2022. gadā tika izdots "Eiropas Savienības tiesas interpretācijas metodes" tulkojums latviešu valodā.¹ Šīs grāmatas būtisku daļu veido Eiropas Savienības Tiesas² atziņas par Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk – Pamattiesību hartas) piemērošanu. Tomēr kopš šī atziņu sākotnējā apkopojuma 2018. gadā Eiropas Savienības Tiesa ir attīstījusi savu judikatūru Pamattiesību hartas interpretācijā un piemērošanā, tāpēc cerams, ka lasītājam būs noderīgi pievērst uzmanību šī laika aktualitātēm – gan nevis konkrētu pamattiesību satura veidā, bet aplūkojot Eiropas Savienības Tiesas argumentāciju šī satura konkretizācijā un pamattiesības ierobežojuma pieļaujamības pārbaudē.

Iesākumā jāatgādina divas aksiomas par Pamattiesību hartas interpretāciju un piemērošanu. Tās papildinātas ar jautājumiem, kuri zināmā mērā noteiks arī šī raksta tvērumu. Pamattiesību hartas piemērošana attiecas tikai uz Eiropas Savienības tiesību piemērošanu. Vai Eiropas Savienības tiesību kopa ir viennozīmīgi skaidra? Eiropas Savienības Tiesas kompetencē ir Pamattiesību hartas normu vienota interpretēšana Eiropas Savienības tiesību telpā. Vai Tiesas un Vispārējās tiesas spriedumos atrodamā Pamattiesību normu piemērošanas un interpretācijas piemēri ļauj nacionālajai tiesai uzskatīt, ka Pamattiesību hartas pareiza interpretācija ir tik acīmredzama, ka nerada nekādas pamatotas šaubas?³

Ņemot vērā, ka Pamattiesību hartas normas tiek interpretētas un piemērotas gan prejudiciālo nolēmumu procedūrā, kas vērsta uz vienotas tiesu prakses nodrošināšanu dalībvalstu tiesās, gan arī tiešajā prasībās, kuras izskata Eiropas Savienības Tiesa, šim rakstam izraudzītajos piemēros⁴ tiks izmantotas gan Tiesas, gan Vispārējās tiesas spriedumu atziņas.

Kādas īpatnības jāievēro Pamattiesību hartas interpretācijā un piemērošanā

Pirmkārt, Eiropas Savienības Tiesas spriedumi ir primārs avots Pamattiesību hartas normu satura konkretizācijā. To pamato tai Līgumā par Eiropas Savienību noteiktais pienākums nodrošināt, ka tiek ievērots tiesiskums Līgumu interpretēšanā un piemērošanā,⁵ ko konkretizē Līgumā par Eiropas Savienības darbību (turpmāk – LESD) detalizētā tās kompetence.⁶ Otrkārt, Eiropas Savienības Tiesas aktīvisms faktiski prasa dinamisku analīzi, atturoties no hipotētiskiem, patstāvīgi izdarītiem secinājumiem.

Ņemot vērā, ka Eiropas Savienības tiesību interpretācija un piemērošana ir arī Eiropas Savienības dalībvalstu tiesu uzdevums,⁷ tad šī pienākuma – nodrošināt tiesiskumu Eiropas Savienības tiesību telpā – izpildei tiesām jārīkojas pēc vienotas metodes.

Nepievēršoties Pamattiesību hartas tapšanas vēsturei, tomēr atzīmējams, ka Pamattiesību hartas projektu sagatavoja speciāls Konvents,⁸ kura prezidijs izstrādāja arī paskaidrojumus attiecībā uz Pamattiesību hartu.⁹ Šo dokumentu, lai arī tam nav saistošs raksturs, Eiropas Savienības Tiesa izmanto kā avotu Pamattiesību hartas normu satura noskaidrošanai. Lielajā skaitā gadījumu paskaidrojumi izmantoti, lai aizstātu patstāvīgi veicamu Pamattiesību hartas normas un Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – ECPAK)¹⁰ normas salīdzināšanu. Attīstoties Pamattiesību hartas normu autonomai konkretizācijai Eiropas tiesību telpā, sākotnēji pievienotie paskaidrojumi kļūs neaktuāli un to izmantošana bez skrupulozas Tiesas aktuālo atziņu pārbaudes var kaitēt tiesību vienotai izpratnei.

