KL spēks telpā (vispārīgs raksturojums)

Normas, kas reglamentē materiālo krimināltiesību spēku telpā (KL 2.–4. pants), ir nacionālās, nevis starptautisko tiesību normas.¹ Tomēr tas nenozīmē, ka valsts ir tiesīga brīvi noteikt savu jurisdikciju.

Starptautiskās tiesības nosaka ierobežojumus, jo jurisdikcijas paplašināšana, attiecinot to uz lietas apstākļiem, kuriem nav nekādas saiknes ar iekšzemi, var radīt citu valstu suverenitātes pārkāpšanu. Tāpēc starptautiskajās tiesībās atzītais neiejaukšanās princips prasa "jēgpilnu" jeb tā saukto "patiesu saikni" starp attiecīgiem lietas apstākļiem un valsti, kas vēlas tiem piemērot savu krimināllikumu.² Šajā ziņā valstīm ir pienākums ievērot atturību (mērenības princips).³

Jurisdikcijas principi. Starptautiskajās tiesībās ir atzīti vairāki principi (piesaistes punkti), pēc kuriem valsts var noteikt savu jurisdikciju krimināltiesībās.⁴

Liekākā daļa no tiem ir likti arī mūsu KL pamatā:

1) teritorialitātes princips (KL 2. pants);

2) karoga princips (KL 3. pants);

3) personālais princips (KL 4. panta pirmā daļa);

4) aizsardzības jeb drošības princips, dēvēts arī par reālo principu (KL 4. panta trešā daļa);

5) universālais princips (KL 4. panta ceturtā daļa);

6) aizbildniecības princips jeb speciālais režīms (KL 4. panta otrā daļa).

Turpinājumā šo principu īss raksturojums.

Teritorialitātes princips tiek saistīts ar valsts suverenitāti. Tas piešķir valstij tiesības savā teritorijā nodrošināt likumīgo interešu aizsardzību pret iekšzemē izdarītiem likumpārkāpumiem, sodot par tiem.⁵ Saskaņā ar šo principu nacionālais likums ir piemērojams visiem noziedzīgiem nodarījumiem neatkarīgi no vainīgā un cietušā valstiskās piederības.⁶

Teritorialitātes princips ir vienīgais visās tiesību sistēmās izmantotais princips.⁷ Tas parasti vislabāk kalpo taisnīguma sasniegšanai konkrētā lietā un procesuālajai ekonomijai, jo pierādījumu iegūšana nodarījuma vietā nodrošina visdrošākos rezultātus.⁸

Šis princips ne vienmēr izslēdz sodu par nodarījumu, kas izdarīts ārvalstī. Piemēram, ir pietiekoši, ja iekšzemē iestājušās vienīgi sekas darbībām, kas veiktas ārvalstī.⁹ Šī principa piemērošanā ir saskatāmas arī grūtības. Ir izteikts viedoklis, ka diez vai starptautiskajās krimināltiesībās ir jautājums, par kuru pat atsevišķas valsts ietvaros ir vairāk strīdu nekā par noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vietas raksturojumu. Noziedzīga nodarījuma izdarīšanas vietas noteikšana ir ļoti atkarīga no konkrētā noziedzīgā nodarījuma struktūras.¹⁰ Noziedzīgi nodarījumi bieži vien netiek izdarīti vienā valstī, bet tiek uzsākti vienā un pabeigti otrā. Šādos gadījumos rodas jautājums, kur tieši ir to izdarīšanas vieta.¹¹ Grūtības palielinās, ja ir jārunā par vairākiem noziedzīgā nodarījuma dalībniekiem.¹² Vēl problemātiskāk ir noteikt izdarīšanas vietu, ja tas ir izdarīts interneta vidē.

