Ievads

Eiropas Savienība (turpmāk – ES) ir ārkārtīgi komplekss dalībvalstu un to pilsoņu integrācijas mehānisms, kura dalībniece Latvija ir jau 20 gadus. Tā ir pirmā šāda veida organizācija pasaulē, pie kuras tālākveidošanas turpinās intensīvs darbs. Šobrīd vienīgi Āfrikas Savienība meklē veidus, kā, iespējams, pietuvoties ES tipa valstu sadarbības modelim.¹ Pasaules pieredze rāda, ka valstīm un to valdībām ir ļoti grūti pārorientēties no ekskluzīvi savu interešu politikas perspektīvas uz valstu un tautu solidaritātes politikas perspektīvu. Ņemot vērā, ka pasaules valstis ir tik ļoti dažādas, solidaritātes politika ļoti bieži, šķiet, par naivu, īpaši laikmetā, kuru raksturo daudzas krīzes un eksistenciāli pasaules kārtības apdraudējumi.

ES ietvaros ir bijis iespējams vienoties par kopējiem mērķiem un vērtībām un izveidot tiesību sistēmu solidaritātes principa īstenošanai dalībvalstu attiecībās. Līguma par Eiropas Savienību (turpmāk – LES) preambulas sestā rindkopa kā kopēju mērķi izceļ tautu solidaritātes nostiprināšanu. Nešaubīgi daudzās ES iekšējā tirgus jomās, kā arī brīvības, drošības un tiesiskuma telpas īstenošanā ir jāturpina strādāt pie solidaritātes kultūras stiprināšanas, taču pastāv kopējā izpratne, ka tieši solidaritātē ir ES spēks. Laika gaitā solidaritātes ideja ir konkretizējusies vairākos vispārējos ES tiesību principos. LES 4. panta 3. punkts nosaka dalībvalstu lojālas sadarbības principu un savstarpējās cieņas principu. ES pamatos ieliktās četras pamatbrīvības, proti, preču, personu, pakalpojumu un kapitāla brīva aprite, var darboties efektīvi praksē vienīgi tad, ja pastāv savstarpējā uzticēšanās un solidaritāte dalībvalstu un to tautu starpā. Gadsimtos veidojušos tradīciju katrai valstij kontrolēt savas valsts teritoriju un citu valstu pilsoņu kustību un darbības tajā, kā arī noteikt attiecīgi atšķirīgu attieksmi pilsoņu un ārvalstnieku starpā nav bijis viegli mainīt. Proti, absolūtas valsts suverenitātes idejas ēna vēl arvien ir spēcīga cilvēku prātos. Taču, kā rāda Eiropas pieredze, ja tautas spēj vienoties par kopējām vērtībām un to izpratni, tad var veidoties kopēja politikas un tiesību telpa.

ES pakāpeniski vairāku gadu desmitu garumā ir turpinājusi apzināt tās Eiropas valstu un to pilsoņu mijiedarbības, kas prasa kopīgu institucionālo un tiesisko ietvaru ar mērķi nostiprināt Eiropas attīstību, labklājību un, protams, mieru kontinentā. Var teikt, ka sākotnēji Eiropas Kopienas un vēlāk pati ES top, atsaucoties uz horizontāliem sociāliem un ekonomiskiem procesiem, pārrobežu kustības nepieciešamību, ko spēj sadzirdēt valdību līmenī. Proti, ES pamatus un tās attīstību virza vēsturiska, sociāla un ekonomiska vajadzība. To noteikti nevajadzētu uztvert vienīgi kā projektu "no augšas", kas tapis dažu cilvēku prātos.² Dalībvalstu pilsoņu miermīlīgas ekonomiskās mijiedarbības dabiska nepieciešamība ir ES centrālais impulss. To saprotot, var arī labāk izprast iemeslus tam, kuras kompetences ir nodotas un kuras nav nodotas ES. ES kompetences princips ir viens no ES strukturējošiem vispārējiem tiesību principiem.³ Vienlaicīgi jaunie kara apstākļi Eiropas kontinentā ir tas sociālais fenomens, kas liek šajos apstākļos skaļāk runāt par lielāku ES kompetenci kopējā ārpolitikas un drošības jomā. Miera apstākļos diezin vai dalībvalstīm būtu tāda pati interese, jo šī ir joma, kas jo īpaši raksturo valstu suverenitāti. Taču LES 4. panta 2. punkts nosaka, ka "valsts drošība paliek vienīgi katras dalībvalsts atbildībā" un līdz ar to fundamentālas izmaiņas šajā jautājumā prasa veikt līgumā grozījumus.