Pamattiesību hartas normu satura konkretizēšanas metodes jautājumā Eiropas Savienības Tiesas spriedumu argumentācijas detalizācija nav konsekventa. Aplūkotie piemēri būs noderīgi, lai sistematizētu zināšanas par Eiropas Savienības Tiesas izmantotajām metodēm.

Pamattiesību hartas 47. pants

Pamattiesību hartas 47. pants (tiesībām uz efektīvu tiesību aizsardzību un taisnīgu tiesu) ir Eiropas Savienības tiesību efektīvas izmantošanas mugurkauls. Turklāt šī norma un tās konkretizācija nolēmumos labi ilustrē Pamattiesību hartas būtību.

Principā ir atzīts, ka Pamattiesību hartas 47. panta norma atbilst attiecīgajai ECPAK ietvertai normai, un tādā gadījumā tās satura noskaidrošanā Eiropas Savienības Tiesas spriedums ietver Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras apskatu.

Spriedums lietā DEB¹¹ detalizēti atklāj Tiesas domāšanu, sagaidot Pamattiesību hartas ienākšanu Eiropas Savienības tiesību telpā.¹² Īsumā: ja Pamattiesību hartas norma atbilst ECPAK normai,¹³ tad šajās normās ietverto tiesību nozīmei un apjomam atskaites punkts būs ECPAK noteiktās tiesības, kā tās interpretētas Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā. Savukārt interpretēt konkrēto tiesību normu nepieciešams kontekstā, ņemot vērā arī citus Eiropas Savienības un dalībvalstu tiesību aktus. Tādējādi tiek īstenots pašā Pamattiesību hartā (52. panta trešā daļa) ietverts deleģējums Eiropas Savienības tiesībās paredzēt plašāku aizsardzību.

Tiesību normu piemērotājiem varētu būt noderīgi, ka šajā lietā, lemjot, vai juridiskām personām Pamattiesību hartas 47. pants piešķir tiesības uz atbrīvojumu no iepriekšējas tiesāšanās izdevumu samaksas un/vai advokāta piedalīšanos, Tiesa secināja, ka vispārīgi tiesības lūgt šādu atbalstu juridiskām personām ir piešķirtas, bet to īstenošanas apjoms tomēr konkretizējams katrā individuālā lietā nacionālajā tiesā, ievērojot Tiesas definētos vērtēšanas principus. Tā valsts tiesa attiecībā uz piekļuvi tiesai var ņemt vērā strīdus priekšmetu, prasītāja saprātīgas izredzes panākt labvēlīgu rezultātu, ietekmes uz to smagumu, piemērojamo tiesību un procedūras sarežģītību, kā arī prasītāja spējas efektīvi aizstāvēt savas tiesības, tai skaitā tiesvedības nozīmi, savukārt attiecībā uz juridiskās personas individuālo situāciju arī tās formu, darbības mērķi (peļņas gūšanu), dalībnieku vai akcionāru finansiālās iespējas.

Vispārējā tiesa, atsaucoties uz šo spriedumu lietā DEB, spriedumā lietā Ben Ali/Padome norādījusi, ka Vispārējās tiesas reglamenta noteikumi par juridisko palīdzību ir jāinterpretē no Pamattiesību hartas 47. panta skatpunkta, kura trešajā daļā ir tieši paredzēta tādas palīdzības piešķiršana gadījumā, kad tā ir nepieciešama, lai nodrošinātu iespējas vērsties tiesā efektivitāti. It īpaši ir jānodrošina, lai šo noteikumu interpretēšanas rezultātā nenotiktu nesamērīga iespēju vērsties tiesā ierobežošana, kas ietekmē šo tiesību būtību.¹⁴ Spriedumā vispārīgi norādīts, ka Vispārējā tiesa raugās no Pamattiesību hartas normas viedokļa,¹⁵ normas tvēruma noskaidrošanu detalizētāk neatklājot.

