Nodokļu lietās visai bieži nākas saskarties ar situācijām, kad nokavēto nodokļu maksājumu piedziņa nav iespējama, jo persona, kurai attiecīgais nodokļu parāds ir radies, uzņēmuma aktīvus ir nodevusi citai personai, bet pati izbeigusi savu darbību. Šādos gadījumos nodokļu administrācija ir tiesīga attiecīgās summas piedzīt no cita nodokļu maksātāja, ja tā konstatē, ka tam ir pārgājis uzņēmums vai tā patstāvīga daļa. Savukārt attiecīgajam nodokļu maksātājam ir tiesības pret to iebilst, vēršoties Administratīvajā rajona tiesā ar sūdzību. Šādi strīdi līdz tiesai pēdējā laika nonāk bieži, taču šajās lietās pieņemtie tiesas nolēmumi līdz šim publiskoti netika. Reaģējot uz sabiedrības interesi, attiecīgajā rakstā tiek apkopota Administratīvās rajona tiesas aktuālā prakse uzņēmumu pārejas lietās, dodot iespēju lasītājiem gūt ieskatu tiesas vērtēšanas metodikā.¹

Rakstā aplūkoti sūdzības lietās pieņemtie tiesu nolēmumi (Administratīvā procesa likuma 363. pants), kas pieņemti 2022. gadā. Tiesu nolēmumi, kuros uzņēmuma pāreja vērtēta pamata administratīvās lietas ietvaros (piemēram, audita lietas ietvaros), rakstā aplūkoti netika.

1. Uzņēmuma pārejas pārbaude tiesā

Ja persona neveic nodokļu maksājumu samaksu, nodokļu administrācijai saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un nodevām" 26. pantu ir pienākums tos piedzīt bezstrīda kārtībā, pieņemot lēmumu par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu. Šāds lēmums nav administratīvais akts, un tas pats par sevi nenoteic pienākumu maksāt nodokli. Šāds pienākums izriet vai nu no nodokļu administrācijas kontroles (pārbaudes, revīzijas) rezultātā pieņemtā lēmuma, vai arī saskaņā ar personas pašas iesniegtajām deklarācijām. Pēdējā gadījumā uzskatāms, ka nodokļu administrācija, pieņemot personas deklarāciju, ar konkludentām darbībām ir izdevusi administratīvo aktu.²

Parasti lēmums par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu tiek adresēts personai, kurai šie nodokļu maksājumi ir izveidojušies. Tomēr nereti var būt situācijas, kad piedziņa no konkrētās personas nav iespējama, jo tā uzņēmuma aktīvus ir nodevusi citai personai, bet pati izbeigusi savu darbību. Tādēļ, lai nodrošinātu sabiedrības tiesības uz nodokļu ieņēmumiem, lēmums par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu var tikt adresēts arī citam nodokļu maksātājam, ja tiek konstatēts, ka tam ir nodots tāds uzņēmuma elementu kopums, kas ļauj tam turpināt uzņēmuma līdzšinējo saimniecisko darbību. Minētais izriet no Komerclikuma 20. pantā nostiprinātā principa, atbilstoši kuram, ja uzņēmums vai tā patstāvīga daļa pāriet citas personas īpašumā vai lietošanā, uzņēmuma ieguvējs atbild par visām uzņēmuma vai tā patstāvīgās daļas saistībām.

Augstākā tiesa ir atzinusi, ka uzņēmuma pāreja ir pielīdzināma tiesību pārņemšanai Administratīvā procesa likuma 33. panta izpratnē. Tādēļ lēmums par nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu, kurā konstatēta uzņēmuma pāreja, nav administratīvais akts, bet gan procesuāls lēmums, ar kuru tiek noteikts iepriekš izdotā administratīvā akta adresāts.³ Šāda lēmuma pārbaude ir pakļauta administratīvajai tiesai, nevis Ekonomisko lietu tiesai, kura skata tikai no uzņēmuma pārejas izrietošus civiltiesiskus strīdus.⁴

Tiesa sūdzību par lēmumu piedzīt nokavētos nodokļu maksājumus izskata Administratīvā procesa likuma astotajā sadaļā noteiktajā kārtībā (Administratīvā procesa likuma 363. pants). Sūdzība izskatāma rakstveida procesā vienā instancē (tiesas lēmums nav pārsūdzams). Vienlaikus atsevišķu procesuālu darbību veikšanai (piemēram, paskaidrojumu uzklausīšanai, liecinieku nopratināšanai u.tml.) var tikt rīkota tiesas sēde, ja tiesa to atzīst par nepieciešamu.⁵

Izskatot sūdzību, tiesa nepārbauda pašu nodokļu maksāšanas pienākumu, bet gan uzņēmuma pārejas faktu.⁶

2. Uzņēmuma pārejas konstatēšana

Uzņēmumā ietilpst komersantam piederošas ķermeniskas un bezķermeniskas lietas, kā arī citi saimnieciski labumi (vērtības), kurus komersants izmanto komercdarbības veikšanai.