Eiropas Savienība un cilvēktiesību aizsardzības principa ģenēze

Cilvēktiesību aizsardzības princips ir tikai viens no daudziem vispārējiem ES tiesību principiem, kas raksturo ES kā tiesību sistēmas dabu.⁴ Vēsturiski ES tiesību sistēma līdz cilvēktiesību aizsardzības principa atklāsmei ir nonākusi, varētu teikt, pa aplinkus ceļiem, jo Eiropā šim mērķim 1949. gadā bija izveidota Eiropas Padome un pieņemta Eiropas Cilvēktiesību konvencija (turpmāk – ECK) ar tās papildprotokoliem un radīta Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT), lai uzraudzītu, kā valstis ievēro konvencijā noteiktās saistības cilvēktiesību jomā.⁵ Taču kopš tā laika Eiropas cilvēktiesību arhitektūrā ir notikušas tektoniskas izmaiņas un, protams, jau pirmsākumos Eiropas Ekonomiskajai Kopienai (turpmāk – EEK) nebija iespējams izvairīties no iesaistes cilvēktiesību tēmā.

Eiropas kultūrtelpai ir raksturīga cilvēktiesību perspektīva. Tā ir vēsturiski nostiprinājusies, un tā ir viena no centrālām tēmām Eiropas ideju vēsturē. Tādēļ nav pārsteigums, ka Eiropā, pieņemot lēmumus un veidojot sadarbības platformas, cilvēktiesību doma ir klātesoša. Latvijas jaunāko laiku tiesību doktrīnā ir pieejami vairāki vērtīgi avoti šajā tēmā, bet varu īpaši aicināt ielūkoties divās grāmatās, proti, "Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā" (2021) un tās 5. nodaļā un "Publiskās tiesības. Ievads" (2024) un tās 6. nodaļā. Balstoties šajās nodaļās, grāmatžurnāla ievadam ir vērtīgi izvilkt vairākas tēzes, atklājot Eiropas cilvēktiesību arhitektūras ģenēzi un ES tiesību nostiprināšanos šajā arhitektūrā.

Vēsturiski Eiropas cilvēktiesību arhitektūru raksturo vairāki paralēli cilvēktiesību konsolidācijas procesi. Tos var aptuveni raksturot šādi. Proti, (1) cilvēktiesību standartu noteikšana un uzraudzības mehānismu izveidošana klasiskās starpvaldību sadarbības ietvaros jeb Eiropas Padomes sistēmā, (2) Eiropas valstu nacionālo konstitucionālo tiesību ietvaros, kurās ļoti svarīga loma ir konstitucionālajām tiesām un jurisdikcijai, (3) ES jeb pārnacionālas tiesību sistēmas ietvaros un (4) caur drošības perspektīvu ar EDSO kā šīs perspektīvas motoru. Protams, Eiropas telpa ir ļoti piesātināta ar spēlētājiem, un līdz ar to jautājums ir pastāvējis, vai nebūtu nepieciešama un iespējama lielāka sinerģija šo procesu starpā un arī ekonomija. Tā kā grāmatžurnāla vajadzībām tiek apskatīta tieši ES vieta Eiropas cilvēktiesību arhitektūrā, tad visupirms īsumā atgādināšu cilvēktiesību aizsardzības principa ģenēzi ES tiesībās un pēc tam dalīšos dažos komentāros par nākotnes perspektīvām.