Vēl viens piemērs par Pamattiesību hartas 47. panta satura noskaidrošanu lietā Casino, Guichard-Perrachon un Achats Marchandises Casino/Komisija,¹⁶ kurā tiešās prasības procesā prasītāja lūdza atcelt Komisijas lēmumu par pārbaudes veikšanas norisi prasītājas uzņēmumā un tās tieši vai netieši kontrolētajās sabiedrībās. Vispārējās tiesas spriedumā¹⁷ Pamattiesību hartas 47. panta satura noskaidrošanai tiek izmantots tikai Pamattiesību hartas 52. panta trešās daļas pirmais teikums, kurā Pamattiesību harta pielīdzināta ECPAK tvērumam. Vispārējā tiesa neveic pārbaudi un tātad pat nepieļauj, ka Eiropas Savienības tiesībās varētu būt paredzēta plašāka aizsardzība. Šādu interpretācijas metodi akceptē Tiesa,¹⁸ faktiski vairs nepievēršoties iespējamas Eiropas Savienības tiesību aktu un Eiropas Savienības Tiesas autonomijas jautājumam.¹⁹

Uzmanību pelnījušas arī citas Pamattiesību hartas normas, kuras salīdzinājumā ar iepriekš aplūkoto 47. pantu ir retāk interpretētas Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā.

Pamattiesību hartas 37. pants

Atšķirīga tiesību tvēruma konstrukcija piešķirta Pamattiesību hartas 37. pantam (vides aizsardzība). Tiesas spriedumā lietā Associazione Italia Nostra Onlus,²⁰ atsaucoties tikai uz paskaidrojumiem attiecībā uz Pamattiesību hartu, lakoniski norādīts, ka šis pants atbilst Pamattiesību hartas 52. panta otrajā daļā norādītajam, proti, tādām Pamattiesību hartā atzītām tiesībām, kas ir paredzētas Līgumos. Šādā gadījumā tās izmanto saskaņā ar šajos Līgumos noteiktajiem nosacījumiem un ierobežojumiem.²¹ Nekonstatējot neatbilstību Līgumu normām, Tiesa norāda, ka nebūs atklājams kas tāds, kas varētu ietekmēt apstrīdētās normas spēkā esību, ņemot vērā Pamattiesību hartas 37. pantu.²²

Tiešās prasības lietā Austrija/Komisija,²³ kurā apstrīdēts Komisijas lēmums atzīt par saderīgu ar iekšējo tirgu Apvienotās Karalistes sniegto kredītgarantiju atomelektrostacijai, Tiesa norāda, ka Pamattiesību hartas 37. pantā, kā arī LESD 11. pantā un 194. panta 1. punktā izteiktā prasība saglabāt un uzlabot vidi [..] ir piemērojamas kodolenerģētikas nozarē.²⁴ Arī šajā lietā nav pārskatāmi atklāta Pamattiesību hartas 37. panta konkretizācijas un piemērošanas metode. No minētā sprieduma punkta varētu izdarīt secinājumu, ka šī Pamattiesību hartas norma īsti nav pamattiesība, bet Eiropas Savienības darbības pamatā esošo līgumu atspulgs. Līdzīgs secinājums izdarāms arī no spriedumiem lietās One Voice un Ligue pour la protection des oiseaux²⁵ un Polija/Parlaments un Padome.²⁶

Pamattiesību hartas 7. pants

Izmantojot iepriekš minēto lietu Casino, Guichard-Perrachon un Achats Marchandises Casino/Komisija,²⁷ gūstams ieskats Pamattiesību hartas 7. panta (privātās un ģimenes dzīves neaizskaramība) piemērošanā. Minētā Pamattiesību hartas norma tika analizēta, lai izvērtētu lūgumu konstatēt, ka Komisija, īstenojot savu kompetenci konkurences tiesību jomā, nav ievērojusi tiesības uz domicila neaizskaramību.

Šajā jautājumā Vispārējā tiesa²⁸ kodolīgi norādīja uz salīdzināšanai izmantojamo ECPAK 8. pantu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atklāto tā būtību, nekonkretizējot, kāds tiek veidots Pamattiesību hartas 7. panta tvērums, attiecībā pret kuru tiks veikta Komisijas darbības kontrole konkrētajā lietā. Tomēr būtiski pievērst uzmanību, ka šajā situācijā Vispārējā tiesa norāda uz Pamattiesību hartas 52. panta pirmās daļas normu, kurā paredzēts Pamattiesību hartā atzīto tiesību un brīvību ierobežošanas pamatojums. Spriedumā ietvertā Komisijas nolēmuma un rīcības tiesiskuma analīze ļauj secināt, ka pamattiesību ierobežošanas pamatojums tiek pakārtots Eiropas Savienības tiesību sistēmai un Eiropas Savienības kā organizācijas darbības nodrošināšanai,²⁹ tikai analīzes nobeigumā vēlreiz pievēršoties Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai.³⁰

Tiesa, izlemjot šajā lietā – Casino, Guichard-Perrachon un Achats Marchandises Casino/Komisija – iesniegto pārsūdzību, faktiski šo sprieduma daļu neanalizē, vien norādot, ka Pamattiesību hartas 7. panta iespējamais pārkāpums norādīts attiecībā uz Komisijas pārbaudes pamatojumu,³¹ kuram savā analīzē³² pievēršas attiecībā uz tā atbilstību Eiropas Savienības sekundāro tiesību aktu prasībām.

