Konvencija par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu (turpmāk – Otavas konvencija) tika sastādīta 1997. gada 18. septembrī Oslo, Norvēģijā. Tā bija pirmā reize, kad valstis piekrita pilnībā aizliegt tādu ieroci – šajā gadījumā kājnieku mīnas² –, kas jau tika plaši izmantots karadarbībā.³ Šāda vienošanās valstu starpā tika panākta, lai veicinātu starptautisko humanitāro tiesību īstenošanu, kuru mērķis ir atvieglot bruņotu konfliktu radītās ciešanas un aizsargāt civiliedzīvotājus kara laikā. Ņemot vērā, ka visas Eiropas Savienības dalībvalstis ir arī Otavas konvencijas dalībvalstis, ir ticis noradīts, ka šī "konvencija ir piemērs tam, ko pārstāv Eiropas Savienība: uz noteikumiem balstīta starptautiska kārtība, kuras pamatā ir cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību ievērošana".⁴

Atbilstoši Otavas konvencijas 15. pantā noteiktajam jebkura valsts no 1997. gada 3. līdz 4. decembrim to varēja parakstīt Otavā, Kanādā, kā arī no 1997. gada 5. decembra līdz brīdim, kad tā stājās spēkā (1999. gada 1. martam), ANO mītnē Ņujorkā. Tomēr šai konvencijai var pievienoties arī jebkura cita valsts neatkarīga no tā, ka tā nav sākotnēji bijusi konvenciju parakstītāju valstu starpā.⁵ Šobrīd jau 164 valstis ir kļuvušas par Otavas konvencijas dalībvalstīm, no kurām šobrīd visnesenāk – 2017. gada 29. novembrī – pievienojās Palestīna.⁶

Latvija bija pēdējā no Baltijas valstīm, kas pievienojās konvencijai, un uz Latvijas kavēšanos šajā jautājumā norādīja arī ārvalstu sabiedrotie.⁷ Lai Latvija varētu pievienoties Otavas konvencijai, Saeima 2005. gada 19. maijā pieņēma likumu "Par Konvenciju par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu",⁸ tādējādi šo konvenciju pieņemot un apstiprinot.

Pieņemtā likuma ietekmes sākotnējā izvērtējumā (likumprojekta anotācijā) tika norādīts, ka Latvija jau ilgstošā laika periodā brīvprātīgi esot pildījusi konvencijas prasības un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nav nekādu citu plānu par kājnieku mīnu izmantošanu kā vienīgi mācību nolūkiem. Tika arī norādīts, ka no politiskā viedokļa Latvijas pievienošanās būtu ļoti vēlama Latvijai, jo līdzdalība Otavas konvencijā dotu Latvijai plašākas morālās tiesības akcentēt humanitāro dimensiju Latvijas ārpolitikā un sniegtu pozitīvu ieguldījumu Latvijas tēla veidošanā.⁹ Atbilstoši Otavas konvencijas 17. panta noteikumiem Otavas konvencija Latvijas Republikai kļuvu juridiski saistoša ar 2006. gada 1. janvārī¹⁰ un arvien tāda ir.

Tomēr pēc tam, kad Krievijas uzsāktais karš Ukrainā pārauga pilna mēroga iebrukumā, valstis (it sevišķi tās, kurām ir robeža ar agresorvalsti) kļuva sevišķi uzmanīgas attiecībā uz potenciāliem drošības riskiem un iespējām tos novērst vai mazināt.¹¹ Tas citastarp aizsāka arī diskusijas par kājnieku mīnu lomu šā reģiona drošības stiprināšanā.¹² Šādas diskusijas aizsākušās arī Latvijā, neizbēgami skarot jautājumu par valsts starptautiskajām saistībām, kas izriet no Otavas konvencijas, un iespējām (galējas nepieciešamības gadījumā) tās ietekmēt sev labvēlīgā veidā.¹³ Ir izrādīta gan pilsoņu interese par iespējamo izstāšanos no Otavas konvencijas,¹⁴ gan sekojušas attiecīgas debates Saeimas atbildīgajās komisijās.¹⁵

Neapšaubāmi Otavas konvencija ir viens no spilgtākajiem cilvēktiesību un humanitāro tiesību veiksmes stāstiem, kas glābj dzīvības un respektē cilvēka cieņu. Vienlaikus sevišķa saspīlējuma apstākļos ir iespējams saprast likumdevēja centienus pārliecināties par to, ka valstij ir visi nepieciešamie instrumenti, lai efektīvi reaģētu uz iekšējiem un ārējiem drošības riskiem. Varētu pat apgalvot, ka likumdevējam ir pienākums periodiski pārskatīt tiesisko regulējumu, tostarp valsts aizsardzības jomā, ja pastāv šaubas vai sabiedrībā notiek diskusija par to, vai šāds regulējums joprojām atbilst sabiedrības vajadzībām.¹⁶ Konkrētajā gadījumā varētu tikt vērtēts, vai no Otavas konvekcijas izrietošās starptautiskās saistības patiesi rada nepārvaramus šķēršļus valsts drošības garantēšanai, tādējādi radot nepieciešamību sašaurināt valsts uzņemtās saistības šajā jomā. Šādām diskusijām ir izteikti politiska dimensija, un tās ietver uzdevumu meklēt kompromisu starp konkurējošiem tiesiski politiskiem mērķiem.

