Pamattiesības un enerģētikas tiesības

Ar enerģētiku tiek apzīmēti procesi, kuru rezultātā notiek dažādu, parasti vietējas vai reģionālas izcelsmes, enerģijas veidu ieguve, pārvade jeb transportēšana, pārveidošana un izmantošana. Ar enerģētikas tiesībām attiecīgi regulē šos procesus, ciktāl tas nepieciešams, un regulēšanas viens no uzdevumiem ir sabalansēt dažādu pušu – enerģijas ieguvēju jeb ražotāju, enerģijas tiešo lietotāju un citu enerģijas tirgus dalībnieku, un sabiedrības kopumā intereses. Tā kā visos šajos procesos piedalās cilvēks, arī pamattiesību jeb cilvēktiesību aizsardzība ir neatņemama enerģētikas tiesību sastāvdaļa.

Enerģijas ieguves viens no iedalījumu veidiem ir klasifikācija, vadoties pēc tās iegūšanai izmantotā resursa. Piemēram, nafta, ogles, dabasgāze, ūdeņradis, biomasa un atkritumi, ūdens, kodolenerģija, saules, vēja un ģeotermālā enerģija. Tāpat iespējams grupēt enerģijas ražošanas, transportēšanas un uzglabāšanas tehnoloģijas, izcelsmes avotus – fosilā vai atjaunīgā enerģija u.c. Šajos procesos nozīmīgākie pamattiesību elementi ir sabiedrības kā kopuma tiesības uz klimata pārmaiņu apturēšanu, tiesības uz piekļuvi "tīriem" energoresursiem (clean energy), dabas resursu (jūras, augstvērtīgu zemes, meža u.c. resursu) saprātīga izmantošana, jebkura cilvēka un atsevišķi enerģijas ražošanā izmantoto iekārtu un tehnoloģiju radīšanā un piegādē (supply chains) nodarbināto cilvēku pamattiesību ievērošana, kā arī visu šo tiesību ievērošanas efektīva uzraudzība, vajadzības gadījumā nodrošinot saprātīgu piekļuvi tiesai.

Un no otras – enerģijas patēriņa – puses var nošķirt, piemēram, enerģijas pakalpojumus transporta nozarei, rūpnieciskajiem ražotājiem, iedzīvotājiem jeb mājsaimniecībām un komerciālajam patēriņam. Šajā kontekstā nozīmīgākās pamattiesības, kuru nodrošināšanas un, iespējams, ierobežošanas jautājumus likumdevējam un tiesību piemērotājiem var nākties vērtēt, ir tiesības uz īpašumu, tiesības nodarboties ar komercdarbību, privātuma un personas datu aizsardzība, kiberdrošība un patērētāja tiesību aizsardzība.

Enerģētikas politikas trīs pīlāri

Aktuālos enerģētikas jautājumus uzskatāmības nolūkā mēdz iedalīt trijās grupās jeb pīlāros – ar piegādes un ražošanas drošību saistītie jautājumi (energy security), enerģijas pieejamība (energy affordability), kā arī enerģētikas ilgtspēja (energy sustainability). Visi šie elementi ir cieši saistīti, jo īpaši vienas un tās pašas tiesību sistēmas ietvaros.

Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesību sistēmā tiek aptverti un daļēji arī regulēti visi trīs iepriekšminētie aspekti. Katram no tiem ir savs aktuālo izaicinājumu, pētniecības un regulācijas interešu loks. Enerģijas pieejamības nodrošināšanas pamata uzdevums ir nepieļaut iedzīvotāju, jo sevišķi īpaši aizsargājamo grupu, enerģētisko nabadzību. Savukārt ilgtspējas kontekstā tiek risināti jautājumi, kas nodrošinātu tiesības uz nepiesārņotu vidi, tiesības uz veselību, ilgtspējīgu un klimatneitrālu ekonomisko attīstību u.c. Energoapgādes jeb enerģētiskā drošība skar abus iepriekš minētos enerģētikas politikas virzienus, taču šaurākā nozīmē ar to saprot Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) 194. panta 1. punkta b) apakšpunktā noteikto mērķi ES dalībvalstīm nodrošināt energoapgādes drošību ES.