Jau 1957. gada Romas līguma (EEK dibināšanas līguma) 48. pants noteica, ka ikvienam EEK dalībvalstu pilsonim ir tiesības brīvi pārvietoties EEK ietvaros. Tas attiecās uz darba vietas izvēli darba ņēmējiem un viņu ģimenēm. Šis pants un EEK līguma 7. pants (tagad LESD 18. pants) noteica diskriminācijas aizliegumu uz pilsonības pamata. Tiesībām konsolidējoties, personas pārvietošanās brīvība aptvēra ģimenes locekļus, tostarp trešo valstu pilsoņus un plašākas nodarbināto grupas, piemēram, pašnodarbinātos, studentus.⁶ Tieši ES Pamattiesību hartas (turpmāk – Harta) 24. pants, kurā ietverts bērna labāko interešu princips, ir bijis pamatā tādai sekundāro tiesību aktu interpretācijai, kas stiprina ģimenes vienotību kā cilvēktiesību sarežģītās pārrobežu situācijās, kad viena vai abu vecāku uzturēšanās ES nav acīmredzama.⁷ 2018. gadā tiesa skaidroja, ka Direktīvas 2004/38/EK⁸ jēdziens "dzīvesbiedrs" (spouse) attiecas arī uz viendzimuma laulātajiem, ja tie vēlas pārvietoties ES ietvaros starp valstīm, kuras nav attiecinājušas laulību institūtu uz viendzimuma pāriem.⁹

Brīvība veikt uzņēmējdarbību, ko pamatā noteica jau EEK līguma 52. pants (tagad LESD 49. pants et seq), un pakalpojumu sniegšanas un saņemšanas brīvība ir tās brīvības, kas, tāpat kā personu pārvietošanās brīvība, vistiešāk ietekmē indivīdu. Indivīdus šajā kontekstā interesē viņu iespēja pārvietoties ES ietvaros, dibinot uzņēmumus vai sniedzot un saņemot pakalpojumus. Šīs ES ietvaros noteiktās tiesības citstarp veido tiesību uz īpašumu kā cilvēktiesību saturu.¹⁰ ES iekšējā tirgū pastāvošajās brīvībās daudzos dzīves aspektos, kas izriet no minētajām četrām brīvībām un kas ir saistītas ar indivīda ikdienu un tiesībām, ir pieņemti sekundārie Eiropas tiesību akti, no kuriem izriet būtiski valstu pienākumi, piemēram, migrācijas, patvēruma, pieejas tiesām u.c. jomās, kuras caurvij cilvēktiesību standarti.¹¹

Papildus ES tiesību sistēmas īpaša iezīme ir ES pilsoņa tiesību institūts, kas stiprina pilsoniskās tiesības ES pilsoņiem, proti, visu dalībvalstu pilsoņiem, kas ir vienlaicīgi ES pilsoņi. Šo pilsoņu tiesību loku nosaka LES 9. pants un LESD 20. pants 24. pants. ES pilsoņu politisko tiesību nostiprināšanās ES tiesībās ir svarīga cilvēktiesību aizsardzības principa konkretizācija.

ES cilvēktiesību aizsardzības principa ģenēzē viena no komplicētākajām problēmām ir jautājums par ECK darbību ES supranacionālās tiesību sistēmas ietvaros un abu tiesisko sistēmu attiecībām. Eiropas Savienības Tiesa (turpmāk – EST) savā judikatūrā ir izvairījusies no formulējumiem, kas varētu novest pie secinājuma, ka ECK ir juridiski saistoša kā ES tiesību norma. Saistoši tai ir tikai pašas EST atklātie vispārējie cilvēktiesību principi, kuri savukārt – tātad netieši – ņem vērā ECK. Kā norādījis Egils Levits: "Pirmais spriedums, kurā EST (toreiz Eiropas Kopienu Tiesa) atzina, ka Eiropas Savienības supranacionālajā tiesību sistēmā vispār pastāv cilvēktiesību normas vispārējo tiesību principu formā, ir 1969. gada 12. novembra spriedums lietā Stauder pret Ulmas pilsētu. Nākamajā, 1970. gada 17. decembra spriedumā lietā Internationale Handelsgesellschaft pret Einfuhr und Vorratsstelle Getreide un Futtermittel tiesa precizēja, ka priekšnoteikumi šo principu atklāšanai meklējami dalībvalstīm kopējās "konstitucionālajās tradīcijās" (t.i., dalībvalstīs konstitucionāli garantēto cilvēktiesību kopējā kodolā).¹² Savā 1974. gada 14. maija spriedumā lietā Nold pret Komisiju tiesa papildus norādīja uz starptautiskajiem cilvēktiesību līgumiem, kuri ir saistoši dalībvalstīm."¹³