Tādēļ jāuzsver, ka šis raksts nekāda veidā nav vērsts uz to, lai mudinātu sašaurināt valsts uzņemtās saistības humanitāro tiesību jomā vai vispār pieņemt kādu konkrētu lēmumu attiecībā uz Otavas konvenciju. Šis raksts balstīts uz atziņu, ka katrai starptautiskā līguma dalībvalstij jāievēro taisnīgums un cieņa pret pienākumiem, kas izriet no līguma un citiem starptautisko tiesību avotiem, tādēļ pat ārkārtas gadījumā, aplūkojot veidus, kā ietekmēt starptautiskās saistības sev vēlamā veidā, ir izmantojami tikai tādi mehānismi, kas tiek atzīti starptautiskajās tiesībās. Attiecīgi šī raksta mērķis ir sniegt ieskatu Otavas konvencijas būtībā, no tās izrietošajās saistībās, kā arī par starptautiskajās tiesībās atzītiem veidiem, kā valsts var ietekmēt šīs saistības sev vēlamā veidā.

Otavas konvencijas mērķis un no tās izrietošās saistības

Otavas konvencijas mērķis ir pārtraukt ciešanas un zaudējumus, ko rada kājnieku mīnas, kuras arvien nogalina un sakropļo ievērojamu skaitu cilvēku, galvenokārt nevainīgus un neaizsargātus civiliedzīvotājus un it sevišķi bērnus, rada šķēršļus ekonomikas attīstībai un reformām, traucē bēgļu repatriācijai gan no ārvalstīm, gan valsts iekšienē, sarežģī humānās palīdzības operācijas, kavē valsts atjaunošanu pēc kara nodarītā posta, kā arī rada citas nopietnas sekas vēl daudzus gadus pēc to uzstādīšanas.¹⁷ Lai gan pakāpeniski cietušo skaits viena gada ietvaros ir krietni samazinājies, šādu mīnu un sprāgstvielu palieku rezultātā 2022. gadā vien tika reģistrēti vismaz 4710 upuri, no kuriem 85 % bija civiliedzīvotāji, no kuriem, savukārt, aptuveni puse bija bērni.¹⁸

Atšķirībā no citiem kara ieročiem, no kuriem lielākā daļa ir jātēmē un jāizšauj, kājnieku mīnas iedarbina to "upuri". Proti, tās ir veidotas tā, ka tās detonē tā persona, kas tai tuvojas, uzkāpj uz ierīces vai rīkojas ar to, vai aizskar tai piestiprināto vadu. Turklāt kājnieku mīnas pašas nevar "atšķirt" karavīru no civiliedzīvotāja. Tās nogalina vai sakropļo bērnu tikpat viegli kā karavīru. Īpaši pēckonflikta sabiedrībās nelaimīgais upuris visbiežāk ir civiliedzīvotājs, kas veic savas ikdienas darbības.¹⁹ Tādējādi kājnieku mīnu izmantošanas aizlieguma pamatā ir starptautisko humanitāro tiesību noteikumi, kas aizliedz izmantot tādus ieročus, kuri rada pārmērīgus ievainojumus vai nevajadzīgas ciešanas, un ieročus, kas pēc savas dabas nav spējīgi nošķirt civiliedzīvotājus no kaujiniekiem.

Kājnieku mīnu izmantošanas aizliegums pašlaik vēl nav daļa no starptautiskajām paražu tiesībām, jo pastāv nozīmīga pretēja prakse no to valstu puses, kuras nav Otavas konvencijas dalībvalstis. Proti, gan Krievijas Federācija, gan ASV, tā arī Ķīna, Pakistāna, Indija un Mjanma ir valstis, kuras varētu uzskatīt par sevišķi nozīmīgām valstīm ar kājnieku mīnu lietošanu saistītu paražu tiesību normas veidošanā,²⁰ taču tās nav pievienojušās Otavas konvencijai. Vismaz vairākumam šo valstu būtu jāpievienojas Otavas konvencijai vai vismaz skaidri jāpauž sava pārliecība, ka kājnieku mīnas vairs nevar tikt uzskatītas par tiesiski izmantojamu ieroci, lai šāda paražu tiesību norma varētu izveidoties. Tomēr gandrīz visas valstis, ietverot tās, kuras nav Otavas konvencijas dalībvalstis un neatbalsta to tūlītēju aizliegumu, ir atzinušas nepieciešamību strādāt pie tā, lai iespējami mazinātu kājnieku mīnu izmantošanu.²¹ Tas citastarp saistīts arī ar to, ka kājnieku mīnas vairs nav neaizstājami kara ieroči.²²