Spriedumā lietā Landeshauptstadt Wiesbaden³³ vērtēta dalībvalsts izsniegtā personas apliecības informācijas nesējā iestrādātu divu pilnīgu pirkstu nospiedumu saderība ar Pamattiesību hartas 7. un 8. pantu (personas datu aizsardzība). Pirmkārt, noderīga var būt divu Pamattiesību hartā ietvertu normu vienlaicīgas piemērošanas situācijas analīze, norādot, ka principā jebkura trešās personas izdarīta personas datu apstrāde var būt minēto tiesību normu pārkāpums,³⁴ savukārt iejaukšanās šajās pamattiesībās smagumu noteiks konkrētās situācijas raksturojums: attiecīgo personas datu [sensitīvais] raksturs, datu apstrādes raksturs un kārtība, personu skaits, kurām būs piekļuve informācijai, un piekļuves kārtība.³⁵ Otrkārt, šajā spriedumā ierobežojuma pamatojums aplūkots saistībā ar konkrēto pamattiesību funkciju sabiedrībā, secinot, ka tām var tikt noteikti ierobežojumi, ja tie iztur pamatojuma un samērīguma pārbaudi.³⁶

Pamattiesību hartas 11. pants

Vispārējā tiesa spriedumā lietā RT France/Padome,³⁷ kas interesi piesaistīja saistībā ar tajā par pamatotu atzīto Padomes lēmumu par noteiktu mediju satura pārraidīšanas pagaidu aizliegumu un pārraidīšanas atļauju apturēšanu saistībā ar Krievijas darbībām, kas destabilizē situāciju Ukrainā, atrodami vairāki aspekti, kas attiecas uz Pamattiesību hartas interpretāciju un piemērošanu un kurus noderīgi aplūkot detalizētāk. Vispirms atzīmējams, ka, lai arī būtisks un detalizēts izvērtējums spriedumā veltīts prasītājas tiesībām uz taisnīgu tiesu un tiesībām uz aizstāvību (attiecīgi Pamattiesību hartas 47. un 48. pants), šajā gadījumā analizēšu Vispārējās tiesas spriedumā atklāto Pamattiesību hartas 11. panta (vārda un informācijas brīvība) piemērošanas izvērtējumu. Un konkrēti: vispirms vārda brīvības satura noskaidrošana un slēdziens par atbilstību ECPAK 10. panta normai, tad ierobežojuma pamatojuma atkārtošana, kuram seko katra pamatojuma aspekta detalizēta tvēruma noskaidrošana un konkrētās situācijas izvērtējums. Noskaidrojot vārda brīvības saturu, Vispārējā tiesa aprobežojas ar [detalizētu] Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras atziņu pārskatu.³⁸

Piemērošanas metodes jaunieguvums no šī sprieduma ir, pirmkārt, tas, ka tieši neatsaucoties uz Pamattiesību hartas 54. pantu (tiesību ļaunprātīgas izmantošanas aizliegums), norādīts, ka vārda brīvības īstenošana ietver pienākumus un atbildību, kas ir vēl jo svarīgāki attiecībā uz tādiem audiovizuālajiem medijiem kā prasītāja, nevar apgalvot, ka attiecīgās informācijas atspoguļošana, kas ietver propagandas darbības, lai attaisnotu un atbalstītu Krievijas Federācijas prettiesisko, neizprovocēto un nepamatoto militāro agresiju pret Ukrainu, bija tāda, kas radīja nepieciešamību pēc pastiprinātas aizsardzības, kura preses brīvībai ir noteikta ar Pamattiesību hartas 11. pantu, it īpaši, ja uz šādu aizsardzību atsaucas medijs, ko būtībā tieši vai netieši kontrolē agresorvalsts, kā tas ir šajā lietā.³⁹

