Palīdzības līgums stājās spēkā 1995. gada 28. martā. Tas regulē ļoti plašu jautājumu loku Latvijas tiesiskajā sadarbībā ar Krieviju: procesuālo darbību izpildi, personu nopratināšanu un izdošanu, pierādījumu nodošanu, piemērojamā likuma un jurisdikcijas noteikšanu, spriedumu atzīšanu un izpildi un citus sadarbības aspektus civiltiesību, ģimenes tiesību un krimināltiesību jomās. Laika posmā no 1992. līdz 1997. gadam Latvija noslēdza līdzīga satura tiesiskās palīdzības līgumus arī ar Ukrainu, Baltkrieviju, Uzbekistānu, Kirgīziju, Moldovu, Poliju, Igauniju un Lietuvu.²

Latvijas tiesiskās palīdzības līgumiem ar Lietuvu, Igauniju un Poliju šobrīd gan ir maza praktiska nozīme, jo pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā šos jautājumus starp dalībvalstīm izsmeļoši regulē Eiropas Savienības tiesību akti.

Krievijas uzsāktā karadarbība Ukrainā ir izgaismojusi Krievijas politiskā režīma brutalitāti un cilvēktiesību pārkāpumus gan pašā Krievijā, gan ārpus tās robežām. Tā rezultātā nosacījumu pārskatīšana sadarbībai ar Krieviju ir kļuvusi par politiski un morāli aktuālu jautājumu ne vien Latvijā, bet arī citās valstīs. Pagājušajā gadā Latvija apturēja darbību vai denonsēja vairākas vienošanās ar Krieviju attiecībā uz starpvaldību sadarbības komisiju izveidošanu, savstarpējiem braucieniem, nodokļu dubultās aplikšanas novēršanu, pensionāru sociālo aizsardzību, "Uzvaras pieminekļa" uzturēšanu un saglabāšanu un citiem jautājumiem.³

Salīdzinot ar minētajiem jautājumiem, Palīdzības līgums attiecas uz jomu – divu valstu savstarpēju tiesisko palīdzību –, kurā Krievijas tiesiskuma deficītam ir daudz tiešāka nozīme. Proti, vai, no vienas puses, atzīstot Krieviju par terorismu atbalstošu valsti, Latvija, no otras puses, tomēr var turpināt apņemties sniegt tiesisko palīdzību, kas nepieciešama šīs valsts tiesiskās sistēmas funkcionēšanai, un tiesiskās palīdzības ietvaros atzīt sev par saistošiem Krievijā pieņemtos spriedumus? Šim jautājumam ir būtiska politiska un morāla dimensija.