Lai sasniegtu Otavas konvencijas mērķi, konvencija dalībvalstīm nosaka pienākumu nekad un nekādos ap­stākļos²³ neizmantot, neizstrādāt, neražot, neiegūt citādā ceļā, neuzglabāt, nesaglabāt un nevienam tieši vai netieši nenodot tālāk kājnieku mīnas. Tā arī dalībvalstīm tiek pieprasīts, lai tās iznīcinātu esošos kājnieku mīnu krājumus, atmīnētu teritorijas un sniegtu palīdzību šo mīnu upuriem. Dalībvalstīm ir arī liegts jebkādā veidā palīdzēt, atbalstīt vai mudināt citus uz iepriekš minētajām aizliegtajām darbībām.

Otavas konvencijā nostiprinātais aizliegums "nekad un nekādos apstākļos" neizmantot kājnieku mīnas ietver visas situācijas – gan bruņota konflikta laikā, gan miera laikā. Attiecīgi, piemēram, valsts robežu vai militāri svarīgu objektu nostiprināšana ar kājnieku mīnām nav pieļaujama, jo valstis, pievienojoties Otavas konvencijai, atzīst, ka kājnieku mīnas nav leģitīms ierocis, ko drīkstētu izmantot.

Pildot savus pienākumus, valstis, kurām tas ir nepieciešams, var lūgt palīdzību citām dalībvalstīm, un tām iespēju robežās šāda palīdzība ir jāsniedz.²⁴ Pastāv arī dažādi mehānismi, kā šāda starptautiskā sadarbība un palīdzība tiek nodrošināta. Attiecīgi Otavas konvencija nevis tikai aizliedz konkrēta ieroča izmantošanu, bet paredz arī visaptverošu rīcības programmu, kas izstrādāta, lai novērstu mīnu draudus, kas jau atrodas uz zemes, palīdzētu mīnu upuriem un vairotu civiliedzīvotāju izpratni par kājnieku mīnu radītajiem riskiem.

Otavas konvencijas izpratnē "mīna" nozīmē munīciju, kas konstruēta novietošanai zem zemes, uz zemes vai citas virsmas vai tās tuvumā un kuru iedarbina cilvēka vai transportlīdzekļa klātbūtne, tuvošanās vai saskarsme ar to.²⁵ Savukārt attiecībā uz kājnieku mīnu jēdzienu konvencija paskaidro, ka tas nozīmē "mīnu, kas konstruēta tā, lai eksplodētu brīdī, kad tai tuvojas vai ar to saskaras kāds cilvēks, un tādējādi padarītu rīcībnespējīgu, ievainotu vai nogalinātu vienu vai vairākus cilvēkus. Mīnas, kas konstruētas tā, lai eksplodētu brīdī, kad tām tuvojas vai ar tām saskaras transporta līdzeklis, un ir aprīkotas ar pretnoņemšanas ierīcēm, šāda aprīkojuma dēļ netiek uzskatītas par kājnieku mīnām".²⁶

Lai gan šī Otavas konvencijā nostiprinātā kājnieku mīnu definīcija ir balstīta uz jau iepriekš izstrādātu definīciju, kas ietverta 1980. gada 10. oktobra Konvencijas par tādu konkrētu parasto ieroču veidu lietošanas aizliegšanu vai ierobežošanu, kurus var uzskatīt par ieročiem, kas nodara ārkārtīgus postījumus vai kam ir neselektīva darbība, 2. protokolā (ar 1996. gada 3. maija grozījumiem),²⁷ tā vienlaikus ir plašāka tās tvērumā. Proti, iepriekšējā definīcija paredzēja, ka kājnieku mīna ir mīna "kas konstruēta tā, lai eksplodētu galvenokārt personas klātbūtnē, tuvumā vai nonākot kontaktā ar to, un kas savaino, ievaino vai nogalina vienu vai vairākas personas".²⁸ Tas, atsevišķu ekspertu ieskatā, formāli nozīme, ka, ja mīnai galvenokārt ir cita funkcija, piemēram, lai vērstos pret bruņumašīnām vai helikopteriem, tad apstāklim, ka tās detonē arī personas saskare ar mīnu, pats par sevi nepadara šo mīnu par kājnieku mīnu strikti juridiskā izpratnē.²⁹ Šāds formāls skatījums tiek ierobežots pie tādas definīcijas, kas šobrīd ietverta Otavas konvencijā, kurā vārds "galvenokārt" (primarily) ir apzināti ticis izņemts.³⁰ Jebkurā gadījumā abas definīcijas ir vērstas uz mīnām, kuras detonē paši to upuri. Tādēļ arī ir skaidrs, ka Otavas konvencija neaizliedz no distances vadāmās mīnas.³¹

