Valsts kontrole ir secinājusi, ka saskaņā ar revīzijā veiktajām aplēsēm 2020. gadā Latvijā bija vismaz 10 tūkstoši bērnu, kuri jau bija izdarījuši dažādus likumpārkāpumus, klaiņoja, ubagoja, lietoja apreibinošas vielas vai arī ilgstoši un bez attaisnojoša iemesla neapmeklēja izglītības iestādes. Bet vairāk nekā 36 tūkstošiem bērnu pastāv uzvedības problēmu iestāšanās risks – šie bērni ir cietuši no vardarbības vai noziedzīga nodarījuma, atrodas ārpusģimenes aprūpē vai dzīvo ģimenē, kurā ir riski nepietiekamai bērna aprūpei, u.c.¹ Tomēr valsts (šī vārda plašākajā izpratnē, ietverot arī pašvaldības) rīcība līdz šim bijusi diezgan nogaidoša un pasīva, lai atbilstošus sociāli koriģējošus un terapeitiskus pakalpojumus nodrošinātu visiem bērniem, kam tas nepieciešams. Kā pozitīvs izņēmums šajā sakarā minams nesen uzsāktais Bērnu mājas pakalpojums kriminālprocesā bērniem, kas kļuvuši par noziegumu pret dzimumneaizskaramību upuriem.

Autores ieskatā, šāda nogaidoša un pasīva attieksme nav savienojama ar Latvijas Republikas Satversmē (turpmāk – Satversme) ietverto valsts pozitīvo pienākumu šādus pakalpojumus bērniem un viņu ģimenēm veidot un uzturēt.

Satversmē bērns minēts tikai vienā pantā – 110. pantā: "Valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības. Valsts īpaši palīdz bērniem invalīdiem, bērniem, kas palikuši bez vecāku gādības vai cietuši no varmācības." Satversmes tiesa ir secinājusi: "Satversmes 110. panta pirmais teikums [..] nosaka valsts pienākumu aizsargāt un atbalstīt arī ģimeni, vecākus un bērnus. Laulības, vecāku un bērnu aizsardzības un atbalsta pasākumi ir sistēmiski saistīti ar vispārējiem ģimenes aizsardzības un atbalsta mehānismiem, jo pastarpināti veicina arī ģimenes aizsardzību un atbalstu un tādējādi veido vienotu ģimenes aizsardzības un atbalsta sistēmu."²

110. panta pirmo teikumu bērna tiesību aizsardzības kontekstā nevar skatīt atrauti no šī panta otrā teikuma, jo viss Satversmes teksts ir jēdzieniski un kontekstuāli cieši saistīts.