Šobrīd dažādus kriminālprocesuālos modeļus, neraugoties uz to īpatnībām, vietām ar ciešāka mezgla pinumu, vietām vaļīgāka, tomēr nešaubīgi saista trīs pamatvērtības – cilvēka cieņa, patiesība un taisnīgums.¹ Ikvienai amatpersonai, kas veic kriminālprocesu, ir pienākums atturēties no kriminālprocesā iesaistītās personas pakļaušanas bezpersoniskai vai tādai attieksmei, kas noniecina personas vērtību.² Nevainīguma prezumpcija, aizsargājot indivīdu un sabiedrību no nepamatotas personu notiesāšanas un faktisko nodarījumu izdarītāju attaisnošanas,³ tāpat kā nepieciešamība gūt sabiedrības atbalstu un sistēmas atzīšanu (leģitimāciju), liek tiekties pēc patiesības.⁴ Turklāt ne vien nolēmuma taisnīgums, pamatotība un atbilstība tiesību normām,⁵ bet arī sabiedrības novērtējums, tas ir, uztvertais taisnīgums – kriminālprocesā iesaistīto personu sajūta, ka tās tiek uzklausītas, tām tiek nodrošināta iespēja uztvert pierādījumus un izklāstīt savu stāstu tiesas sastāvam, kas lems par smagākā atbildības veida piemērošanu,⁶ – ir viens no kriminālprocesa Atlantiem, kas uz saviem pleciem nes vispārējo mieru un kārtību. Minēto vērtību iedzīvināšanai tradicionāli noteikta stingra kriminālprocesuālā kārtība, kurai piemīt instrumentāla vērtība: tā kalpo mērķim noteikt, kam jāuzņemas atbildība un kā taisnīgi atrisināt krimināltiesiskās attiecības.⁷

Viens no mehānismiem šīs procesuālās kārtības uzturēšanai iztiesāšanas stadijā ir tiešuma princips, kura kodols formulēts Kriminālprocesa likuma⁸ (turpmāk – KPL) 449. panta pirmajā daļā. Taču centienu padarīt kriminālprocesu arvien ātrāku un resursus taupošāku rezultātā⁹ iztiesāšanu raksturojošā principa tvērums kļūst arvien šaurāks. Ņemot vērā minēto tendenci, kas sašūpojusi stingros iztiesāšanas balstus, divu rakstu sērijas ietvaros tiks analizēts, vai noteiktie ierobežojumi ir saskanīgi ar garantijām, kuras izriet no tiesībām uz taisnīgu tiesu, vai šiem ierobežojumiem ir paredzēti saprātīgi līdzsvarojošie mehānismi pirmstiesas kriminālprocesā, kā arī ieskicēts, kādi risinājumi kopējai tendencei vienkāršot kriminālprocesu tiesā¹⁰ rasti kaimiņvalstīs – Lietuvas Republikā un Igaunijas Republikā, kā arī Nīderlandes Karalistē, kurā pat sarežģītu krimināllietu tiesā var izskatīt dažu dienu laikā, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) praksē.

1. Tiešuma princips

Kontinentālajā Eiropā tiešuma kā iztiesāšanas pamatprincipa nostiprināšanās lielā mērā tiek saistīta ar vācu tiesībzinātnieku diskusijām 19. gadsimtā,¹¹ kuru rezultātā tiešuma princips tika formulēts kā uz tiesnesi (tiesu), kas pieņem galīgo nolēmumu lietā, koncentrēts princips. No šī principa izriet tiesas pienākums tieši uzklausīt apsūdzēto un pienākums pārbaudīt visus ar izvirzīto pieņēmumu par personas vainu saistītos pierādījumus, tostarp veikt liecinošo personu nopratināšanu tiesā, izvairoties no ziņu par faktiem konstatēšanas, klausoties iepriekš rakstveidā fiksēto liecību atreferējumu.