Jāatzīmē, ka sākotnējā Otavas konvencijas melnraksta versija paredzēja atzīt kājnieku mīnu lietošanu bruņota konflikta laikā par kara noziegumu.³² Tomēr vēlāku diskusiju stadijā šāds ieraksts tekstā vairs netika iekļauts. Neskatoties uz to, vadošu akadēmiķu ieskatā, starp ieročiem, kas visbiežāk tiek minēti vispārīga aizlieguma sakarā, potenciāli tieši kājnieku mīnas ir vistuvāk tam, lai to izmantošanu atzītu par kara noziegumu.³³

Taču jānorāda, ka arī šobrīd, tāpat kā tas ir attiecībā uz citiem ieročiem, ja kājnieku mīnas tiek lietotas, lai vērstos pret civiliedzīvotājiem vai vispār nešķirojot dažādus upurus, tas var tikt uzskatīts par kara noziegumu. Šajā sakarā, piemēram, starptautiskā cilvēktiesību organizācija Human Rights Watch aicināja Starptautiskās Krimināltiesas prokuroru izmeklēt apgalvojumus par Krievijas privāto algotņu "Vāgnera grupas" dalībnieku rīcību, izvietojot kājnieku mīnas Lībijā, cita starpā civiliedzīvotāju mājās un to apkārtnē.³⁴ Ja patiesi izrādītos, ka uzbrukums nav bijis vērsts pret leģitīmiem militāriem objektiem, tad šādi tieši uzbrukumi civiliedzīvotājiem vai atsevišķām personām, kas tieši nepiedalās karadarbībā, varētu tikt atzīti par kara noziegumu.

Uzņemto starptautisko saistību apjoma izmaiņas

Viena no visnozīmīgākajām Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām nostiprinātajām paražu tiesību normām ir pacta sunt servanda princips – līgumi ir jāpilda.³⁵ Vienlaikus pastāv dažādi starptautiskajās tiesībās atzīti instrumenti, kā valstis var ietekmēt sev vēlamā veidā starptautiskās saistības, kuras pati uzņemas. Tomēr šie instrumenti ir jāizmanto nevis tā, kā valsts to vēlas darīt, bet ievērojot starptautisko līgumtiesību un paražu tiesību normas. Šajā sakarā būtu jānorāda uz diviem būtiskiem ierobežojumiem.

Pirmkārt, ne visus no šiem instrumentiem valsts ir tiesīga piemērot starptautiskajām saistībām, kas izriet no Otavas konvencijas. Tādēļ šo instrumentu sīkāka analīze nav lietderīga. Piemēram, Otavas konvencija 19. pants skaidri norāda, ka uz šīs konvencijas pantiem nevar tikt izdarītas atrunas. Citiem vārdiem sakot, vienpusēji paziņojumi jebkādā formulējumā, ko pauž valstis, izsakot vēlēšanos nepieļaut vai mainīt konkrētu līguma noteikumu juridisko spēku un piemērošanu konkrētā valstī, ir aizliegti. Šāda ierobežojuma iespējamais loģiskais izskaidrojums var būt saistīts ar to, ka iespēja veikt atrunas attiecībā uz Otavas konvencijas noteikumiem varētu radīt tiesisko nenoteiktību un pēc būtības būtu pretrunā arī ar Otavas konvencijas objektu un mērķi – noteikt pilnīgu kājnieku mīnu aizliegumu. Lai gan līdz šim tāda prakse nav sevišķi izplatīta starptautiskajās humanitārajās tiesībās,³⁶ Otavas konvencija nebūt nav vienīgais starptautiskais dokuments, kurā noteikts šāds atrunu aizliegums.

Otrkārt, ne visi šie instrumenti ir vienlīdz efektīvi īstenojami. Proti, liela daļa no tiem tieši vai netieši pieprasa citu valstu atbalstu un pēc būtības krietni ierobežo valsts spēju vienpusēji mainīt tās saistību apmēru. Tādēļ atsevišķiem šeit aplūkotiem instrumentiem ir būtiskāka loma teorijā nekā praksē. Vienlaikus tas nenozīmē, ka šādi veidi nepastāv vai ka valstis tos neapsver brīžos, kad ir diskusija par potenciālo rīcību starptautisko tiesību ietvaros.

Tādējādi šajā rakstā tiks aplūkota iespēja: 1) veikt grozījumus Otavas konvencijas tekstā; 2) uz laiku apturēt Otavas konvencijas darbību; un 3) izstāties no Otavas konvencijas.

Grozījumu izdarīšana Otavas konvencijā

Starptautiskie līgumi nereti paredz konkrētus noteikumus attiecībā uz paša starptautiskā līguma grozīšanu. Šāda iespēja un noteikumi ir ietverti arī Otavas konvencijā. Atbilstoši Otavas konvencijas 13. panta pirmajai daļai jebkura dalībvalsts jebkurā laikā var ierosināt veikt Otavas konvencijas grozījumus, proti, mainīt tās saturu sev vēlamā veidā.

