Tiesības uz pilnas kompetences tiesu

Tiesības uz taisnīgu tiesu uzliek valstij pienākumu nodrošināt vairākas institucionālas un procesuālas garantijas. Viena no šādām garantijām ir tiesības uz pilnas kompetences tiesu. Kā ir skaidrojusi Satversmes tiesa, tiesu varas institūcijai jāatbilst vairākām prasībām, lai to atzītu par "taisnīgu tiesu", tostarp tai ir jābūt neatkarīgai, objektīvai un kompetentai. Savukārt kompetenta tiesu varas institūcija šajā izpratnē ir tāda, kurai ir piekritība un tiesības izlemt noteiktus jautājumus jeb noteikta apjoma pilnvaras. Gadījumos, kad tiesa īsteno kontroli pār izpildvaras lēmumiem, pilnas kompetences tiesa ir tāda, kura īsteno visaptverošu kontroli, proti, tāda, kurai ir pilnvaras izvērtēt lietā būtiskos apstākļus un pārbaudīt iestādes pieņemtā lēmuma tiesiskumu un pamatotību gan no faktu, gan tiesību viedokļa. Ja iestādes pieņemtais lēmums neatbilst tiesību normām, tiesai jābūt pilnvarām novērst šāda lēmuma sekas attiecībā uz konkrēto personu.¹

Satversmes tiesa savu koncepciju par pilnas kompetences tiesu ir balstījusi uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi, ka tiesības uz taisnīgu tiesu prasa, lai tiesa nodrošinātu efektīvu kontroli, un šīs tiesības ietver sevī arī tiesības uz pilnas jurisdikcijas jeb pilnas kompetences tiesu. Proti, tikai institūcija, kam ir pilna kompetence, ir pelnījusi tiesas nosaukumu.² Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir skaidrojusi, ka pilna kompetence tiesai ir tad, ja tā var pārbaudīt visus lietā būtiskos faktus un tiesību jautājumus un tādējādi tai ir pietiekama kompetence jeb tā īsteno pietiekamu kontroli.³ Vienlaikus Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir akceptējusi tiesas kontroles īpatnības administratīvajās lietās Eiropas Padomes dalībvalstīs, konstatējot, ka šādās lietās tiesas kontrole pār lietas faktiskajiem apstākļiem var būt ierobežota un šādiem procesiem ir raksturīgi, ka tiesa kontrolē iestādē notikušo procesu, nevis pati pieņem lēmumu pēc būtības. Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir norādījusi, ka tiesības uz taisnīgu tiesu neprasa nodrošināt pieeju tādai tiesai, kas iestādes novērtējumu vai viedokli var aizstāt ar savu novērtējumu vai viedokli, it īpaši gadījumos, kad iestāde specifiskā tiesību jomā lēmumu pieņem, pamatojoties uz lietderību, kad lēmuma pieņemšana prasa īpašas profesionālas zināšanas vai pieredzi un kad iestādei ir piešķirta brīvība izlemt jeb diskrecionārā vara.⁴

Lai arī formulējums par to, kad ir pieļaujams, ka tiesa neaizstāj iestādes viedokli par kādu jautājumu ar savu viedokli, pirmšķietami ir diezgan plašs, tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse rāda, ka tā ne vienmēr pieļaus ierobežotu tiesas kontroles apjomu administratīvajās lietās tikai tāpēc, ka valsts atsauksies uz iepriekšminētajiem apstākļiem. Piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesa konstatēja tiesību uz taisnīgu tiesu pārkāpumu lietā, kurā strīds bija par to, vai darba tiesisko attiecību izbeigšana ar personu, kurai ir invaliditāte, ir sociāli attaisnojama.