Otrkārt, noderīga tiesību avotu analīzei ir tā daļa, kurā izmantots viens no starptautiskajiem cilvēktiesību aizsardzības instrumentiem – Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām. Kā norādīts šajā spriedumā: šo dokumentu pieņēmusi Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālā asambleja, kuras puses ir ne tikai Eiropas Savienības dalībvalstis, bet arī Krievijas Federācija un kas ir viens no starptautiskiem cilvēktiesību aizsardzības instrumentiem, kurus Eiropas Savienības Tiesa ņem vērā, piemērojot Eiropas Savienības tiesību vispārējos principus.⁴⁰ Šajā lietā Vispārēja tiesa konstatēja, ka Padome pamatoti varēja uzskatīt par nepieciešamu, ievērojot Pamattiesību hartas 11. pantu, novērst izteiksmes formas, kuru mērķis ir attaisnot un atbalstīt militārās agresijas aktu, kas ir izdarīts, pārkāpjot starptautiskās tiesības un Apvienoto Nāciju Organizācijas statūtus.⁴¹

Patstāvīga atziņa par Pamattiesību hartas 11. panta tvērumu norādīta arī attiecībā uz vārda un informācijas brīvības pasīvo aspektu, proti, sabiedrības tiesībām tikt informētai. Vispārējā tiesa secina, ka neatkarīgi no prasītājas intereses atsaukties uz šīm tiesībām pietiek konstatēt, ka, ja iejaukšanās tiesībās pārraidīt programmas, kurās ir pausts atbalsts agresijas aktam, ir pamatota un samērīga, tad tas pats a fortiori attiecas arī uz sabiedrības tiesību piekļūt šādām programmām ierobežojumu.⁴² Tādējādi šajā spriedumā skaidri iezīmējas arī Pamattiesību hartas piemērošanas vadlīnijas.

Vispārējās tiesas spriedums šajā lietā tika pārsūdzēts. Pārsūdzību pieteicēja atsauca un attiecīgi tiesvedība tika izbeigta.⁴³ Līdz ar to nebūs pieejams Tiesas viedoklis šim Vispārējās tiesas vērtējumam un vispārīgi Pamattiesību hartas 11. panta konkretizācijai. Neskatoties uz to un nebaidoties pat no šī sprieduma lielā apjoma, tas būs noderīgs avots ikvienam, kas vēlas iepazīties ar līdzīgu kāzusu analīzei noderīgu informāciju.

Salīdzinājumam izvēlējos arī vienu Tiesas spriedumu lietā RTL Nederland un RTL Nieuws,⁴⁴ kurā prejudiciālā procesa ietvarā atbildēts uz jautājumiem par tiesību tādu ierobežošanu, kas faktiski liedz piekļuvi informācijai par atgadījumiem aviācijas nozarē: šajā lietā saistībā ar informācijas pieprasījumu, kuru Nīderlandes atbildīgajai ministrijai bija nosūtījis RTL par lidmašīnas notriekšanu Ukrainas gaisa telpā 2014. gadā. Šajā spriedumā Tiesa atspoguļo Eiropas Savienības sekundāro tiesību aktu (šajā gadījumā – regulas) normu ietekmes uz Pamattiesību hartā nostiprinātajām tiesībām novērtējumu. Vispirms atgādinot, ka sekundāro tiesību normu interpretācija tādā gadījumā tiek pakārtota pamattiesībām,⁴⁵ un tālāk pievēršoties detalizētam tiesību ierobežojuma izvērtējumam atbilstoši Pamattiesību hartas 52. panta pirmajā daļā paredzētajiem ierobežojumiem,⁴⁶ Tiesa norāda, ka ierobežojums būs tiesisks, ja pirmkārt, šie ierobežojumi ir paredzēti likumā, otrkārt, tiek ievērots attiecīgo tiesību un brīvību būtiskais saturs⁴⁷ un, treškārt, tie ir nepieciešami, lai varētu ievērot samērīguma principu, un faktiski atbilst Eiropas Savienības atzītajiem vispārējo interešu mērķiem vai nepieciešamībai aizsargāt citu personu tiesības un brīvības.⁴⁸ Šajā spriedumā noderīgs precizējums dots prasībai ierobežojumu paredzēt likumā – Tiesa, atsaucoties uz savu judikatūru, norāda, ka tas citstarp nozīmē, ka šāda ierobežojuma tiesiskajā pamatā nepārprotami un precīzi ir jādefinē tā tvērums.⁴⁹ Tāpat papildu aspekts atklāts Eiropas Savienības atzīta vispārējā mērķa definēšanai un samērīguma ar nolūku novērtēšanai.⁵⁰ Pārējos ierobežojuma vērtējuma aspektos Tiesa ir lakoniska un dod novērtējumu bez izvērstas argumentācijas.