Vēl bez energoapgādes drošības LESD 194. panta 1. punktā ir iekļauti arī pārējie ES dalībvalstu kopīgās enerģētikas politikas mērķi, un tie ir – kopīga enerģijas tirgus darbība, energoefektivitātes un taupības veicināšana, "jaunu un neizsīkstošu enerģijas iegūšanas veidu" attīstība un enerģijas pārvades tīklu starpsavienojumu izveide un darbība. Visus šos mērķus vieno ES iekšējā tirgus darbības ciešākas integrācijas saikne, kā arī apņemšanās kopīgi uzlabot un saglabāt vides resursus. Turklāt ES elektroenerģijas tirgus pārveides un integrācijas iespējas, kuras var tikt ieviestas 10–15 gadu laikā, ir teju neaptveramas, sākot no vērienīgu elektroenerģijas un ūdeņraža pārvades tīklu starpvalstu savienojumu izbūves un beidzot ar viedo enerģijas patēriņu visdažādākajās formās, kas savukārt gan veicinātu ES uzņēmumu konkurētspēju, gan ļautu mazināt klimata pārmaiņu straujo norisi. Tādēļ ir pamats piekrist apgalvojumam, ka ES enerģētikas tirgu integrācija ir nevis "preču brīvas aprites" viena no sastāvdaļām, bet patstāvīga jeb ES "piektā" pamatbrīvība.¹

Attiecībā uz visiem ES kopīgās enerģētikas politikas mērķiem, tostarp energoapgādes drošību, 2021. gadā OPAL lietas² spriedumā ES tiesa konstatēja, ka ar LESD 194. panta 1. punktā minēto dalībvalstu solidarizēšanos enerģētikas jomā izpaužas solidaritātes princips, kas ir viens no ES tiesību pamatprincipiem.³ Ar šo konstatējumu pirmoreiz expressis verbis tika apstiprināts, ka ES dalībvalstu solidaritātes princips enerģētikas jomā nav tikai politisks vai programmas veida, bet gan juridiski saistošs princips.

Papildus ES tiesa šajā lietā arī konkretizēja, ka solidaritātes princips attiecas ne tikai uz krīzes vai ārkārtas situācijām. Tāpat energoapgādes solidaritātes principa piemērošana nozīmē, ka, pat tikai teorētiski, ir jārēķinās, ka ES enerģētikas politikai noteiktos apstākļos var būt negatīva ietekme uz kādas dalībvalsts konkrētajām interesēm enerģētikas jomā. Ja tāda tiktu konstatēta, īstenojot šo politiku, būtu jāņem vērā iespējami skartās gan ES kopīgās, gan dažādu dalībvalstu intereses un, ja šīs intereses nonāk pretrunā, tās ir samērīgi jāizsver.⁴

OPAL lietas specifiskie faktiskie apstākļi, kas bija saistīti ar dabasgāzes starpsavienojuma Nord Stream 2 darbību un attiecīgi dabasgāzes piegādi no Krievijas pa šo cauruļvadu Vācijai, visticamāk, pārskatāmā nākotnē ES dalībvalstīm nebūs aktuāli. Tomēr nav iespējams izslēgt vajadzību Eiropas Komisijai piemērot solidaritātes principu citās LESD 194. panta 1. punktā minētajās jomās. Piemēram, attiecībā uz finansiālu atbalstu jaunu atjaunīgās enerģijas projektu, tādu kā vēja parki Baltijas jūrā, ieviešanai, jaunu enerģijas ražošanas tehnoloģiju – gan ūdeņraža, gan mazas jaudas kodolreaktoru potenciāla izpētei un šādu projektu īstenošanai, kā arī šiem projektiem nepieciešamo stapsavienojumu izbūvei. Te gan jāmin tehnoloģiskās neitralitātes princips, kurš gan nacionālajās, gan ES tiesībās pēc būtības mudina izvirzīt iespēju un samērīguma robežās tehnoloģiski neitrālus politiku mērķus. Tādēļ nav pamata bažām, ka, piemēram, popularitāti strauji iegūstošā ES koldolenerģijas politika, kuras viens no galvenajiem argumentiem ir piedāvājums balstīties uz Eiropā ražotām iekārtām, varētu likt apturēt, piemēram, attīstības vai būvniecības procesā esošu reģionāla mēroga vēja parku izbūvi. Taču ES finansējuma piesaistē un reģionālo pārvades tīklu jaudu izmantošanā šādi projekti noteikti savā starpā konkurētu, un tos var nākties vērtēt solidaritātes principa ietvaros.

