Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 92. pantā garantēto tiesību nodrošināšana ir nozīmīgākais jautājums jebkurā tiesvedības procesā. Proti, tiesību uz taisnīgu tiesu nodrošināšana izpaužas ne tikai tiesas pieņemtajos nolēmumos, bet arī to pieņemšanas kārtībā, aiz kuriem slēpjas tiesneša rīcība, spēja novērtēt lietas apstākļus, saglabājot neatkarību, neitralitāti un objektivitāti.

Raksts veltīts tiesneša atstatīšanās no kriminālprocesa veikšanas institūtam, bet, lai nonāktu pie kriminālprocesuālā regulējuma iztirzāšanas, sākotnēji būtu vērts atzīmēt vispārējo tiesneša neatkarības un objektivitātes nozīmi amata pienākumu veikšanā.

Tieslietu padome, sniedzot viedokli Satversmes tiesai lietā Nr. 2021-41-01, skaidri norādījusi, ka tiesību uz taisnīgu tiesu īstenošana ir priekšnoteikums visu pārējo tiesību aizsardzībai. Tāpēc sabiedrība prasa burtiski nevainojamu uzvedību no jebkura, kurš īsteno tiesas funkciju. Prasības pret tiesnešiem ir augstākas nekā pret jebkuru citu sabiedrības locekli. Tiesnešiem ir jābūt un jādemonstrē, ka viņi ir taisnīguma, objektivitātes un neatkarības piemērs. Demokrātiska tiesiska valsts spēj efektīvi funkcionēt tikai tad, ja sabiedrība uzticas personām, kuras pilda valsts dienestu.¹

Tieši tiesnesim ir centrālā loma taisnīgas tiesas un tiesiskuma nodrošināšanā. Tāpēc tiesnesim ir jābūt neatkarīgam un objektīvam, ar augstu profesionālo kompetenci, morālo autoritāti, godprātīgam un ar nevainojamu reputāciju. Tās kā galvenās vērtības ir apzinājuši, pieņēmuši un apņēmušies uzturēt Latvijas tiesneši, apstiprinot Tiesnešu ētikas kodeksu. Šīs vērtības ir ietvertas arī tiesu varas simbolā – tiesneša zvērestā.²

Ikvienai tiesneša rīcībai ir jāsaskan ar Satversmi un likumu un jābūt godprātīgai. Tiesnesim ir jāizvairās no necienīgas rīcības, kā arī no šķietamas šādas rīcības izraisīšanas. Tiesnesis ciena un ievēro likumu, apzinīgi un nosvērti pilda savus darba pienākumus, kā arī darbojas tā, lai veicinātu sabiedrības uzticību tiesas godīgumam un objektivitātei.