Teritorialitātes principam radniecīgs ir karoga princips.¹³ Dažkārt to uzskata par fiktīvu vai faktisku valsts teritorijas "paplašināšanu".¹⁴ Tomēr tas neattiecas uz valsts vēstniecībām ārvalstīs. Vēstniecības ārzemēs nepieder pie pārstāvošās, bet gan uzņemošās valsts teritorijas.¹⁵

Personālais princips iedalās aktīvā un pasīvā personālā jurisdikcijā. Aktīvajā personālajā jurisdikcijā valstij ir tiesības noteikt jurisdikciju pār saviem pilsoņiem un noteiktu grupu iedzīvotājiem, kuriem šī valsts ir domicils, ne tikai par savā teritorijā izdarītiem nodarījumiem, bet arī par citas valsts teritorijā izdarītu noziedzīgu nodarījumu.¹⁶ Savukārt, piemērojot pasīvo personālo jurisdikcijas formu, ir svarīgi noskaidrot cietušā saikni ar konkrēto valsti.¹⁷ Saskaņā ar to valstij ir tiesības apsūdzēt jebkuru personu, kura prettiesiski nodara kaitējumu šīs valsts piederīgajam, neatkarīgi no tā, kur noziedzīgs nodarījums izdarīts.

KL paredz vienīgi aktīvo personālo principu. Aktīvā personālā principa piemērošana neatkarīgi no tā, vai nodarījums ir kriminālsodāms tā izdarīšanas vietā, no starptautisko tiesību viedokļa tiek uzskatīts par nepieļaujamu iejaukšanos citas valsts suverenitātē.¹⁸ Pieeja, saskaņā ar kuru nodarījums ir sodāms neatkarīgi no tā izdarīšanas vietas likuma, vairāk ir raksturīga totalitārām sistēmām.¹⁹ Ievērojot minēto, visai diskutabls ir KL 4. panta pirmās daļas nosacījums, saskaņā ar kuru personālais princips ir piemērojams arī tad, ja nodarījums nav atzīts par noziedzīgu tā izdarīšanas vietā.

Aizsardzības (drošības jeb reālais) princips (KL 4. panta trešā daļa) piešķir valstij tiesības sodīt par noziedzīgiem nodarījumiem, kas apdraud tās pastāvēšanu vai citas svarīgas valsts intereses, ko ārvalstīs izdarījuši valsts piederīgie vai ārvalstnieki.²⁰ Šī principa pamatā ir ideja, ka katra valsts ir leģitimēta paplašināt savu krimināltiesisko aizsardzību uz visām iekšzemes interesēm neatkarīgi no tā, kura persona un kurā vietā tām ir nodarījusi kaitējumu.²¹ Šis princips izteic valsts gribu sodīt citur izdarītas darbības tikai tāpēc, ka tā jūtas apdraudēta.²² Šādos gadījumos, izvēloties uzbrukuma objektu, likumpārkāpējs pats nosaka pietiekami ciešu saikni ar iekšzemes teritoriju.²³

Aizsardzības principa piemērošanai – atšķirībā no aizsardzības principa – nav nepieciešams, lai nodarījums būtu atzīts par noziedzīgu tā izdarīšanas vietā.²⁴ Tas tiek skaidrots ar to, ka ārvalstīm nav pienākuma aizsargāt citu valstu varas intereses, izmantojot savas krimināltiesības, tāpēc šāda plaša aizsardzība bieži vien netiek arī nodrošināta.²⁵

Universālā principa pamatā ir starptautiskās solidaritātes ideja. Pamatojoties uz šo principu, nacionālās krimināltiesības tiek attiecinātas uz visiem noziedzīgiem nodarījumiem, ar kuriem tiek nodarīts kaitējums visās kultūras valstīs atzītām, kopīgām interesēm neatkarīgi no tā, vai noziedzīgie nodarījumi ir izdarīti iekšzemē vai ārvalstīs, un neatkarīgi no tā, vai tie vērsti pret nacionālajām vai ārvalstu interesēm.²⁶ Pie šādiem noziedzīgiem nodarījumiem ir pieskaitāmi, piemēram, genocīds, noziegumi pret cilvēci, noziegumi pret mieru.