Klimata pārmaiņas un pamattiesības

Šobrīd viena no enerģētikas jomas aktualitātēm ir darbība, lai noskaidrotu, vai ES iniciatīvas Fit for 55, kas nosaka ES dalībvalstu kopējo mērķi līdz 2030. gadam samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas par vismaz 55 %, izpilde ir iespējama. Taču Fit for 55 ir tikai daļa no ES ilgtermiņa mērķa programmas jeb Eiropas "zaļā kursa", kura uzdevums ir līdz 2050. gadam sasniegt ES klimata neitralitāti. Savukārt klimata neitralitāte ir cieši saistīta ar pāreju uz "tīriem" energoresursiem. Un šajā kontekstā joprojām diskutējams ir jautājums – vai, ņemot vērā būtiskas ekonomiskās un politiskās atšķirības starp ES dalībvalstīm enerģētikas jomā, varētu un vai būtu jāpaļaujas uz (enerģētikas) solidaritāti, lai nodrošinātu saskaņotu ES ekonomikas pāreju uz klimata neitralitāti? Vai drīzāk – vai 2050. gada klimata neitralitātes mērķis ir tik spēcīgs, ka tas pakāpeniski pārveidos enerģētikas solidaritātes un energoapgādes drošības nozīmi ES un valstu tiesību aktos?

Attiecībā uz pāreju uz "tīriem" energoresursiem jāsaka, ka ne tiesības uz tiem, ne tiesības uz klimata pārmaiņu apturēšanu nav nostiprinātas ES Pamattiesību hartā kā pamattiesības. Hartas 37. pants, kas norāda uz vides aizsardzību, ir tā sauktais tiesību aizsardzības princips, kas min, ka "augstam vides aizsardzības līmenim un vides kvalitātei jābūt integrētai Savienības politikā un jābūt nodrošinātai saskaņā ar ilgtspējīgas attīstības principu".

Turpretī Satversmes preambulā ir gan norāde uz pienākumu izturēties atbildīgi pret vidi un dabu, gan veicināt vienotas Eiropas un pasaules ilgtspējīgu attīstību. Turklāt Satversmes 115. pants nosaka valstij pienākumu aizsargāt ikviena tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, no kā izriet gan valsts pozitīvais pienākums rūpēties par vides aizsardzību, gan atturēties no vidi negatīvi ietekmējošas darbības, gan personas subjektīvās tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Tā kā Satversmes 115. pantā nostiprinātās tiesības dzīvot labvēlīgā vidē vēsturiski ir saistītas ar tiesībām uz veselību,⁵ jākonstatē, ka tās faktiski ietver vismaz tiesības prasīt klimata nelabvēlīgo pārmaiņu apturēšanu.

Enerģētiskā drošība, virzība uz klimata neitralitāti un pamattiesības: judikatūra Latvijā un Igaunijā

