Tikai retais nav dzirdējis par samilzušajiem veselības nozares izaicinājumiem. Kāds ar to ir saskāries personīgi. Garas rindas, lai saņemtu no valsts budžeta līdzekļiem apmaksātus plānveida veselības aprūpes pakalpojumus, vai arī nepieciešamība tos apmaksāt pašiem, jo valsts konkrētu pakalpojumu izmaksas nesedz.¹ Ne vienmēr laipna un cieņpilna pakalpojuma sniedzēja attieksme.² Ne vienmēr saņemta pietiekama informācija, kas ir pamats izpratnei par to, kādi veselības izaicinājumi pacientu piemeklējuši un kāda ir plānotā ārstniecība.³ Ārstniecības process, kurā pacients pats līdzdarbojas, bet ne līdz galam saprot, kas tieši katrā brīdī tiek darīts, ar kādu mērķi, kādām metodēm, vai ir pieejamas alternatīvas, kas būtu labāk savienojamas ar pacienta individualitāti, kādi ir paredzamie riski un sekas.⁴ Reizumis, kad kaut kas nav vedies gluži tā, kā paredzēts, tas atklājas daudz vēlāk, apmeklējot jau citu ārstu, kaut profesionālim tas jau bija acīmredzams uzreiz pēc manipulācijas.⁵ Minētie piemēri ir daži no izaicinājumiem veselības aprūpē, ar ko mēdz saskarties pacienti. Tomēr tie vienlaikus ir tādi izaicinājumi, kas met ēnu uz to lielo daudzumu pozitīvo pieredžu, kam pamatā ir uzcītīgs un profesionāls ārstniecības personu darbs un iejūtība pret pacientu.

2019. gadā autoru kolektīvs nodeva lasītājiem grāmatu "Pacientu tiesību likuma komentāri". Grāmatas ievadā, uzrunājot lasītāju izdevuma zinātniskās redaktores lomā, nācās pretstatīt uzmeistaroto – un uz to brīdi jau deviņus gadus "nēsāto" – likumu Dūdara meistarībai, gatavojot švītīgu vesti Aleksim, un brīdināt par nepieņemamo situāciju.⁶ Ambīcijas likumdevējam – līdzīgi kā Dūdaram vīzija par Alekša vesti – bija brangas.⁷ Tiekšanās radīt mehānismu, lai efektīvi īstenotu un aizstāvētu pacienta tiesības un veicinātu labvēlīgas attiecības ārstniecībā,⁸ ir uzteicama. Tomēr ar mērķa nospraušanu vien apstākļos, kad ne visas likuma normas un mehānismi ir veidoti tā, lai šo mērķi sasniegtu, nepietiek. Ir nepieciešams ne vien problemātiskās normas sakārtot, radot priekšnosacījumus tiesību aizskārumu ārstniecībā novēršanai, bet arī ieviest skaidrus pasākumus, lai pacientu tiesības iedzīvinātu praksē ikvienā ārstniecības situācijā, un to pamatoti var prasīt no tiesiskas valsts. Ne tikvien deklarēt tiesības, bet arī nodrošināt to praktisku īstenošanu.⁹ Likumdevējam gan prasmīga skrodera meistarība iztrūka, un šie pamata, bet tik ļoti būtiskie, priekšnosacījumi jēgpilnai pacientu tiesību aizsardzībai netika izpildīti.

No brīdinājuma signāla par samilzušajām problēmām pacientu tiesību aizsardzībā līdz nozares lūzuma punktam pagāja nepilni trīs gadi. 2021. gada izskaņā pacientu tiesību nihilismu izgaismoja virkne spilgtu problēmsituāciju,¹⁰ attiecībā uz vismaz daļu no kurām, noprotams, pašreiz vēl noris kriminālprocess.¹¹ Kamēr nevainīguma prezumpcija un profesionālās ētikas pamati liek atturēties no dziļām pārdomām par konkrēto situāciju, medicīnas tiesību juristam skaidrs ir viens – pacienta, kurš pats ir spējīgs lemt, ķermenis ir teju neaizskarams. Neviena medicīniska iejaukšanās nav pieļaujama, iekams no pacienta ir saņemta informētā piekrišana.¹² Pirms informētās piekrišanas pacientam ir jāsaņem visaptveroša informācija gan par mērķi, gan arī par riskiem, sekām un izmantojamām metodēm. Jebkurai darbībai ārstniecībā ir jābūt pieņemamai pacientam. Tā ir daļa no tiesībām uz veselības aizsardzību,¹³ un vienlaikus tā ir arī daļa no pašnoteikšanās tiesībām pār savu ķermeni. Tādējādi jebkura darbība, kas veikta bez pacienta piekrišanas apstākļos, kad nav cita tiesiska pamata veikt ārstniecību, ir pacienta integritātes aizskārums. Tas ir nevis formāls tiesību normu – ārstniecību reglamentējošo normatīvo aktu – pārkāpums, bet cilvēka cieņas aizskārums. Tas ir klaji pretēji medicīnas tiesību un ētikas sūtībai¹⁴ un tam, ko pamatoti varētu sagaidīt no ārstniecības personām.

Nozares lūzuma punkts noveda pie ledus sakustēšanās. Ar mērķi stiprināt pacientu tiesību ievērošanu un uzraudzību, kā arī lai pilnveidotu nozares uzraudzības iestādes – Veselības inspekcijas – funkcijas attiecībā uz ārstniecības personām saistošo normatīvo aktu izpildi pacientu tiesību jomā, Veselības ministrija izveidoja darba grupu, kurai cita starpā noteikti šādi būtiskākie uzdevumi: izvērtēt gan pacientu tiesību un pienākumu regulējumu, gan arī ārstniecības personu profesionālo pienākumu regulējumu un administratīvās atbildības jautājumus, kā arī sniegt priekšlikumus regulējuma pilnveidošanai.¹⁵ Šādā sakarā darba grupai tika uzdots sniegt priekšlikumus efektīvai pacientu tiesību aizsardzības nodrošināšanai un ārstniecības personu pienākumu izpildei pacientu tiesību jomā, kā arī kārtības uzraudzībai, īpašu uzmanību pievēršot arī ētikas un komunikācijas pārkāpumiem. Tika apvienoti ierēdņi, ieinteresētās puses un pieaicināti eksperti Veselības inspekcijas Juridiskā departamenta vadītājas Lauras Šābertes vadībā. To vidū – Latvijas Ārstu biedrības, Latvijas Jauno ārstu asociācijas pārstāvji, Latvijas Pacientu organizāciju tīkla pārstāve, Veselības, Tieslietu ministrijas un Veselības inspekcijas pārstāvji.