[1] Ievads

2022. gada 11. oktobrī tika pasludināts Latvijas Republikas Senāta Krimināllietu departamenta (turpmāk – Senāts) lēmums lietā Nr. SKK-34/2022. Minētajā nolēmumā Senāts ir paudis vērtīgas atziņas atsevišķos Krimināllikuma tiesību normu piemērošanas jautājumos, kurām ir gan teorētiska, gan praktiska nozīme ne vien konkrētās krimināllietas kontekstā, bet arī Latvijas tiesību sistēmas attīstībā kopumā.

Atsaucoties uz izdevuma "Jurista Vārds" aicinājumu, šajā publikācijā autori padalīsies savā redzējumā par Senāta nolēmumā aplūkotajiem tiesību jautājumiem ar atrunu, ka komentārs galvenokārt tiks veltīts tieši notiesājoša sprieduma izpildīšanas noilguma institūtam, kuram konkrētajā lietā, autoru ieskatā, bija centrālā nozīme.

[2] Lietas apstākļi

2001. gada 21. novembrī ar Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas (turpmāk – Rīgas apgabaltiesa) spriedumu personai tika piespriesta brīvības atņemšana uz sešiem gadiem nosacīti ar pārbaudes laiku uz trīs gadiem. Spriedums stājās spēkā 2001. gada 3. decembrī. 2003. gada 27. maijā un 15. oktobrī, t.i., tiesas noteiktajā pārbaudes laikā, persona izdarīja jaunus noziedzīgus nodarījumus, par kuru izdarīšanu pirmo reizi par vainīgu tika atzīta ar Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2020. gada 27. janvāra spriedumu.

Konkrētajā lietā galvenā juridiskā strīda pamatā bija jautājums par to, vai pastāv likumīgs pamats tiesas noteiktajam sodam par noziedzīgiem nodarījumiem, kas izdarīti 2003. gadā, pievienot 2001. gadā citā krimināllietā piespriesto brīvības atņemšanas sodu, kas personai tika piespriests nosacīti, ja jaunos noziedzīgos nodarījumus persona bija izdarījusi tiesas noteiktajā pārbaudes laikā, taču uz soda noteikšanas brīdi ir iestājies notiesājoša sprieduma izpildīšanas noilgums.