Janvāra vidū publiski izskanēja un par to ziņojām arī iepriekšējās nedēļas "Jurista Vārdā", ka tiesībsargs Juris Jansons ar vēstuli vērsies pie 14. Saeimas deputātiem, norādot uz neatliekami risināmiem jautājumiem. Šajā 11 svarīgo darbu topā parlamentam ir iekļauts arī rosinājums noteikt administratīvo atbildību par naida runu.

Papildus vēstulei tiesībsargs pievienojis divus pielikumus, tostarp par naida runu, kuros likumdevējam sniegts izvērstāks ieskats problēmas būtībā. No tiesībsarga paustā izriet, ka Latvijas normatīvajā regulējumā par naida runu ir paredzēta kriminālatbildība, piemēram, Krimināllikuma 78. pantā – par nacionālā, etniskā un rasu naida, bet 150. pantā – par sociālā naida un nesaticības izraisīšanu. Tomēr, viņaprāt, publiskajā telpā nereti sastopami arī tādi izteikumi, kas būtu uzskatāmi par naida runu, bet vēl nesasniedz kriminālatbildības slieksni. Tiesībsargs pieļauj, ka vairumā gadījumu par šādiem izteikumiem, iespējams, būtu piemērojama administratīvā atbildība, bet Latvijā tāda nav paredzēta. "Liela daļa komentētāju, kas ar naidpilniem izteikumiem vērsušies pret mazaizsargātām grupām, palikuši nesodīti. Tādējādi naida runa turpina pastāvēt, nodarot kaitējumu demokrātiskām vērtībām un raisot nesodāmības sajūtu," izvērstajā skaidrojumā deputātiem ir uzsvēris J. Jansons.

Tiesībsargs arī atsauca atmiņā faktu, ka jau pirms vairākiem gadiem paša organizētajā diskusijā par naida runu ir norādījis uz administratīvās atbildības noteikšanas nepieciešamību. Tāpat šis jautājums dažādos forumos fragmentāri ir bijis apspriests, tostarp arī Saeimā, taču bez rezultāta. Ombuda ieskatā, šī diskusija ir jāatjauno un jāturpina, rezultējoties ar atbilstošiem likuma grozījumiem.

Grūti prognozēt, kā uz to raudzīsies jaunais likumdevējs, taču tiesībsargs noteikti nav vienīgais, kam šis jautājums šķiet nozīmīgs un problemātisks. Uz to uzmanība vērsta arī Eiropas Komisijas finansētā projekta CALDER¹ gala secinājumos un ieteikumos naida runas un noziegumu apkarošanai atbilstoši starptautisko tiesību praksei. Ar projekta zinātniskās vadītājas Dr. iur. Kristīnes Dupates atsaucību tie ir nodoti arī "Jurista Vārda" rīcībā, un drīzumā plānojam publicēt, bet šīs slejas ietvaros sniegts vien ieskats dažās atziņās.

Tad lūk, arī CALDER projekta ietvaros veiktais pētījums apstiprina tiesībsarga pausto, ka aizsardzība pret naida noziegumiem un naida runu Latvijas tiesiskajā regulējumā būtībā ir paredzēta tikai krimināltiesībās (administratīvā atbildība ir paredzēta tikai par totalitāro režīmu un militārās agresijas un kara noziegumu slavinošu simbolu izmantošanu publiskā vietā). Vienlaikus atbilstoši starptautiskajiem standartiem par naida runu krimināltiesisku sankciju drīkst piemērot tikai pašos nopietnākajos gadījumos, kas turklāt ir pienācīgi izvērtēti saskaņā ar īpašiem kritērijiem.² Tomēr projekta pētījumā uzsvērts, ka par naida runu ir uzskatāmas arī tādas izpausmes, kas neatbilst šiem visiem starptautiskajās tiesībās noteiktajiem naida runas kritērijiem, tāpēc, lai nodrošinātu efektīvu aizsardzību pret naida runu, valstīm par to ir jāparedz arī administratīvā un civilā atbildība. "No minētā izriet, ka Latvijai ir jānosaka administratīvā atbildība par naida runu."

Pārdomas raisa arī vēl kāds no pētījuma izrietošs fakts, kas jebkurā gadījumā liek apsvērt līdzšinējo praksi. Proti, tiesu spriedumos naida runas izvērtējums netiek veikts, ņemot vērā visus nepieciešamos kritērijus, turklāt "absolūtajā vairākumā lietu par naida runu personu notiesā ar brīvības atņemšanu, bet sodu nosaka, piemērojot Krimināllikuma 55. pantu, tādējādi reālu brīvības atņemšanu aizstājot ar nosacītu sodu. Minētais rada jautājumu, no vienas puses, par sodu samērīgumu, vai naida runas izteicējs vienmēr saņem atbilstošas bardzības sodu, un, no otras puses, ja praksē pamatā tiek piespriests nosacīts sods, vai krimināla sankcija lielā vairumā gadījumu vispār būtu nepieciešama". Tādēļ ir skaidrs, ka jebkurā gadījumā būs jāatgriežas pie juridiskās atbildības izvērtējuma par naida runu un vispār plašākas diskusijas, jo CALDER projekta pētījums identificējis vēl citus trūkumus.

Savukārt, vērtējot situāciju plašākā kontekstā, pētījums apstiprina, ka augsta tolerance un iespēja izvairīties no soda atbalsta un motivē potenciālo nozieguma izdarītāju, stiprinot pārliecību par naida nozieguma nesodāmību vai pat sabiedrisko labumu. Pētījums arī atspoguļo, ka naida noziegumi Latvijā ir vāji atpazīti un netiek uzskatīti par sociāli un politiski svarīgu prioritāti. Tādēļ, uz to vienkārši noraugoties, reiz būs sev jājautā, vai naids ir ņēmis virsroku pār tiesībām.