Pirmais solis, lai konvenciju grozītu, ir iesniegt depozitārijam (šajā gadījumā ANO ģenerālsekretāram³⁷) ierosinājumu par grozījumiem, kurš to tālāk nosūta visām dalībvalstīm un lūdz tām sniegt atzinumu par to, vai ierosinājuma izskatīšanai jāsasauc grozījumu konference. Ja ne vēlāk kā 30 dienas pēc šāda lūguma saņemšanas dalībvalstu vairākums (šobrīd 83 dalībvalstis) paziņo depozitārijam, ka tās atbalsta tālāku grozījumu ierosinājuma izskatīšanu, depozitārijam ir pienākums sasaukt grozījumu konferenci, uzaicinot uz to visas dalībvalstis.³⁸ Šādā konferencē ar novērotāju tiesībām var tikt uzaicinātas piedalīties arī citas valstis, kas nav konvencijas dalībvalstis, kā arī citas starptautiskās institūcijas un pilsoniskās sabiedrības organizācijas, piemēram, starptautiskā Sarkanā Krusta komiteja.³⁹

Šeit jānorāda, ka jebkurus grozījumus Otavas konvencijā pieņem ar klātesošo un balsojošo dalībvalstu divu trešdaļu balsu vairākumu.⁴⁰ Proti, bez divu trešdaļu balsojošo dalībvalstu atbalsta grozījumu veikšana Otavas konvencijā nav iespējama. Turklāt nav noteikts nekāds laika rāmis attiecībā uz to, cik ilgā laikā ir jāpieņem lēmums par grozījumu veikšanu, kā arī tas, vai ir iespējams piedāvāt cita veida grozījumus tā paša procesa ietvaros.

Ja grozījumi tiek pieņemti, tie stājas spēkā attiecībā uz visām konvencijas dalībvalstīm, kas to pieņēmušas, kad vairākums dalībvalstu iesniegušas depozitārijā piekrišanas dokumentus. Pēc tam attiecībā uz visām pārējām dalībvalstīm tie stājas spēkā tad, kad tās iesniedz savus piekrišanas dokumentus.⁴¹ Līdz šim gan vēl Otavas konvencija nav tikusi grozīta, kā arī ne reizi nav ticis sākts grozījumu veikšanas process. Tas, kas šo iespēju grozīt starptautisko saistību apmēru padara mazāk vilinošu atsevišķām dalībvalstīm, ir tas, ka šādas iespējas efektivitāte ir primāri atkarīga no citu valstu atbalsta un var prasīt nenoteiktu laiku līdz tās īstenošanai.

Otavas konvencijas darbības apturēšana uz laiku

Apturēšanas kā termina jēdziens nav tieši skaidrots Vīnes konvencijā par starptautisko līgumu tiesībām, tomēr tā nozīme pietiekami skaidri izriet no šīs konvencijas noteikumiem.⁴² Līguma darbības apturēšana nozīmē tā juridiskā spēka īslaicīgu pārtraukšanu; citiem vārdiem sakot, to nepiemēro starp pusēm uz laika periodu, kas var būt uz noteiktu vai nenoteiktu laiku.

Atbilstoši Vīnes konvencijai par starptautisko līgumu tiesībām līguma darbība attiecībā uz visiem dalībniekiem vai uz kādu atsevišķu dalībnieku var tikt apturēta saskaņā ar paša starptautiskā līguma noteikumiem vai jebkurā laikā ar visu starptautiskā līguma dalībnieku piekrišanu pēc konsultēšanās ar citām līgumslēdzējām valstīm.⁴³ Šeit jānorāda, ka Otavas konvencijas teksts klusē par iespēju šo konvenciju apturēt. Tādēļ Otavas konvencijas apturēšana būtu iespējama gadījumā, ja tiktu saņemta citu dalībvalstu piekrišana. Jānorāda, ka Otavas konvencijas apturēšana, pamatojoties tikai uz vienošanos starp sabiedrotajiem – ar to piekrišanu –, lai izslēgtu puses, kuras varētu būt pret, būtu grūti attaisnot, ņemot vērā Otavas konvencijas objektu un mērķi.