LES 6. panta 2. un 3. punkts nosaka gan to, ka ES pievienojas ECK, gan arī to, ka "pamattiesības, kas garantētas [ECK] un kas izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, ir Savienības tiesību vispārīgo principu pamats". Jautājums par ES formālu pievienošanos ECK ir bijis ES darba kārtībā vairākus gadu desmitus. Eiropas Kopienu Tiesa sniedza pirmo viedokli 1996. gada 28. marta konsultatīvajā atzinumā uz Padomes uzdoto jautājumu¹⁴ par to, vai Eiropas Kopienas pievienošanās ECK būtu savienojama ar EEK līgumu. Tiesa uz šo jautājumu atbildēja noliedzoši, uzskatot, ka EEK (kas ir ES centrālā sastāvdaļa) nevar pievienoties ECK, jo līgumi tobrīd nedeva tai pilnvaras to darīt.¹⁵ Tādēļ tagad LES 6. panta 2. punkts ir īpaši juridiski nostiprinājis ES pienākumu pievienoties ECK, kas gan vēl nav noticis. 2014. gada 18. decembrī EST pieņēma kārtējo atzinumu par līguma projekta par pievienošanos ECK atbilstību LES un LESD, kurā konstatēja, ka, pievienojoties ECK uz tiem noteikumiem, kuri bija ietverti līguma projektā, tiktu apdraudēti ES tiesību autonomijas, pārākuma, efektivitātes un dalībvalstu savstarpējās uzticēšanās principi.¹⁶

Tādējādi pašreizējā Eiropas cilvēktiesību arhitektūrā ECK un tās judikatūra norāda uz valstu kopējām konstitucionālajām tradīcijām. Savukārt valstu kopējās konstitucionālās tradīcijas ir ES vispārējo tiesību principu avots, kurus EST piemēro gan cilvēktiesību jomā, gan arī citās tiesisko attiecību jomās, kas nodotas ES kompetencē.¹⁷ EST un Vispārējās tiesas judikatūrā atsauces uz ECT judikatūru gadu gaitā ir kļuvušas biežāk sastopamas, kas norāda uz šo tiesu nepārtraukto dialogu un apziņu, ka pretrunīga pieeja cilvēktiesību aizsardzībai no dažādām perspektīvām nav vēlama. Šāda sinerģija neapšaubāmi nāk par labu vēl arvien darba kārtībā esošajam jautājumam par ES pievienošanos ECK, kas būtu pirmais šāds abu galveno reģiona organizāciju institucionālās sinerģijas nostiprināšanas solis, jo šā soļa speršanai ir jāatrisina ECT un EST kompetenču saskaņošanas jautājums.¹⁸

Būtisks notikums cilvēktiesību arhitektūras ģenēzē ir Hartas pieņemšana. LES 6. panta 1. punkts piešķir juridiski saistošu raksturu Hartai, kas tika izstrādāta, aptverot un ietverot visas cilvēktiesību jomas ES tiesību sistēmā. Tā stājās spēkā līdz ar Lisabonas līgumu 2009. gada 1. decembrī. Hartai ES attīstībā ir atvēlēta tāda loma, kuru mēs vēl pilnībā neapzināmies. Ir skaidrs, ka šis solis liecina par ES tiesību konstitucionalizācijas pastiprināšanos un ka ES, ņemot vērā tiesību sistēmas konsolidācijas pakāpi, vairs nevarēja izvairīties, nepieņemot savu pamattiesību hartu. Tas ir arī loģisks solis, ņemot vērā, ka ES ir kļuvusi par vērtību telpu ar savu identitāti, kuru raksturo kopīgā tiesību sistēma. LES 2. pantā ietvertās vērtības, proti, cilvēka cieņa, brīvība, demokrātija, vienlīdzība, cilvēktiesību un pamatbrīvību ievērošana, tiesiskums un minoritāšu tiesības, bija jākonkretizē, ko veic Harta, būtībā nosakot, ka visiem ES iestāžu lēmumiem un dalībvalstu darbībām, piemērojot ES tiesības, ir jāatbilst šīm vērtībām.

