Konvencija par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu (turpmāk – Otavas konvencija) tika sastādīta 1997. gada 18. septembrī Oslo, Norvēģijā. Tā bija pirmā reize, kad valstis piekrita pilnībā aizliegt tādu ieroci – šajā gadījumā kājnieku mīnas² –, kas jau tika plaši izmantots karadarbībā.³ Šāda vienošanās valstu starpā tika panākta, lai veicinātu starptautisko humanitāro tiesību īstenošanu, kuru mērķis ir atvieglot bruņotu konfliktu radītās ciešanas un aizsargāt civiliedzīvotājus kara laikā. Ņemot vērā, ka visas Eiropas Savienības dalībvalstis ir arī Otavas konvencijas dalībvalstis, ir ticis noradīts, ka šī "konvencija ir piemērs tam, ko pārstāv Eiropas Savienība: uz noteikumiem balstīta starptautiska kārtība, kuras pamatā ir cilvēktiesību un starptautisko humanitāro tiesību ievērošana".⁴

Atbilstoši Otavas konvencijas 15. pantā noteiktajam jebkura valsts no 1997. gada 3. līdz 4. decembrim to varēja parakstīt Otavā, Kanādā, kā arī no 1997. gada 5. decembra līdz brīdim, kad tā stājās spēkā (1999. gada 1. martam), ANO mītnē Ņujorkā. Tomēr šai konvencijai var pievienoties arī jebkura cita valsts neatkarīga no tā, ka tā nav sākotnēji bijusi konvenciju parakstītāju valstu starpā.⁵ Šobrīd jau 164 valstis ir kļuvušas par Otavas konvencijas dalībvalstīm, no kurām šobrīd visnesenāk – 2017. gada 29. novembrī – pievienojās Palestīna.⁶

Latvija bija pēdējā no Baltijas valstīm, kas pievienojās konvencijai, un uz Latvijas kavēšanos šajā jautājumā norādīja arī ārvalstu sabiedrotie.⁷ Lai Latvija varētu pievienoties Otavas konvencijai, Saeima 2005. gada 19. maijā pieņēma likumu "Par Konvenciju par kājnieku mīnu lietošanas, uzglabāšanas un ražošanas aizliegumu un iznīcināšanu",⁸ tādējādi šo konvenciju pieņemot un apstiprinot.

Pieņemtā likuma ietekmes sākotnējā izvērtējumā (likumprojekta anotācijā) tika norādīts, ka Latvija jau ilgstošā laika periodā brīvprātīgi esot pildījusi konvencijas prasības un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem nav nekādu citu plānu par kājnieku mīnu izmantošanu kā vienīgi mācību nolūkiem. Tika arī norādīts, ka no politiskā viedokļa Latvijas pievienošanās būtu ļoti vēlama Latvijai, jo līdzdalība Otavas konvencijā dotu Latvijai plašākas morālās tiesības akcentēt humanitāro dimensiju Latvijas ārpolitikā un sniegtu pozitīvu ieguldījumu Latvijas tēla veidošanā.⁹ Atbilstoši Otavas konvencijas 17. panta noteikumiem Otavas konvencija Latvijas Republikai kļuvu juridiski saistoša ar 2006. gada 1. janvārī¹⁰ un arvien tāda ir.

Tomēr pēc tam, kad Krievijas uzsāktais karš Ukrainā pārauga pilna mēroga iebrukumā, valstis (it sevišķi tās, kurām ir robeža ar agresorvalsti) kļuva sevišķi uzmanīgas attiecībā uz potenciāliem drošības riskiem un iespējām tos novērst vai mazināt.¹¹ Tas citastarp aizsāka arī diskusijas par kājnieku mīnu lomu šā reģiona drošības stiprināšanā.¹² Šādas diskusijas aizsākušās arī Latvijā, neizbēgami skarot jautājumu par valsts starptautiskajām saistībām, kas izriet no Otavas konvencijas, un iespējām (galējas nepieciešamības gadījumā) tās ietekmēt sev labvēlīgā veidā.¹³ Ir izrādīta gan pilsoņu interese par iespējamo izstāšanos no Otavas konvencijas,¹⁴ gan sekojušas attiecīgas debates Saeimas atbildīgajās komisijās.¹⁵

Neapšaubāmi Otavas konvencija ir viens no spilgtākajiem cilvēktiesību un humanitāro tiesību veiksmes stāstiem, kas glābj dzīvības un respektē cilvēka cieņu. Vienlaikus sevišķa saspīlējuma apstākļos ir iespējams saprast likumdevēja centienus pārliecināties par to, ka valstij ir visi nepieciešamie instrumenti, lai efektīvi reaģētu uz iekšējiem un ārējiem drošības riskiem. Varētu pat apgalvot, ka likumdevējam ir pienākums periodiski pārskatīt tiesisko regulējumu, tostarp valsts aizsardzības jomā, ja pastāv šaubas vai sabiedrībā notiek diskusija par to, vai šāds regulējums joprojām atbilst sabiedrības vajadzībām.