdod privātpersonai nelabvēlīgu administratīvo aktu tikai tad, ja tam ir objektīvs ir tiesisks pamats. Tas ir cieņpilnas attieksmes pret privātpersonu jautājums – iestādei publiski tiesiskās attiecības ar privātpersonu ir jāveido tiesiski un tā, lai privātpersona būtu pienācīgi informēta par to, kāpēc valsts ir izvēlējusies tai radīt konkrētas nelabvēlīgas tiesiskās sekas."³

Augstskola administratīvajā procesā

Augstskolu likums regulē augstskolu darbības tiesisko pamatu, nosaka un aizsargā augstskolu autonomiju. Saskaņā ar Augstskolu likuma 4. panta pirmo daļu augstskolas ir autonomas izglītības un zinātnes institūcijas ar pašpārvaldes tiesībām.

Saskaņā ar minētā likuma 4. panta pirmo un otro daļu autonomiju raksturo varas un atbildības sadale starp valsts institūcijām un augstskolu vadību, kā arī starp vadību un akadēmisko personālu. Augstskolas autonomija izpaužas tiesībās brīvi izvēlēties augstskolas dibinātāju izvirzīto un šim likumam atbilstošo uzdevumu īstenošanas veidus un formas, kā arī atbildībā par augstskolā iegūtās izglītības kvalitāti, mērķtiecīgu un racionālu finanšu un materiālo resursu izmantošanu, demokrātisma principu un augstskolu darbību reglamentējošu likumu un citu normatīvo aktu ievērošanu. Ne darbības autonomija, ne iekšēja pašpārvalde pati par sevi nepadara subjektu par publisko tiesību subjektu Valsts pārvaldes iekārtas likuma un Administratīvā procesa likuma izpratnē.