Praksē viens no svarīgākajiem jautājumiem saistās ar Hartas iedarbības lauku un attiecībām ar citiem cilvēktiesību līgumiem, kuri ir saistoši ES dalībvalstīm. Hartas 51. pants nosaka, ka tās noteikumi "attiecas uz Savienības iestādēm un struktūrām, ievērojot subsidiaritātes principu, un uz dalībvalstīm tikai tad, ja tās īsteno Savienības tiesību aktus". Savukārt Hartas 52. panta 3. punkts nosaka, ka, "ciktāl Hartā ir ietvertas tiesības, kuras atbilst [ECK] garantētajām tiesībām, šo tiesību nozīme un apjoms ir tāds pats kā minētajā Konvencijā noteiktajām tiesībām. Šis noteikums neliedz ES tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību".

Esmu kopsavilkusi EST pieeju grāmatā "Cilvēktiesības pasaulē un Latvijā" un svarīgākās atziņas atkārtošu. Tādējādi, Hartai iegūstot juridiski saistošu spēku, EST izvirzījās vairāki uzdevumi. Tiesai bija jādefinē, vai tai jāņem vērā pamattiesības visās tās kompetencē esošajās lietās ex oficio vai arī tikai tad, ja par pamattiesību ietekmi tai ir uzdots jautājums. Tiesai bija jāizveido Hartā nostiprināto tiesību interpretācijas metodoloģija, jo Hartas 52. pantā ES likumdevēja noteiktā pamattiesību piemērošanas metodoloģija, ievērojot ES tiesību un EST kompetences specifiku, ir atšķirīga no ECK vai, teiksim, vācu tiesībtelpā radītās metodoloģijas cilvēktiesību ierobežojuma izvērtēšanā. Tiesai, definējot Hartas 51. pantā ietverto kritēriju, bija jābūt gatavai atbilstoši ES kompetences raksturam dažādās jomās, proti, atkarībā no tā, vai ir runa par ekskluzīvo, dalīto vai citu iespējamo kompetenci, definēt kritērija "[dalībvalsts] īsteno Savienības tiesību aktus" tvērumu un robežas.¹⁹

Ņemot vērā sākotnējās tendences EST judikatūrā, ir iespējams iezīmēt pirmās atbildes, kuras Tiesa sniegusi uz šiem izaicinājumiem. Tiesa skrupulozi ievēro kompetences robežas, proti, atbilstoši LES 6. panta 1. punkta otrajam teikumam EST nepiemēros Hartu, ja primārais vai sekundārais tiesību akts nav piemērojams konkrētās tiesiskās attiecībās. Lai noskaidrotu, vai ES tiesību akts ir piemērojams, visupirms tiek interpretēts šis tiesību akts atbilstoši EST pieņemtām klasiskajām interpretācijas metodēm. Proti, ir jāpiemēro gramatiskā, konteksta un mērķa interpretācija, lai noskaidrotu piemērojamās ES tiesību normas saturu un tvērumu. Tikai konstatējot, ka tiesiskās attiecības pakļaujas ES tiesībām, EST skaidros Hartas pienesumu un sniegs attiecīgi Hartas interpretāciju, ievērojot Hartā noteiktās tās interpretācijas metodes. Hartas 52. panta 1. punkts nosaka: "Visiem šajā Hartā atzīto tiesību un brīvību izmantošanas ierobežojumiem ir jābūt noteiktiem tiesību aktos, un tajos jārespektē šo tiesību un brīvību būtība. Ievērojot proporcionalitātes principu, ierobežojumus drīkst uzlikt tikai tad, ja tie ir nepieciešami un patiešām atbilst vispārējas nozīmes mērķiem, ko atzinusi Savienība, vai vajadzībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības". Papildus tam Hartā ietvertās tiesības kā minimums atbilst ECK standartam, kā arī tās ievēro dalībvalstu kopējās konstitucionālās tradīcijas. Tādējādi ES pamattiesību jomā var izšķirt divus secīgus tiesiskā regulējuma interpretācijas blokus lietās, kurās nacionālās tiesas ir uzdevušas jautājumu par Hartas interpretāciju vai arī tās piemērošana ir notikusi citu tiesvedību kontekstā.