Latvijā enerģētiskās drošības jautājumu pārvērtēšanu nācās veikt ļoti strauji 2022. gada pirmajā ceturksnī jau minēto ģeopolitisko notikumu dēļ. Izskatot lietu par SIA "Pienava wind" paredzēto vēja elektrostacijas būvniecību Tukuma novadā, Administratīvā apgabaltiesa 2022. gada 10. maija spriedumā norāda, ka līdzsvarojamas ir gan projekta attīstītāja ekonomiskās intereses un tiesības uz īpašumu, gan novada iedzīvotāju intereses, kuru dzīvesvieta vai īpašumi atrodas paredzētās darbības vietā vai ietekmes zonā. Turklāt līdzsvarojamas ir arī visas sabiedrības intereses, kas ietver vides aizsardzību, tiesības dzīvot labvēlīgā vidē un sabiedrības intereses enerģētikas jomā.⁶ Tomēr atbilstoši Senāta pamatoti secinātajam enerģētikas politikas pārorientēšanās uz atjaunojamiem energoresursiem, tai skaitā vēja enerģiju, ir kopīga sabiedrības interese, jo tai ir nozīme ne tikai ilgtspējīgas enerģijas attīstībā, energoapgādes drošībā un ES un tās dalībvalstu enerģētiskajā neatkarībā no trešajām valstīm, bet atjaunojamā enerģija ir atzīta arī par iespējamu un efektīvu līdzekli pieaugošo nelabvēlīgo klimata pārmaiņu apturēšanai un klimata neitralitātes panākšanai.⁷

Administratīvā apgabaltiesa šajā lietā atsaucas arī uz Satversmes tiesas secinājumiem par klimata pārmaiņām kā ilgtspējas sastāvdaļu, kas ietilpst Satversmes 115. panta tvērumā. Proti, Satversmes tiesa ir atzinusi, ka vēja enerģijas ražošanas attīstība aplūkojama galvenokārt kā viena no alternatīvām enerģijas ražošanai no fosilajiem enerģijas resursiem un līdz ar to kā uz vides stāvokļa uzlabošanu vērsta pasākumu kopuma sastāvdaļa, lai valsts izpildītu no Latvijas Republikas Satversmes 115. panta izrietošo pozitīvo pienākumu uzlabot vides stāvokli, respektīvi, vērsta uz sabiedrības labklājību un tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē.⁸

Savukārt Igaunijā plašas diskusijas ir izraisījis šīs valsts Augstākās tiesas 2023. gada oktobra nolēmums atcelt 2020. gadā izsniegto būvatļauju jaunas, videi ievērojami draudzīgākas degslānekļa eļļas ieguves rūpnīcas celtniecībai. Proti, tiesa nolēmumu motivēja ar apsvērumu, ka nav notikusi pienācīga šī objekta ietekmes uz klimata pārmaiņām izvērtēšana, ka siltumnīcefekta gāzu izmeši no rūpnīcas veidotu aptuveni 1/10 no visām valstī radītajām emisijām gada laikā un tas visdrīzāk neļautu sasniegt Parīzes nolīguma⁹ un ANO ilgtspējīgas attīstības mērķus,¹⁰ kā arī ka lēmums par būvatļaujas izsniegšanu ir balstīts uz neaktuālu Nacionālā enerģētikas un klimata plāna versiju.

Noslēgums

Pamattiesības ir enerģētikas tiesību neatņemama sastāvdaļa, tostarp klimata pārmaiņu un enerģētiskās drošības kontekstā. Šo abu mērķu vienlaicīga īstenošana var prasīt izsvērt un līdzsvarot visas sabiedrības intereses, kas ietver vides aizsardzību, tiesības dzīvot labvēlīgā vidē un sabiedrības intereses enerģētikas jomā. Nepastāvot īpašiem apstākļiem vai atkāpēm no normatīvajos aktos noteiktā iecerētā enerģijas ražošanas objekta ietekmes uz vidi novērtējuma procesa, kas cita starpā paredz arī efektīvu un jēgpilnu dialogu ar sabiedrību, ir iespējams, ka noteiktā laika periodā un noteiktās vietās šādu projektu īstenošana vairāk atbilst sabiedrības interesēm salīdzinājumā ar scenāriju, kurā jauni nozīmīgas jaudas enerģijas ražošanas projekti Latvijā netiktu īstenoti. Tomēr jāņem arī vērā, ka sabiedrībai ir tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Tādēļ pat enerģētisko drošību uzlabojoši projekti būtu īstenojami tādējādi, lai vides apstākļi netiktu būtiski nelabvēlīgi iespaidoti.