Veselības dati ir platforma, kur mūsdienās dažādas tiesības un intereses nonāk krustcelēs. No vienas puses, tās ir paša pacienta intereses un tiesības uz privātuma un viņa datu aizsardzību. No otras puses, tā ir citu interese šiem datiem piekļūt un tos izmantot sabiedrības interešu īstenošanai un veicināšanai vai individuāliem mērķiem. Izsenis tie ir bijuši tādi nolūki kā veselības aprūpes sistēmas funkcionēšanas nodrošināšana, piemēram, lai veiktu pakalpojumu apmaksu, tāpat arī veselības aprūpes kvalitātes izvērtēšana un pilnveidošana. Attīstoties zinātnei un tehnoloģijām, un jo īpaši digitalizācijas sniegtajām iespējām un potenciālam ne tikai medicīnā, bet arī citās nozarēs, paplašinās ne tikai iespējas izmantot veselības datus, bet arī interesentu loks, kas datus vēlētos iegūt.

Tiesiskais regulējums datu ieguvei vienlaikus ir gana strikts un gana vājš. Tā, piemēram, Pacientu tiesību likuma (turpmāk – PTL) 10. pants regulē pacienta datu aizsardzību attiecībā uz veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem. Izpaušana pieļaujama uz likuma pamata – šā paša 10. panta vai saskaņā ar citu normu – vai ar datu subjekta piekrišanu. PTL 10. pants, lai gan apjomīgs, noteic relatīvi šauru subjektu loku, kas pacienta datus no veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja ir tiesīgi saņemt. Ārpus PTL normu, kas dotu piekļuvi veselības datiem, nav daudz. Tie dati ir klasificējami kā īpašas kategorijas dati; uz tiem attiecas ne vien Vispārīgās datu aizsardzības regulas (turpmāk – VDAR) 6.1. pants – prasība par datu apstrādes likumīgumu, bet arī VDAR 9.1. un 9.2. pants jeb vispārējs aizliegums datus apstrādāt, izņemot, ja izpildās kāds no norādītajiem tiesiskajiem pamatiem, kas apstrādes aizliegumu atceļ. Izņemot gadījumus, kad veselības datu apstrāde notiek ar datu subjekta piekrišanu, un citus retus un šaurus tieši piemērojamus izņēmumus, ko 9.2. pants pieļauj, ir nepieciešams skaidrs tiesiskais pamats nacionālajos vai Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesību aktos.

Pašreiz ES līmenī notiek nozares tiesiskā regulējuma attīstība. Eiropas veselības datu telpas (turpmāk – EVDT) regulas priekšlikuma¹ 4. nodaļa ir paredzēta šim konkrētajam nolūkam – apmierināt interesentu vajadzību pēc veselības datiem, regulējot elektronisko veselības datu sekundāru izmantošanu. Paralēli darbam pie tiesiskā regulējuma attīstības ES līmenī arī Latvijā tiek strādāts, lai dažādus datus, to vidū veselības datus, kas iegūti ārstniecības sakarā, izmantotu turpmākai apstrādei. 2022. gada 19. oktobrī Saeimā tika iesniegts likumprojekts "Datu otrreizējās izmantošanas likums" (turpmāk – Likumprojekts), un pašreiz tas atrodas otrajā lasījumā.²

EVDT regulas priekšlikuma 4. nodaļa ir īsa, bet saturiski apjomīga; tāpat arī Likumprojekts, kaut arī sastāv tikai no 15 pantiem, tas ir gana komplicēts, lai detalizēti ar tiem iepazīstinātu šī raksta ietvaros. Ne tikai katrs no šiem rosinātajiem tiesību aktiem pats par sevi attiecīgajā jomā rada būtiskus jautājumus un neskaidrības, bet arī rodas jautājumi par to eventuālu līdzāspastāvēšanu un nacionālā tiesību akta salāgošanu ar EVDT regulu brīdī, kad tā būs spēkā stājies tiesību avots.