Nākotnes izaicinājumi un Latvijas tiesiskās domas pienesums

Ir svarīgi, ka Latvijas dalība ES tiek skatīta caur Latvijas pienesuma perspektīvu. Tik tiešām, ņemot vērā LES 4. panta 2. punktā ietverto valstu vienlīdzības principu, kā arī lojālās un cieņpilnās sadarbības principus, katrai valstij ir unikāla iespēja aktīvi veidot šo pasaules vēsturē unikālo projektu. ES konstitucionalizācijas procesā ir daudz nezināmā, bet ir skaidrs, ka tas būtiski ietekmē Eiropas cilvēktiesību arhitektūras saturu un robežas. Patiesībā tas ir viens no lielajiem nezināmajiem arhitektūras nākotnei. Tādēļ Latvijas tiesiskajā domā būtu jāpievēršas tēmai par ES konstitucionālajām tiesībām, īpaši ES pamattiesībām un to projicēšanu Eiropas plašākajā sadarbības un cilvēktiesību telpā. Savukārt valsts nostājai ES procesos būtu jābalstās šādas tiesiskās domas radītajās atziņās un tēzēs. Šādā perspektīvā "Jurista Vārda" sadarbībā ar Eiropas Savienības tiesību asociāciju (ESTA) izdotā grāmatžurnāla autoru piedāvātās analīzes un secinājumi ir unikāls pienesums Latvijas kā ES dalībvalsts turpmākajām iniciatīvām likumdošanas procesā un tiesu praksei.

Autori apskata daudzas šobrīd ES aktuālas ar Hartā noteikto pamattiesību aizsardzību saistītas tēmas, kā arī Latvijas pienesumu atsevišķās tiesību jomās tās pirmajos 20 gados ES. Grāmatžurnāla autori ir latviešu juristi ar vērā ņemamu akadēmisko un profesionālo pieredzi dažādās jomās starptautiskā, Eiropas un nacionālā līmenī.

Iesākumā piedāvātas divu pirmo Latvijas tiesnešu ES tiesās tēzes saistībā ar tiesiskuma principu, kas ir viena no ES vērtībām, kas caurvij pamattiesību aizsardzību ES tiesībās. Egils Levits, ES Tiesas tiesnesis (2004–2019), ielūkojas tiesiskas valsts principa attīstībā ES tiesībās šā brīža ģeopolitiskajos apstākļos īpaši plaši diskutētā pašaizsargājošās demokrātijas principa kontekstā. Savukārt Ingrīda Labucka, ES Vispārējās tiesas tiesnese (2004–2020), atklāj Latvijas tiesiskuma stiprināšanas ceļu un tajā esošos izaicinājumus no 20. gadsimta 90. gadiem līdz brīdim, kad Latvija iestājās ES 2004. gada 1. maijā, kas, viņasprāt, ar šodienas acīm raugoties, ir bijusi Latvijas pareizā izvēle jau 1992. gadā, nosakot iekļaušanos Eiropā kā galveno stratēģisko ārpolitikas mērķi.

