Biedrība "Gribu palīdzēt bēgļiem" (turpmāk – GPB) un Latvijas Cilvēktiesību centrs (turpmāk – LCC) ir neval­stiskās organizācijas Latvijā, kuru darbs kopš 2021. gada ir saistīts ar starptautiskās aizsardzības saņēmējiem, kuri Latvijā nonākuši pēc Latvijas–Baltkrievijas robežas šķērsošanas, tai skaitā atgriezti Latvijas teritorijā, ievērojot Dublinas regulu. Viņu vidū ir arī nepilngadīgas personas bez pavadības, kas Latvijā uzsāk patvēruma procedūru. Šī cilvēku grupa ir šī raksta centrā. Nonākot saskarsmē ar nepilngadīgiem patvēruma meklētājiem bez pavadības, rodas pamatotas bažas, vai netiek pārkāptas starptautiskās saistības. Šaubas raisa arī izpratne par to, kā attiekties pret neaizsargātiem cilvēkiem. Latvijā nepilngadīgie patvēruma meklētāji tiek ilgstoši turēti aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centros (turpmāk – AĀIC), viņu pārstāvība tiek deleģēta pašvaldības bāriņtiesām, un, nonākot patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā (turpmāk – PMIC), pieejamie atbalsta mehānismi pielīdzināti pieaugušiem patvēruma meklētājam.

Raksta mērķis ir analizēt tiesisko un faktisko kontekstu nepilngadīgo patvēruma meklētāju bez pavadības situācijai Latvijā, lai izprastu iztrūkumus sistēmā un sniegtu rekomendācijas, lai nākotnē tā kļūtu iekļaujošāka. Raksta nolūkā iegūti un analizēti publiskie dati no sešām valsts iestādēm – Valsts robežsardzes (turpmāk – VRS), Valsts policijas, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes (turpmāk – PMLP), Daugavpils pilsētas un Ropažu novada bāriņtiesām un Izglītības un zinātnes ministrijas (turpmāk – IZM). Rakstā iekļauta GPB pieredze, veicot robežas monitoringu un brīvprātīgi darbojoties AĀĪC. LCC veikusi starptautisko un nacionālo normatīvo aktu analīzi, tai skaitā par to pielietošanu praksē. Raksta formāts neļauj iztirzāt visus starptautiskos, Eiropas Savienības (turpmāk – ES) un aktuālos ārvalstu tiesību avotus (it īpaši plašu doktrinālo klāstu), kas būtu jāpiemēro nepilngadīgo bez pavadības patvēruma meklētāju lietās Latvijas Republikas jurisdikcijā. Raksta autori izceļ būtiskus aspektus šajā lietu kategorijā, detalizētākus risinājumus paturot turpmākajiem pētījumiem. Raksta pirmajā nodaļā tiek sniegts konteksts nepilngadīgo bez pavadības migrācijā uz ES, kā arī analizēti starptautiskie normatīvie akti un tiesu prakse. Otrajā nodaļā kopsavilkta situācijā Latvijā kopš 2021. gada augusta, kā arī analizēti nacionālie normatīvie akti un tiesu prakse. Trešā nodaļa vērš uzmanību uz nepilnībām caur gadījumu izpētes analīzi. Raksta izskaņā secinājumus papildina rekomendācijas.

1. Nepilngadīgo personu bez pavadības migrācija uz ES

Nepilngadīgu personu bez pavadības migrācijas vēsture ir tikpat sena, cik pati migrācijas vēsture. Nesenākā pagātnē veroties, līdz ar Otrā pasaules kara izraisīto bēgļu plūsmu dažādās Eiropas valstīs nonāca nepilngadīgas personas bez vecāku vai citu tiesisku pārstāvju pavadības. Ne tajā laikā, ne arī vēlāk starptautiskajā 1951. gada 28. jūlija Konvencijā par bēgļa statusu un tās 1967. gada 31. janvāra Protokolā par bēgļa statusu šī personu grupa netika atsevišķi izdalīta. Vien 1989. gadā ratificētajā Bērnu tiesību konvencijas 22. pantā uzsvērta nepieciešamība nodrošināt pavadītiem un nepavadītiem nepilngadīgiem patvēruma meklētājiem pienācīgu aizsardzību un humāno palīdzību to tiesību izmantošanā. Tikmēr dažādi migrācijas datu pārskati norāda uz šo personu grupas īpatsvara pieaugumu, kas arī ir mudinājis pievērsties šī jautājuma izpētei Latvijā. Tas šajā nodaļā kontekstualizēts ES līmenī.

1.1. Pētnieciskie novērojumi par pieredzes daudzveidību

2021. gadā ES reģistrēti 13 600 patvēruma pieteikumu no nepilngadīgām personām bez pavadības, 2022. gada – 23 500, taču 2023. gada šis skaits teju dubultojās, sasniedzot aptuveni 40 000.¹ 2022. gadā 69 % nepilngadīgo tika reģistrēti vien četrās valstīs – Vācijā (35 %), Francijā (15 %), Austrijā (10 %) un Spānijā (9 %). Virs 80 % no šiem jauniešiem ir puiši, un viņu izcelsmes valstis secīgi ir no Rietumu un Centrālāfrikas valstīm, Ziemeļāfrikas, kā arī Sīrijas, Bangladešas un Sudānas.² Šie skaitļi atklāj nepilngadīgo personu bez pavadības vispārējo profilu – pamatā zēni no dažādām Āfrikas valstīm, taču katrā valstī ir savas iezīmes. Piemēram, Latvijā zēnu un meiteņu īpatsvara atšķirība nav tik izteikta. Jāņem vērā, ka arī citās migrācijas pieplūduma reizēs, piemēram, 2015. gadā, šādu personu īpatsvars bija nozīmīgs. Tas arī ļāvis pilnveidot skartāko uzņemošo valstu sistēmas, kā arī par tām akadēmiski reflektēt.

Visvairāk šāda veida pētnieciskais darbs ir pieaudzis ASV, Apvienotajā Karalistē, Vācijā, Skandināvijas valstīs, Itālijā, Beļģijā un Spānijā.³ Pat ja šī raksta mērķos neietilpst šādu avotu padziļināta analīze, jānorāda, ka dažādu nozaru pētnieki ir izcēluši divas asis. Pirmkārt, šāda pētniecība skar juridiskos un politiskos apsvērumus attiecībā uz šo personu grupu uzņemšanu, piemēram, ieviestās vecuma noteikšanas metodoloģijas un to pielietošanas ētiskos izaicinājumus.⁴ Otrkārt, pētnieki vērsuši uzmanību uz nepilngadīgo personu fizisko un mentālo veselību un riskiem, nonākot patvēruma meklētāju statusā un mēģinot uzsākt jaunu dzīves posmu sev nezināmā vidē un valstī.