Alternatīvi atbilstoši Vīnes konvencijas par starptautisko līgumu tiesībām 62. pantam dalībvalsts teorētiski varētu argumentēt, ka notikusi būtiska apstākļu maiņa atšķirībā no tiem, kas pastāvējuši līguma noslēgšanas brīdī un ko dalībvalsts nebija paredzējusi. Tādā gadījumā valstij jāpaziņo par to citiem dalībniekiem, paziņojumā norādot pasākumus, kurus paredzēts veikt attiecībā uz līgumu, kā arī to pamatojums.⁴⁴ Pārējām dalībvalstīm tad ir trīs mēneši, lai izteiktu iebildumus (īpaši steidzamos gadījumos šo laiku var saīsināt).⁴⁵ Ja tomēr ir izteikts kāds iebildums no jebkuras citas dalībvalsts puses, tad dalībniekiem jācenšas cieņpilni sasniegt noregulējumu saskaņā ar Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtu 33. pantu.⁴⁶

Jāsecina, ka mēģinājums apturēt Otavas konvenciju, pamatojoties uz Vīnes konvenciju par starptautisko līgumu tiesībām, negarantē veiktās darbības efektivitāti, jo tas ir atkarīgs no pārējo līguma pušu reakcijas, proti, no to piekrišanas vai vismaz iebildumu neesamības. Šāds scenārijs šobrīd nešķiet sevišķi ticams, ņemot vērā ANO valstu publiski pausto atbalstu Otavas konvencijai.⁴⁷

Izstāšanās no Otavas konvencijas

Otavas konvencija ir starptautisks līgums, kas noslēgts uz neierobežotu laiku.⁴⁸ Tas, ka starptautiskā līgumā nav ietverts nosacījums par līguma spēka zaudēšanu, nav pašsaprotami. Piemēram, 1968. gada 1. jūlija Kodolieroču neizplatīšanas līgums sākotnēji tika noslēgts uz 20 gadiem no tā spēkā stāšanās līdz brīdim, kad vairākums dalībvalstu nolēma šā līgumu darbības termiņu pagarināt.⁴⁹ Savukārt Otavas konvencijai nav noteikts īpašs darbības termiņš, un tā būs spēkā, kamēr vien dalībvalstis nelems veikt attiecīgus grozījumus konvencijas tekstā.

Vienlaikus starptautisko līgumu tiesības atsevišķos gadījumos pieļauj valstu izstāšanos no starptautiskas vienošanās. Tas ir iespējams visupirms jau situācijās, kad šāda iespēja ir paredzēta konkrētajā līgumā. Tādos gadījumos izstāšanās ir iespējama atbilstoši tur ietvertajiem noteikumiem.⁵⁰

Otavas konvencijas 20. panta otrā daļa paredz, ka katrai dalībvalstij, īstenojot savu nacionālo suverenitāti, ir tiesības izstāties no šīs konvencijas. Tā arī Otavas konvencija paredz gan materiālus, gan procedurālus nosacījumus, kam ir jāizpildās, lai dalībvalsts to varētu tiesiski īstenot. Tomēr uzreiz jānorāda, ka līdz šim brīdim neviena dalībvalsts nav izstājusies no Otavas konvencijas.

Lai izstātos no Otavas konvencijas, dalībvalstij ir jāpaziņo par izstāšanos visām pārējām dalībvalstīm, ANO ģenerālsekretāram un ANO Drošības padomei.⁵¹ Savā izstāšanās dokumentā dalībvalstij ir jāiekļauj "izvērsti paskaidrojumi par izstāšanās iemesliem" (a full explanation of the reasons motivating this withdrawal).⁵² Vienlaikus jānorāda, ka konvencija nesatur detalizētu informāciju par to, kas šajos paskaidrojumos būtu jāietver, tostarp to, ka šiem paskaidrojumiem jābūt objektīvi pamatotiem, kā arī nav nepieciešams saņemt citu dalībvalstu akceptu šādai rīcībai. Atbilstoši ANO ģenerālsekretāra kā depozitārija praksei ANO ģenerālsekretārs tikai pārbauda, vai izstāšanās no līguma ir atļauta un vai tam nepieciešamie nosacījumi ir izpildīti. Tad viņš informē pārējās dalībvalstis un precizē datumu, ar kuru valsts tiek uzskatīta par izstājušos no konvencijas.⁵³

Šāda izstāšanās stājas spēkā sešus mēnešus pēc tam, kad izstāšanās dokumentu ir saņēmis depozitārijs. Taču gadījumā, ja šo sešu mēnešu laikā dalībvalsts, kas izstājas, iesaistās bruņotā konfliktā, izstāšanās stājas spēkā tikai pēc šī bruņotā konflikta beigām.⁵⁴ Proti, izstāšanās no Otavas konvencijas bruņota konflikta laikā nav iespējama. Šāds nosacījums kalpo tam, lai atturētu dalībvalstis no izstāšanās no konvencijas un kājnieku mīnu izmantošanas bruņotā konfliktā. Šajā ziņā Otavas konvencijas izstāšanās nosacījums ir pēc būtības salāgots ar Konvencijas par tādu konkrētu ieroču veidu lietošanas aizliegšanu vai ierobežošanu, kurus var uzskatīt par ieročiem, kas nodara ārkārtīgus postījumus vai kam ir neselektīva darbība, 9. panta otro daļu, kas līdzīgi izstāšanos no starptautiska līguma padara iespējamu tikai pēc konflikta beigām.