Turpinājumā grāmatžurnālā vispirms apskatīti ES aktuālie jautājumi pamattiesību aizsardzības institucionālajā aspektā, kam seko aktualitātes dažādu Hartā noteikto pamattiesību piemērošanā un ar tām saistītās tēmās.

ES aktuālais pamattiesību aizsardzības institucionālais aspekts aplūkots trīs rakstos. Inga Reine ieskicē būtiskākās ar pamattiesību aizsardzību saistītās institucionālās izmaiņas ES kopš Latvijas iestāšanās brīža. Kristīne Līce un Elīna Luīze Vītola detalizētāk pievēršas ES pievienošanās ECK procesam, hronoloģiski iezīmējot galvenos notikumus, norādot uz joprojām atvērtajām diskusijām un pamatojot šādas pievienošanās nepieciešamību. Arnis Lauva sniedz ieskatu ES notiekošajā diskusijā par iespējamo balsojuma maiņu Padomes lēmumu pieņemšanā ārpolitikas un drošības politikas jomā no vienprātības uz kvalificēto balsu vairākumu un Latvijas interesēm šajā ziņā.

Attiecībā uz aktualitātēm dažādu Hartā noteikto pamattiesību piemērošanā un ar tām saistītās tēmās grāmatžurnālā vispirms apskatīti visās ES politikas jomās ES noteiktie pienākumi nodrošināt augstu cilvēku veselības, vides aizsardzības un patērētāju tiesību aizsardzības līmeni. Laila Medina raksta par patērētāju tiesību aizsardzības tvērumu Hartā un EST judikatūrā attīstītajiem tiesību konceptiem šo tiesību aizsardzības īstenošanā. Žaneta Mikosa apskata vides aizsardzības pienākuma būtību, atklājot tā normatīvo pamatu un interpretācijas izaicinājumus. Esmeralda Balode-Buraka ieskicē pamattiesību esamību ilgstoši notiekošo klimata pārmaiņu kontekstā un pēdējo gadu ģeopolitisko norišu dēļ aktuālajā enerģētikas jomā, kurā citstarp dažādas savā starpā konfliktējošas sabiedrības intereses vienlīdz var balstīties uz ilgtspējīgas attīstības principu. Vineta Bei skaidro piesardzības principu ES tiesībās, īpaši izceļot šī principa piemērošanu ES tiesu judikatūrā saistībā ar cilvēku veselības apdraudējuma klātesamību lauksaimniecībā plaši izmantoto augu aizsardzības līdzekļu jomā.

Nākamie četri raksti attiecas uz straujās tehnoloģijas izaugsmes un ar to radīto izaicinājumu pamattiesību aizsardzībā tēmu, kas ES tiesībās gūst arvien lielāku aktualitāti. Ilona Čeiča iezīmē galvenās pamattiesības, kuras varētu aizskart mākslīgais intelekts, kura juridiskā regulācija ir un būs izaicinājums tā izpausmju neprognozējamās attīstības dēļ. Pēteris Zilgalvis un Elīna Dīce raksta par mākslīgā intelekta izmantošanas tiesu darbā iespējamo ietekmi uz tiesu neatkarību, tostarp minot dažus citu valstu praksē notikušus problemātiskus mākslīgā intelekta pielietošanas gadījumus ārpus tiesām, kurus varētu ekstrapolēt uz tiesu iestādēm. Ieva Freija-Pekati aplūko EST judikatūru attiecībā uz personas datu apstrādi elektronisko sakaru jomā, konkrēti, personas tiesību uz privātās dzīves neaizskaramību un personas tiesību uz datu aizsardzību līdzsvarošanu ar sabiedrības interesēm. Viktorija Soņeca atklāj EST judikatūras jaunumus saistībā ar automatizētu individuālu lēmumu pieņemšanu, kas stiprina datu subjektu tiesības.

