Ievads

Cilvēka veselībai kā pamatvērtībai ir neapšaubāma loma valsts, sabiedrības un indivīda izaugsmē,¹ un ārstniecība ir viens no veidiem, kā nodrošināt cilvēka veselības uzturēšanu, taču nereti tieši ārstniecības procesā šai cilvēka pamatvērtībai tiek nodarīts kaitējums. Kā norādījis izdevums The Washington Post, Amerikas Savienotajās Valstīs medicīniskās kļūdas ir trešais izplatītākais nāves cēlonis,² savukārt, kā izpētījusi Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD, Organisation of Economic Co-operation and Development), pasaules mērogā veselības aprūpes radītais kaitējums ir 14. biežākais nāves cēlonis, kas pielīdzināms kaitējumam, ko rada tādas plaši izplatītas slimības kā malārija un tuberkuloze.³

Medicīna ir riskanta nozare, un tajā rezultāts ir atkarīgs no ļoti daudziem savstarpēji korelējošiem faktoriem, vispirms jau iedzimtības, kā arī no pacienta vecuma, dzimuma, veselības stāvokļa kopumā, pacienta organisma reakcijas uz atsevišķiem medicīnas tehnoloģiju komponentiem, pacienta līdzestības u.tml. Šī daudzu faktoru pastāvēšana un ietekme medicīnā uztur pastāvīgu risku, no kura nevar izvairīties.⁴

Arī medicīnas nozarē darbojas princips, ka, ja personai ir tiesības, tad tās rīcībā jābūt tiesību aizsardzības līdzeklim, ar ko tās aizsargāt.⁵ Ievērojot Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas⁶ 2., 8. un 13. pantā, Konvencijas par cilvēktiesību cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā⁷ 24. pantā un Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīvas Nr. 2011/24/ES (2011. gada 9. marts) par pacientu tiesību piemērošanu pārrobežu veselības aprūpē⁸ 4. un 21. pantā noteikto, Latvija, lai pildītu savas saistības cilvēku veselības aizsardzībā un nodrošinātu pacientiem pieejamas un pārredzamas sūdzību procedūras un mehānismus, gadījumiem, kad sniegtās veselības aprūpes dēļ pacientam ir nodarīts kaitējums, 2013. gada nogalē, par piemēru ņemot Zviedrijas un Dānijas valstu pieredzi, izveidoja Ārstniecības riska fondu (turpmāk – ĀRF).

Fonds darbojas jau desmit gadus, un šajā laikā Senāta darbā pat vairākas reizes gadā tiek noskaidrotas jaunas judikatūras atziņas lietās par izmaksām no ĀRF, tostarp jautājumos par Pacientu tiesību likuma (turpmāk – PTL) 16. panta pirmajā daļā iekļauto priekšnoteikumu atlīdzības izmaksai identificēšanu un interpretāciju. Raksta ietvaros tiks atklāta kompensācijas saņemšanas par dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu problemātika saistībā ar minētajiem priekšnoteikumiem – pacienta dzīvībai vai veselībai nodarīta kaitējuma esamību, ārstniecības personu neprofesionālu rīcību un cēloņsakarību starp kaitējumu un ārstniecības personas veikto darbību vai bezdarbību ārstniecības procesā, sīkāk nepievērošoties ārstniecības izdevumu un apstākļu ārstniecības laikā jautājumiem, jo saistībā ar izdevumu atlīdzināšanu tiesu praksē nav tikusi konstatētā problemātika, bet jautājumi par apstākļiem ārstniecības laikā būtībā tiek analizēti kopā ar iebildumiem par ārstniecības personas rīcību.⁹

1. Kaitējuma pacienta dzīvībai vai veselībai esība kā priekšnoteikums līdzekļu izmaksai no fonda

Viens no priekšnoteikumiem kaitējuma atlīdzības izmaksai ir pacienta veselībai vai dzīvībai nodarīta kaitējuma konstatēšanas nepieciešamība.¹⁰ Atskatoties vēsturiski uz likumdevēja apsvērumiem, izvērtējot, kādu kaitējumu atlīdzināt Latvijā, tiesību aktu izstrādes dokumentos norādīts, ka vērā ņemta Dānijas un Zviedrijas valstu pieredze, kur kompensāciju izmaksā gan par mantisku kaitējumu – t.i., ienākumu zaudējumu, pensijas zaudējumu, zaudējumiem, kas saistīti ar ārstēšanu, gan nemantisku kaitējumu – t.i., nodarītām sāpēm, ciešanām, invaliditāti, sakropļojumu un darba nespēju. Ievērojot Latvijas finanšu iespējas un ekonomisko situāciju, likumdevējs tika nolēmis, ka personai, iesniedzot iesniegumu par atlīdzību par dzīvībai vai veselībai nodarīto kaitējumu, būs tiesības saņemt atlīdzību par nodarītu nemantisku kaitējumu un mantisko kaitējumu – nepieciešamajiem ārstniecības izdevumiem konkrētu limitu robežās.