Bruņots konflikts var būt gan ar starptautisku elementu (piemēram, viena valsts pielieto spēku pret citu valsti) vai bez tā (piemēram, regulārs un intensīvs konflikts starp valsti un pietiekami organizētu⁵⁵ nevalstisku bruņotu grupu). Lai atzītu, ka pastāv bruņots konflikts, nav nepieciešams, lai visas iesaistītās puses vai kāda no konfliktā iesaistītajām pusēm būtu formāli paziņojusi par to, ka šāds konflikts ir uzsākts. Tas, kam ir nozīme, ir objektīvi un faktiski apstākļi, kas par to liecina.⁵⁶

Jānorāda, ka caurmērā gadījumu apstākļu interpretācija sliecas par labu bruņota konflikta atpazīšanai. Citiem vārdiem sakot, nav nepieciešama īpaša konflikta intensitāte; zemas intensitātes naidīgi kontakti starp valstīm ir pietiekami, lai iedarbinātu noteikumus, kas piemērojami bruņotu konflikta gadījumos.⁵⁷ Vienlaikus tādi valsts iekšēji nemieri un saspīlējums kā sacelšanās, atsevišķi vai neplānoti vardarbīgi nodarījumi vai citi tamlīdzīga veida nodarījumi nebūtu tulkojami kā bruņots konflikts.⁵⁸

Brīdis, kad bruņots konflikts var tikt uzskatīts par beigušos, juridiski var nebūt tik skaidrs. Proti, ņemot vērā formālu nosacījumu trūkumu, atšķirīgo valstu praksi un apstākli, ka valstis arvien retāk izvēlas slēgt miera līgumus, bruņota konflikta beigu brīdi nereti noteikt ir visai sarežģīti.⁵⁹ Tomēr šādos gadījumos varētu vērtēt, vai šāda konflikta intensitāte ir samazinājusies tiktāl, ka pie šādiem apstākļiem jau sākotnēji nebūtu nepieciešamība situāciju uzskatīt par bruņotu konfliktu.

Papildus jānorāda, ka valsts, kas izstājusies no starptautiskā līguma, arvien ir saistīta ar paražu tiesībām un vispārējiem tiesību principiem. Atbilstoši Vīnes konvencijai par starptautisko līgumu tiesībām izstāšanās no Otavas konvencijas "nekādā veidā neietekmē valsts pienākumu pildīt jebkuras līgumā noteiktās saistības, kuras attiecībā pret šo valsti neatkarīgi no līguma ir spēkā saskaņā ar starptautisko tiesību normām".⁶⁰ Kā jau iepriekš ticis skaidrots, šobrīd nebūtu pamata uzskatīt, ka kājnieku mīnu izmantošanas aizliegums būtu iemantojis paražu tiesību statusu, tomēr nav izslēgts, ka tas tādu statusu varētu iemantot nākotnē. Šādā gadījumā valstij, kas izstājusies no Otavas konvencijas, būtu pienākums šādu aizliegumu ievērot un tā nevarētu atsaukties uz uzstājīgā iebildēja jeb persistent objector pozīciju.

Turklāt, tikai teorētiski pieņemot, ka Latvija šobrīd izstātos no Otavas konvencijas, tas pats par sevi nenozīmē, ka kājnieku mīnu izvietošana kļūtu par jautājumu loku, kuru nekādi neskar valsts uzņemtās starptautiskās saistības. Piemēram, Latvijai arvien būtu saistoša Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un tajā ietvertās prasības.

Šajā sakarā uzskatāms piemērs ir Eiropas Cilvēktiesību tiesas izskatītā lieta "Albekovs un citi pret Krieviju",⁶¹ kurā tika skatīts trīs Krievijas pilsoņu pieteikums, kurā tie vaino Krieviju par to ģimenes locekļu (civiliedzīvotāju) nāvi, ko izraisījušas Čečenijas ciema apkārtnē izvietotās kājnieku mīnas. Eiropas Cilvēktiesību tiesa tieši norādīja, ka Krievija nav Otavas konvencijas dalībvalsts,⁶² tomēr vienlaikus atzina, ka tai pastāvēja no tiesībām uz dzīvību izrietošs pozitīvs pienākums veikt darbības, lai aizsargātu iedzīvotājus no kājnieku mīnām.⁶³ Proti, Krievijai būtu bijis jāveic darbības, lai norobežotu apgabalu, par kuru tā zina, ka tajā atrodas kājnieku mīnas; pienācīgi jāinformē un jābrīdina cilvēki, kas dzīvo šī apgabala tuvumā; jāveic pasākumi, lai atrastu un deaktivizētu kājnieku mīnas. Ņemot vērā, ka Krievija šīs darbības nebija veikusi, Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzina, ka Krievija ir pārkāpusi personu tiesības uz dzīvību.⁶⁴ Šis ir tikai viens no spriedumiem, kas ilustrē to, kādas darbības valstij būtu jāveic attiecībā uz kājnieku mīnu laukiem. Taču tas norāda, ka Otavas konvencija nav vienīgais starptautiskais instruments, kas valstīm izvirza zināmas prasības jautājumos, kas skar kājnieku mīnas. Tādēļ izstāšanās no Otavas konvencijas pati par sevi neatbrīvotu no valsts pienākumiem, kas tai pastāv atbilstoši pārējām valsts uzņemtajām starptautiskajām saistībām.