Tiesas spriedumu, kas pieņemti prejudiciālā nolēmuma veidā, aktīvi lasītāji ievēros, ka šajā spriedumā Tiesa atbild uz nacionālās tiesas uzdoto jautājumu galīgas atbildes formā.⁵¹ Proti, skaidri norādot, ka nedz plašai sabiedrībai, nedz plašsaziņu līdzekļu nozares uzņēmumiem nav tiesību uz piekļuvi valsts kompetento iestāžu glabātai informācijai – neatkarīgi no tās formas un formāta – par "atgadījumu" saistībā ar lidojumu drošumu konkrētas Eiropas Savienības regulas normas izpratnē.⁵²

Pamattiesību hartas 47. panta ietekme direktīvu normu horizontālai piemērošanai

Atsevišķu ievērību pelnījis spriedums lietā X (Līguma uzteikšanas iemeslu neesamība).⁵³ Īpaši tam pievēršama uzmanība gan tāpēc, ka tas ir virspalātas spriedums,⁵⁴ gan tāpēc, ka Tiesai lietas izskatīšanai bija nepieciešami vairāk nekā trīs gadi, bet patiesībā svarīgākais ir tajā izveidotais Pamattiesību hartas 47. panta piemērošanas modelis.

Lietā pēc būtības Tiesai bija jāatbild uz jautājumu, vai darbiniekam, kas pieņemts darbā uz noteiktu laiku, ir tiesības saņemt pamatojumu atlaišanas rīkojumam, ja šādas tiesības ir pastāvīgiem darbiniekiem.

Eiropas Savienības tiesībās ir nostiprināts, ka direktīvas normām nav horizontālā iedarbība attiecībās starp indivīdiem, kas atkārtoti norādīts arī šajā spriedumā.⁵⁵ Tomēr šajā spriedumā Tiesa, precizējot tiesību uz taisnīgu tiesu konceptu un norādot, ka tajā ietilpst arī "iespēja [..] iepriekš izvērtēt, vai ir lietderīgi celt prasību tiesā",⁵⁶ secina, ka tas aptver arī tiesības, atsaucoties tieši uz Pamattiesību hartas 47. pantu, prasīt, lai lēmumā par viņa atlaišanu būtu norādīts pamatojums, kas viņam ļautu izvērtēt, vai celt prasību tiesā.⁵⁷

Jāuzdod jautājums: vai šis nolēmums principā iezīmē Eiropas Savienības tiesību jaunus laikus? Saglabājot šī raksta ierobežoto tvērumu, jāsecina, ka pamatojumu tiesības uz taisnīgu tiesu konkretizācijai Tiesa spriedumā neatklāj. Šajā lietā papildu skaidrību nedod arī iepazīšanās ar ģenerāladvokāta secinājumiem, jo tie pēc būtības ir pretēji Tiesas izdarītajam slēdzienam par Eiropas Savienības tiesību normu, konkrēti Pamattiesību hartas, piemērošanu.⁵⁸

Kopsavilkums

Pamattiesību hartas normu satura konkretizēšanai nav universāls metodes modelis. To konkretizācijā jāvadās no saturā līdzvērtīgu citu starptautisko tiesību instrumentu normu satura, respektējot Eiropas Savienības tiesību autonomiju. Pamattiesību hartas normu interpretācijas un piemērošanas aktuālajā attīstības stadijā Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nav aptverti pietiekoši dažādi situāciju modeļi, lai varētu secināt, ka principā Pamattiesību hartas normu interpretācijas metode ir paredzama un skaidra.

Pamattiesību ierobežojuma pārbaudes (Pamattiesību hartas 52. panta pirmā daļa) metode Eiropas Savienības Tiesas nolēmumos ir konsekventa. Analīzē izmantotos apsvērumus Eiropas Savienības Tiesas spriedumi var detalizēti neatspoguļot.