2022. gada 3. novembrī Latvijas Republikas Satversmes tiesa (turpmāk – Satversmes tiesa) pieņēma spriedumu lietā Nr. 2021-43-01. Izvērtējot Pašvaldības domes vēlēšanu likuma¹ 6. panta 2. punkta, kurā noteikts, ka personas, kuras izcieš sodu brīvības atņemšanas vietās, nav tiesīgas vēlēt domi, konstitucionalitāti, Satversmes tiesa atzina apstrīdēto normu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 101. panta otrās daļas pirmajam teikumam.² Ar šo spriedumu Satversmes tiesa turpināja lietā Nr. 2021-23-01³ uzsākto ceļu pretī ieslodzījuma vietās mītošo personu aktīvo vietvaru vēlēšanu tiesību ievērošanai.

Tāpat Satversmes tiesa ar trekniem otas vēzieniem ir turpinājusi zīmēt ieslodzīto kā personu grupas, kura īpaši asi var izjust jebkuru tiesību aizskārumu,⁴ pamattiesību aizsardzības nepieciešamību un to ierobežošanas priekšnoteikumus, darbojoties kā vēstnesis šo personu cieņas un pamattiesību aizsardzībai kopumā.

I. Otrpus mūrim neielaistās aktīvās pašvaldību vēlēšanu tiesības

Likumā noteiktā pašvaldības domes vēlēšanu tiesību ierobežojuma konstitucionalitātes izvērtējuma nepieciešamība nemanāmi mīņājusies tiesību sistēmas ēnas pusē gandrīz divdesmit gadus. Jau 2003. gada 5. martā Satversmes tiesa nolēmumā Nr. 2002-18-01 atzina par neatbilstošu Satversmei Saeimas vēlēšanu likuma⁵ 2.