Ja Latvija nolemtu izstāties no Otavas konvencijas, tad šāds lēmums būtu jāpieņem atbilstoši nacionālo tiesību regulējumam. Latvijā starptautisko līgumu noslēgšanu, izpildi, denonsēšanu un citus ar starptautiskajiem līgumiem saistītus jautājumus galvenokārt regulē likums "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem".⁶⁵ Šā likuma 14. panta otrā daļa nosaka, ka gadījumā, ja starptautisko līgumu apstiprinājusi vai likumu par pievienošanos tam pieņēmusi Saeima, likumu par šāda starptautiskā līguma denonsēšanu, tā darbības apturēšanu vai pievienošanās atsaukšanu pieņem Saeima. Ņemot vērā, ka lēmumu par pievienošanos Otavas konvencijai ar likumu pieņēma Saeima, tad arī lēmumu par izstāšanos no šīs konvencijas var pieņemt tikai Saeima.

Noslēguma vietā

Otavas konvencija arvien ir autoritatīvākais starptautiskais dokuments, kas vērsts uz kājnieku mīnu radīto problēmu risināšanu un bauda plašu atbalstu valstu starpā. Tā glābj dzīvības, respektē cilvēku cieņu un paredz visaptverošu rīcības programmu, lai reaģētu uz kājnieku mīnu humanitārajām sekām. Mēģinājumiem sašaurināt Otavas konvencijā ietverto saistību apmēru būtu negatīva ietekme uz cilvēktiesību īstenošanu un humanitāro tiesību stiprināšanu.

Vienlaikus valstīm jāspēj gūt pārliecību, ka uzņemtās starptautiskās saistības ir savienojamas ar tādu valsts pamatpienākumu izpildi kā nacionālās drošības aizsardzība. Valstij, lai garantētu savas demokrātiskās sistēmas pastāvēšanu un stabilitāti, var būt nepieciešams veikt īpašus pašaizsardzības pasākumus. Valstij ir rīcības brīvība izvērtēt dažādus ar valsts drošību saistītus riskus, tostarp ģeopolitisko kontekstu, un attiecīgi arī mainīt savu nacionālās drošības politiku, lai reaģētu uz šādiem riskiem, ja tas ir nepieciešams.

Šis raksts nekādā veidā nenorāda uz to, ka valstij šobrīd būtu nepieciešams mainīt savu uzņemto saistību apmēru attiecībā uz kājnieku mīnu lietošanu. Šādas rīcības potenciālo seku dēļ to varētu uzskatīt par "spēlēšanos ar uguni". Taču vienlaikus starptautiskās tiesības to pieļauj. Šis raksts sniedz juridisku ieskatu tajā, kas tad tieši ir aizliegts atbilstoši Otavas konvencijai un kādi ir starptautiskajās tiesībās atzīti veidi, kā uzņemtās saistības var ietekmēt, ja valsts ir spiesta kādreiz pie šāda lēmuma nonākt. Proti, ja likumdevējs secina, ka ar esošām saistībām, kas izriet no Otavas konvencijas, viennozīmīgi nav iespējams izpildīt valsts pamatpienākumu aizsargāt valsts drošību, tad ir atsevišķi veidi, kā šo saistību apjomu var ietekmēt.

Otavas konvencija neparedz atrunu veikšanu, savukārt Otavas konvencijas grozīšana un apturēšana ir iespējama tikai gadījumā, ja tiek saņemts pārējo dalībvalstu atbalsts. Šobrīd vienīgā tiesiskā alternatīva, kas nav atkarīga no citu dalībvalstu akcepta, ir izstāšanās no Otavas konvencijas, bet šādā gadījumā ir jāievēro Otavas konvencijā noteiktā procedūra un tas, ka šāda iespēja nav pieejama situācijās, ja valsts ir iesaistīta bruņotā konfliktā.

Jebkurā gadījumā pat izstāšanās no Otavas konvencijas pati par sevi neatbrīvotu valsti no visiem tās pienākumiem kājnieku mīnu izmantošanas jomā. Proti, valstij arvien būtu jāpilda tie pienākumi, kas tai pastāv atbilstoši pārējām valsts uzņemtajām starptautiskajām saistībām, piemēram, saistībām, kas izriet no Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas. Ja šādas saistības ir pietiekami svarīgas, lai tās uzņemtos, tad tās ir arī pietiekami svarīgas, lai tās ievērotu.