Ar ES brīvības, drošības un tiesiskuma telpu un tajā plaši piemēroto ES tiesībās fundamentālo savstarpējās uzticēšanās starp dalībvalstīm principu saistīti jautājumi ir apskatīti trīs rakstos. Baiba Kiršteina un Santa Tivaņenkova aplūko Latvijas migrācijas un patvēruma politikas attīstību pirms un pēc Latvijas iestāšanās ES, kā arī šīs politikas attīstības perspektīvas tuvākajā nākotnē. Inese Freimane-Deksne raksta par pamattiesību aspektiem Eiropas apcietināšanas ordera piemērošanā, aplūkojot šajā ziņā EST judikatūrā izstrādāto metodoloģiju, lai nodrošinātu līdzsvaru starp savstarpējās uzticēšanās starp dalībvalstīm principu un pamattiesību aizsardzību, un tās piemērošanu dažādās situācijās jaunākajā EST judikatūrā. Jūlija Muraru-Kļučica vērš uzmanību uz tiesiskajiem aspektiem ES dalībvalstu pieņemto spriedumu, ar kuru noteikts brīvības atņemšanas sods, atzīšanai un izpildei, tostarp saistībā ar personas tiesību uz brīvību nodrošināšanu, izvērtējot iesaistītajās dalībvalstīs paredzētos nosacītas pirmstermiņa atbrīvošanas nosacījumus un Latvijas praksi šādu spriedumu atzīšanā un izpildē.

ES pamatbrīvību kontekstā, kuras konkretizētas sekundārajos tiesību aktos, iekļaujas trīs raksti. Mārtiņš Ozoliņš raksta par pārmērīgiem nodokļiem un cilvēktiesībām, cenšoties rast atbildi uz jautājumiem, kādos gadījumos nodokļi var tikt uzskatīti par pārmērīgiem un vai tie pārkāpj cilvēktiesības. Kristīne Zubkāne sniedz ieskatu darba ņēmēju pamattiesībās uz apmaksātu ikgadējo atvaļinājumu, īpaši pievēršoties jaunākajai EST judikatūrai saistībā ar tiesību uz finansiālu atlīdzību par neizmantotu ikgadējo apmaksāto atvaļinājumu piemērošanu dažādos faktiskajos apstākļos. Zane Vāgnere apraksta spilgtu piemēru Latvijas kā dalībvalsts ES pieredzē, kas saistās ar ES identitātes devīzi – vienoti dažādībā, proti, kā un kāpēc Latvija rosināja oficiālas diskusijas par izmaiņām vienas no četrām ES dibināšanas pamatā esošām pamatbrīvībām atveidē latviešu valodā ES tiesību aktos un kāds ir šīs diskusijas rezultāts šodien.

Tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību, bez kurām nav iespēju aizstāvēt iepriekš minētās pamattiesības, kā arī citas tiesības un tiesiskās intereses, un ar tām saistīti aktuāli jautājumi apskatīti trīs rakstos. Inga Bērtaite-Pudāne skaidro personas tiesības vērsties dalībvalsts administratīvajā tiesā jomā, uz kuru attiecas ES tiesības. Linards Ābelīte un Māris Kurečko vērš uzmanību uz dažiem būtiskiem procesuāliem noteikumiem ES tiesās, kuru zināšana ir tiesību uz efektīvu tiesību aizsardzību garantija tiesvedībās šajās tiesās. Marina Borkoveca identificē tos EST nolēmumus, kuri tika pieņemti saistībā ar Latvijas tiesu lūgumiem sniegt prejudiciālu nolēmumu un kuros EST apskatīja ES pamattiesību un no tām izrietošo principu problemātiku, tādējādi atbalstot Latvijas tiesas efektīvā ES tiesību aizsardzībā.

Dažādu Hartā noteikto pamattiesību piemērošanas tēmu noslēdz raksti par pamattiesību ierobežojuma pārbaudes tiesā metodoloģiju. Kristaps Bērziņš raksta par iestādei atstātu lēmumpieņemšanas pilnvaru pārbaudi tiesā ES vairāklīmeņu pārvaldes sistēmā un judikatūras attīstību šajā ziņā. Anita Zikmane apskata atsevišķu Hartas normu interpretācijas un piemērošanas metodi ES tiesu judikatūrā tiešo prasību un prejudiciālo nolēmumu spriedumos.