Politiskā līmenī ilgtspējas kustības pamatā ir ANO ilgtspējīgas attīstības mērķi un Parīzes nolīgums, kura dalībvalstis ir paudušas apņemšanos nodrošināt konkrētu vides mērķu sasniegšanu, saprotot, ka bez konkrētas starptautiskās sabiedrības rīcības nebūs iespējams novērst katastrofālas klimata pārmaiņas, savukārt šādu klimata pārmaiņu novēršanai nepieciešamas kardinālas izmaiņas virzienā uz ilgtspēju teju visās jomās, ne tikai tajās, kas tieši attiecas uz vides piesārņojumu.

Pamats ilgtspējas regulējumam komerctiesībās

Komerctiesību aspektā papildus ir svarīgi pieminēt pētījumus ekonomikā par ilgtspējas ietekmi uz uzņēmumu peļņas rādītājiem, kā arī plašāka mēroga interešu teoriju (stakeholder theory).

Salīdzinoši ilgi ekonomikā uzņēmumu ieguldījumu ilgt­spējā ietekme uz to vērtību tika vērtēta kritiski. Proti, nebija pietiekamu pierādījumu, ka ilgtspēja var pozitīvi ietekmēt uzņēmumu izaugsmi, un līdz ar to ekonomisti vairāk pieturējās pie viedokļa, ka no individuāla uzņēmuma interešu viedokļa ieguldījumi ilgtspējā ir drīzāk tikai izdevumi un tāpēc uzņēmuma interesēs ir ieguldīt ilgtspējā tikai tik, cik nepieciešams, lai izpildītu obligātās likuma prasības,² piemēram, attiecībā uz vides piesārņošanas novēršanu, taču ne vairāk. Tomēr, gan attīstoties metodikai, ar kuras palīdzību tiek analizēta ieguldījumu ilgtspējā ietekme uz uzņēmumu vērtību, gan arī palielinoties analīzei pieejamo datu daudzumam, šobrīd tomēr, lai gan ne bez diskusijām, ekonomikā ir vairāki pētījumi, kas visai pārliecinoši apgalvo, ka ieguldījumi ilgtspējā atstāj pozitīvu ietekmi uz uzņēmuma vērtību³ un tādēļ šādi ieguldījumi ir ne tikai plašākas sabiedrības, bet arī uzņēmuma īpašnieku interesēs.

Paralēli gan ekonomikā, gan tiesību teorijā ir norisinājusies (un vēl joprojām norisinās) diskusija par uzņēmuma mērķi. Proti, par to, kā interesēs uzņēmums tiek veidots un veic komercdarbību. Klasiski kopš kapitālisma pirmsākumiem tika uzskatīts, ka uzņēmums primāri darbojas tā īpašnieku interesēs ar mērķi gūt pēc iespējas lielāku peļņu, kas ar laiku attīstījās sabiedrības (kā individuāla uzņēmuma) labāko interešu konceptā, kas uzsver sabiedrības kā atsevišķa tiesību subjekta ilgtermiņa attīstības intereses.