Līdz pat 1996. gada 5. jūnija grozījumu pieņemšanai, Latvijas tiesu sistēmā izveidojot konstitucionālās kontroles institūciju – Satversmes tiesu, Latvijas Republikas Satversmes 85. pantā bija lasāms, ka uz sevišķa likuma pamata Latvijā pastāv zvērināto tiesa. Sākotnēji iecerēts kā tautas elements iztiesāšanā, zvērināto tiesas institūts Latvijas teritorijā (izņemot Latgales teritoriju, kas Krievijas impērijas sastāvā ietilpa Vitebskas guberņā) tā arī gan nekad netika iedzīvināts. Ja starpkaru periodā tam par iemeslu bija nereti krasās politiķu un tiesībnieku viedokļu atšķirības par Latvijas apstākļiem piemērotāko zvērināto tiesas modeli, tad laikposmā pēc neatkarības atjaunošanas tiesību sistēmas atjaunošanas un stiprināšanas dienaskārtībā pašsaprotamā kārtā prioritāri bija pavisam citi jautājumi. Savukārt 2009. gadā, reaģējot gan uz ekonomiskās krīzes spaidiem, gan jau gadiem ilgušajiem disputiem, no likuma "Par tiesu varu" tika svītrots arī tiesas piesēdētāju institūts, faktiski likvidējot jebkādu – tiešu vai netiešu, būtiskāku vai gluži simbolisku – sabiedrības iesaisti ar lietas izskatīšanu saistītos jautājumos.

Iespējams, sabiedrības vairākuma mentalitātei tamlīdzīga Latvijas tiesu sistēmas funkcionēšanas tradīcija arī uzskatāma par atbilstošāko – tā ir ne tikai gana saudzējoša, pasargājot personas no tiesas prāvām, kas nereti tradicionāli asociējas ar ko bargu vai biedējošu, bet arī lielākā vai mazākā pakāpē ļauj nodrošināt neatkarīgas un taisnīgas tiesas pamatprincipus. Vienlaikus tiesvedības process kā civilizētas sabiedrības neatņemama raksturiezīme ir apvīts ar zināma misticisma oreolu, kas to padara par pateicīgu objektu dažādiem prātojumiem, tiem vēlāk materializējoties, tostarp mākslas darbos. Šajā ziņā pat profesionāliem juristiem nebūtu grūti atsaukt atmiņā kādu izteiksmīgu amerikāņu mākslas filmu, kurā, ar izsmalcinātiem retorikas paņēmieniem spēkojoties par zvērināto uzmanību, juridiskās asprātībās sacenšas apsūdzība un aizstāvība, pašiem sevi pieķerot pie domas, kāds būtu verdikts, ja man būtu jālemj par apsūdzētā vainu.

Interesantā kārtā šāda iespēja, tiesa gan – tikai ierobežotu laika sprīdi, ir realizējama arī šeit pat Latvijā. Latvijas Nacionālā teātra Aktieru zālē kopš septembra ir skatāms režisora Valtera Sīļa jauniestudējums – vācu advokāta un rakstnieka Ferdinanda fon Šīraha (Ferdinand von Schirach) 2015. gadā tapusī luga "Terors", kura potenciālo skatītāju jau vien piesaista ar intriģējošo aprakstu – izrāde-fiktīva tiesas sēde.

Skatītāji, kļūdami par tiesas piesēdētājiem (vācu val. – Die Schöffen), tiek aicināti rūpīgi ieklausīties kā apsūdzības, tā aizstāvības argumentos par izskatāmo lietu: vai apsūdzētais, aviācijas virsnieks, atzīstams par vainīgu, jo pieņēmis lēmumu notriekt teroristu nolaupītu lidmašīnu ar 164 pasažieriem, lai izglābtu Minhenes stadionā esošo 70 000 cilvēku pūli? Tiesas sēdes inscenējumā izskan gan dzelžaini juridiski argumenti par ikvienas dzīvības unikalitāti un vērtību, gan emocionāli kāpinātas replikas par ap­stākļu sevišķumu, kas morāles vārdā pieļauj atkāpes ne tikai no likumā noteiktā, bet pat no konstitucionālās tiesas nolemtā. Taču, lai kādā mērogā izvērstu diskusiju par to, vai cilvēka vērtība var tikt ietilpināta skaitliski vai kā citādi gradējamās kategorijās, vienprātības nebūs nekad, tomēr tiesas piesēdētājiem ir jālemj – vai apsūdzētais ir vainīgs vai tomēr ne.

Tiesību un morāles filozofija kopš antīkajiem laikiem pazīst izvēles problēmu starp diviem ļaunumiem, tomēr, sastopoties ar šādu dilemmu vaigā vai personificējot to ar kādu personīgi rezonējošu problēmu, ne katrs spēj saglabāt savu iepriekš postulēto pārliecības nelokāmību vai paļāvību noteiktiem ideāliem. "Terors" tam ir lielisks apliecinājums – tīmekļa vietnē terror.theater kopš 2015. gada 3. oktobra tiek fiksētas ziņas par ikkatru notikušo izrādi, reāllaikā fiksējot piesēdētāju verdiktu – atzīt izrādes galveno varoni par vainīgu vai tomēr ne. Kā vēsta tīmekļa vietne, šīs slejas sagatavošanas brīdī izrādi ir noskatījušies 583 343 skatītāji-piesēdētāji, no kuriem 371 578 jeb 63,7 % apsūdzēto par vainīgu neatzina. Latvijas Nacionālā teātra uzvedums līdz šim bijis skatāms astoņas reizes – apsūdzētais visās reizēs attaisnots. Tātad – kuru no ļaunumiem labāk izvēlēties?