Pētījuma autori noteica divus galvenos uzdevumus, kas tika izpildīti secīgi. Pirmais uzdevums ir apzināt to esošo normatīvo ietvaru, ar ko Latvijas likumdevējam nākas rēķināties, izstrādājot un pilnveidojot mediācijas regulējumu. Šo ievaru veido vairāki savstarpēji papildinoši regulējumi.

Vispirms jāmin Eiropas Savienības (turpmāk – ES) tiesību akti. Jau kopš Amsterdamas līguma spēkā stāšanās 1999. gadā, ciktāl tas ir nepieciešams iekšējā tirgus pienācīgai darbībai, ES kompetencē ir pieņemt tiesību aktus tiesiskās sadarbības pārrobežu civillietās veicināšanai.¹ Piemērojot un interpretējot ES tiesības, tāpat ir jāņem vērā gan Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk – ECK) noteikumi, gan ES Pamattiesību hartas² noteikumi, ciktāl tie paredz plašāku aizsardzību.³ Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk – ECT) prakse, no kā izrietošās atziņas piemērojamas, arī nosakot Satversmē ietverto cilvēktiesību normu, t.sk. tiesību uz taisnīgu tiesu, saturu.⁴ Arīdzan Eiropas Padomes (turpmāk – EP) dalībvalstīm adresētās rekomendācijas, lai arī tās nav juridiski saistošas, kā EP vienotas nostājas atspoguļotājām tām ir liels morālisks iespaids. Tādēļ tās tiek uzskatītas par efektīvu EP dalībvalstu likumdošanu un tiesību piemērošanas praksi formējošiem instrumentiem (t.s. soft law).⁵ Arī Latvijā Satversmes tiesa⁶ un Augstākā tiesa⁷ nereti mēdz atsaukties uz EP rekomendācijām kā tiesību palīgavotu.

Otrais pētījuma uzdevums ir apzināt regulējuma pie­ejas un metodes mediācijas veicināšanai tajās Eiropas valstīs, kurām ir potenciāli liels iespaids uz turpmāko mediācijas regulējuma attīstību Eiropas reģionā, t.sk. regulējums tiek pārņemts (adaptēts) citās Eiropas valstīs, vai kurām tradicionāli ir nozīmīgs iespaids uz Latvijas tiesību attīstību.

Pēc minētajiem kritērijiem turpmākai izpētei tika atlasītas šādas jurisdikcijas: Anglija un Velsa, kas pārstāv angloamerikāņu tiesību loka (common law) tradīcijas. 20. gadsimtā tiesību strīdu risināšana ar mediācijas palīdzību vispirms attīstījās ASV, un tikai 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā mediācija kā strīdu izšķiršanas metode ieguva plašāku atzinību Eiropas valstīs.⁸ Šī jurisdikcija atspoguļo nepiespiestu attieksmi pret mediatora profesijas regulējumu, kopumā atstājot to pašregulācijas ziņā.⁹

Itālijai pašlaik ir oficiāli atzīts ES mediācijas lietu skaita čempiones tituls.¹⁰ Galvenokārt tas saistīts ar obligātā pirmstiesas mediācijas mēģinājuma ieviešanu ievērojamā skaitā lietu kategoriju, ar mediācijas palīdzību valstij cenšoties atkratīties no tās tiesu sistēmai neglaimojošās palamas "itāļu torpēda".¹¹

Vācija ir tipiska civiltiesību valsts ar senām tradīcijām izmantot tiesvedību kā galveno strīdu izšķiršanas līdzekli. Mediācija mūsdienu Vācijas juridiskajā kultūrā tika ieviesta 20. gadsimta 80./90. gados, pārsvarā ar dažādu pilotprojektu palīdzību pārņemot no ASV.¹² Pašreizējais mediācijas regulējums ir formāls, taču ar pieaugošu institucionalizācijas tendenci.¹³ Šī jurisdikcija tika izvēlēta, ņemot vērā gan Vācijas tiesību nu tradicionāli nozīmīgo ietekmi uz Latvijas normatīvo jaunradi, gan arī vācu izcelsmes mediatoru (piemēram, Artūrs Trosens (Arthur Trossen), Aloizs Leiendekers (Aloys Leyendecker)) nozīmīgo ietekmi uz Latvijas mediācijas tradīciju formēšanos.

1. Likumdevēja rīcības brīvības ietvars

1.1. ECK, ECT judikatūra un EP rekomendācijas

ECT vairākkārt ir uzsvērusi, ka ECK 6. panta 1. punkts uzliek par pienākumu konvencijas dalībvalstīm sakārtot savas tiesību sistēmas tā, lai tiesas varētu izpildīt prasību, nodrošinot taisnīgumu bez kavēšanās un neapdraudot tiesību aizsardzības efektivitāti un uzticamību.¹⁴ Liels tiesās neizskatīto lietu atlikums nevar kalpot par attaisnojumu nesamērīgi gariem lietu izskatīšanas termiņiem.¹⁵ Tāpēc mediācijas integrēšana tiesu sistēmā ir pamatota un attaisnojama ar mērķi atslogot tiesu sistēmu un veicināt lietu izskatīšanu saprātīgā termiņā. Tāpat jāņem vērā, ka kopējā lietas izskatīšanas termiņā saskaņā ar ECT judikatūru ietveramas arī visas tās procesuālās darbības, kas jāveic, lai tiesa pieņemtu lietu izskatīšanai.¹⁶

Izlīgumu var īstenot tikai tādos apstākļos, kad ir nodrošināta pušu procesuālo iespēju vienlīdzība (equality of arms). Šajā kontekstā jāmin vēl 1980. gadā ECT iztiesātā DeWeer lieta,¹⁷ kas bieži tiek piesaukta, norādot, ka valsts nedrīkst pieņemt tādus likumus, kas pusi faktiski piespiež slēgt izlīgumu.

Tiesības uz pieeju tiesai var ierobežot, lai nodrošinātu pamattiesību īstenošanu, tostarp tiesas procesa efektivitāti. Vēl vairāk, tiesības uz tiesu pēc savas būtības pieprasa, lai valsts tās regulētu. Tomēr piemērotie ierobežojumi nedrīkst samazināt indivīdam atstāto piekļuvi tādā veidā vai tādā mērā, ka tiek traucēta pati šo tiesību būtība.¹⁸ Turklāt ierobežojums nebūs saderīgs ar ECK 6. pantu, ja tam nav "leģitīma mērķa" un ja nepastāv "saprātīga proporcionalitātes attiecība starp izmantotajiem līdzekļiem un sasniegto mērķi".¹⁹

Lietā Momčilović v. Croatia²⁰ ECT atzina, ka arī pienākums prasītājam pirms tiesas procesa mēģināt panākt izlīgumu ar atbildētāju, kas noteikts ar mērķi izvairīties no ilgstošas un dārgas tiesvedības vai samazināt tiesu noslodzi, ir uzskatāms par leģitīmu mērķi, kas attaisno ierobežojumu tiesībām uz tūlītēju pieeju tiesai.²¹ Lai noteiktu, vai šāds ierobežojums ir samērīgs, ECT izvirza vairākus kritērijus, proti, tam jābūt noteiktam ar likumu un jāattiecas uz specifisku lietu kategoriju, tā piemērošanas rezultātā persona nedrīkst zaudēt savas prasības tiesības (piemēram, iestājoties noilgumam), un ierobežojumam vērsties tiesā ir noteikts saprātīgs termiņš.