Šķiet, vēl pirms 20 gadiem uzņēmēji varēja vienkārši paraustīt plecus, kad tika jautāts par cilvēktiesību aizskārumiem no to meitasuzņēmumu, piegādātāju un citu darījumu partneru puses. Bija iespējams atcirst, ka cilvēktiesību aizsardzība ir valstu pienākums un uzņēmumiem ar to nav nekādas saistības. Ideja, ka uz uzņēmumiem varētu attiecināt pienākumus saistībā ar cilvēktiesībām neatkarīgi no juridiskajām prasībām to darbības valstīs ir salīdzinoši jauna, un lielā mērā tā radusies kā pēdējā globalizācijas viļņa blakusprodukts.¹ Tā ir iedzīvināta un skaidrota ANO Uzņēmējdarbības un cilvēktiesību pamatprincipos, kā arī vairākos citos starptautiskos standartos, turklāt arvien biežāk tā tiek nostiprināta arī valstu likumos.²

Kā norādīts organizācijas "Walk Free" 2023. gadā publicētajā "Globālajā verdzības indeksa ziņojumā", preces, kas ražotas, izmantojot piespiedu darbu, mūsdienās nokļūst tālāk pasaulē nekā jebkad agrāk, un gandrīz divas trešdaļas no visiem piespiedu darba gadījumiem ir saistīti ar starptautiskajām piegādes ķēdēm. Darbinieki tiek ekspluatēti dažādās nozarēs un katrā piegādes ķēdes posmā, lai gan lielākā daļa piespiedu darba notiek tieši izejvielu ieguves un ražošanas posmos.³ Kā norāda Iekšlietu ministrija, pēdējos gados visā pasaulē, tostarp arī Eiropā, tiek atklāti darbaspēka ekspluatācijas un cilvēku tirdzniecības gadījumi tādās darba pārpilnās nozarēs kā būvniecība, ēdināšana, uzkopšana, ražošana un lauksaimniecība – nozarēs, kurās ir nepieciešams mazkvalificēts darbaspēks.⁴

Cilvēktiesību risku pārvaldība Latvijas uzņēmumos ir aktuāla, ņemot vērā, ka arvien lielāks skaits ārvalstu uzņēmumu ir pakļauti obligātajai prasībai īstenot cilvēktiesību rūpības pienākumu. Šāda prasība ir gaidāma arī Eiropas Savienības (turpmāk – ES) līmenī ar Direktīvas par uzņēmumu pienācīgu rūpību attiecībā uz ilgtspēju pieņemšanu.⁵ Līgumos ar ārvalstu uzņēmumiem vai darījumu partneru rīcības kodeksos tiek prasīts, lai arī Latvijas uzņēmumi uzņemtos daļu atbildības par cilvēktiesību ievērošanu. Papildus dažas valstis šobrīd jau regulē to, lai viņu robežas nešķērsotu preces, kas ir ražotas, izmantojot bērnu darbu vai piespiedu darbu,⁶ līdzīgu prasību ir plānots ieviest arī ES.⁷

Nodarbinātības kontekstā, pirmkārt, visbiežāk tiek vērtēts, kā uzņēmumi ietekmē darbinieku darba tiesības un vai darbinieki netiek ekspluatēti. Taču uzņēmumi var ietekmēt arī savu un piegādes ķēžu darbinieku tiesības uz privātumu, veselību, dzīvību, atbilstošu dzīves līmeni, kā arī reliģijas brīvību, kultūras tiesības un citas cilvēktiesības. Šajā rakstā īsumā analizēts darbaspēka ekspluatācijas jēdziens, kā arī raksturoti daži darbaspēka ekspluatācijas piemēri – ko uzņēmumi var darīt, lai novērstu darbaspēka ekspluatāciju un citus cilvēktiesību riskus savās piegādes ķēdēs, u.c.

Darbaspēka ekspluatācijas jēdziens

Starptautiskajās tiesībās nav vienotas jēdziena "ekspluatācija" definīcijas, un to saturiski piepilda arī kultūru un laikmeta īpatnības.