Kā tas pamatoti uzsvērts tiesību doktrīnā, jautājumi, kas attiecas uz cilvēku veselību, jo īpaši ārstniecību, skar ikvienu sabiedrības locekli.¹ Vienlaikus tie veido arī ļoti sarežģītu savstarpējo tiesību un pienākumu tīklu ar daudziem iesaistītajiem, piemēram, pacienti, viņu tuvinieki, mediķi, ārstniecības iestādes un valsts, kurai ir gan pienākumi regulēt visas šīs attiecības, gan arī konkrēti pienākumi pret katru no uzskaitītajiem. Visu šo kopumu regulē medicīnas tiesības,² kas ir viena no sarežģītākajām mūsdienu tiesību zinātnes apakšnozarēm, jo tā ir ļoti komplicēta un to raksturo daudzpusīga mijiedarbība ar citām tiesību nozarēm. To uzskatāmi atspoguļo arī šī tematiskā laidiena saturs.

Medicīnas tiesību mērķis ir aizsargāt cilvēka cieņu, dzīvību, fizisko un morālo integritāti, kā arī citas pamattiesības veselības jomā, un šo tiesību principi jo īpaši sakņojas cilvēka cieņas un vēl citos cilvēktiesību principos.³ Tādēļ, kā tas ir akcentēts medicīnas tiesību doktrīnā, cilvēka cieņa gan kā cilvēktiesību pamatprincips, gan kā tiesība pati par sevi ir attiecināma uz jebkuru dzīves posmu, tostarp cilvēka dzīves nogali, kas slimības vai nelaimes dēļ var pienākt jebkurā vecumā.

Dzīves nogales kontekstā cilvēka cieņas princips ir konceptualizēts kā cieņpilna nāve un tiesības nomirt ar cieņu.⁴ Savukārt tas valstij uzliek konkrētus pienākumus arī attiecībā uz cilvēka dzīves nogali, to skaitā aizsargāt katra cilvēka tiesības uz autonomiju un pašnoteikšanos jeb tiesībām par sevi lemt un paust savu gribu, gan arī nodrošināt atbilstošus apstākļus, lai ļautu cilvēkiem nomirt ar cieņu. Tas ietver valsts pienākumu gādāt gan par atbilstošu sociālās aizsardzības, gan arī visaptverošu, pieejamu un funkcionējošu paliatīvās aprūpes un hospisa mehānismu.⁵ Vai mūsu valsts par to pienācīgi gādā? Atbilde uz to būs rodama šī tematiskā laidiena vairākos rakstos, kur uzmanības centrā ir jautājums par tiesībām uz cieņpilnu nāvi un paliatīvo aprūpi kā veselības aprūpes sastāvdaļu. Datu un secinājumu līmenī situāciju šajā jomā raksturo Valsts kontroles padomes locekle Mg. iur. Maija Āboliņa, sniedzot ieskatu nesenajā revīzijas ziņojumā "Paliatīvā aprūpe Latvijā – ir vai nav?". Savukārt viņas sniegto pārskatu labi papildina "Jurista Vārda" saruna ar sabiedriskā labuma organizācijas "Hospiss LV" līdzdibinātāju un juristi Ilzi Zosuli, kura ar saviem domubiedriem un komandu jau piecus gadus velta uzmanību tam, lai Latvijas cilvēku tiesības uz cieņpilnu nāvi būtu reālas un īstenotas, nevis aprakstītas grāmatās. Šajā intervijā viņa dalās pārdomās, ko praktiski nozīmē iestāties par cilvēku viņa dzīves grūtākajos brīžos, kādēļ pievienojas Valsts kontroles nesen publiskotajiem kritiskajiem secinājumiem par paliatīvās aprūpes sistēmu Latvijā, un izteic priekšlikumus tās pilnveidei.

Šis tematiskais "Jurista Vārds" iznāk laikā, kad traģiska notikuma dēļ publiskajā telpā diskusiju un kaislību virpulī ir iekļuvis jautājums par vakcināciju pret bīstamām slimībām, vecāku pienākumu rīkoties bērna labākajās interesēs arī attiecībā uz viņu veselības aizsardzību un kārtējiem uzbrukumiem ārstiem, kuri ir pakļauti agresijai, naidam un ķengām tikai tādēļ, ka dara savu darbu. Arī šie jautājumi nav palikuši ārpus tematiskā izdevuma satura, un lasītājiem tiek piedāvāts asoc. prof. Karinas Palkovas skatījums uz nepilngadīgo pacientu tiesību aizsardzības un sabiedrības veselības līdzsvarošanu obligātās vakcinācijas kontekstā, bet Ph. D. Laura Šāberte aplūko jautājumu par atbildības pastiprināšanu par uzbrukumiem ārstniecības personām, analizējot rosinātos priekšlikumus grozījumiem Krimināllikumā. Taču, kā liecina Ph. D. Daces Tarasovas un Mg. iur. Agneses Reines raksts, pacienti un viņu tuvinieki nav vienīgie, kas mēdz traucēt ārstu darbu – dažkārt šos darbam "neveselīgos" apstākļus var radīt arī pašu kolēģi. Tādēļ līdzautores pievērsušās tēmai par mobingu ārstniecības personu darba vidē.

Savukārt Dr. iur. Aldi Lieljuksi uz interesantas tēmas izpēti pamudinājusi kādā tīmekļa portālā publicētu rakstu sērija, kurā apskatīti skaistumkopšanas procedūru jautājumi, tajā skaitā injekcijas lūpās. Īpašu autora uzmanību piesaistījis raksts "Četru stundu kursi – un vari durt! Kā lūpu meistarītes tiek pie izglītības", kurā minētais viņā raisījis šaubas par tā atbilstību tiesiskajam regulējumam. Tādēļ autors pievērsies šī jautājuma aplūkošanai kontekstā ar Krimināllikuma 137. pantā paredzēto atbildību par neatļautu ārstniecību, ja tā izraisījusi personas veselības traucējumus. Kaitējumam veselībai un tā sekām savā rakstā pievēršas arī Veselības inspekcijas vadītāja, ārste Anita Slokenberga, tostarp atskatoties uz Ārstniecības riska fonda pirmo desmitgadi. Visbeidzot, savus priekšlikumus orgānu transplantācijas sistēmas pilnveidei Latvijā rosina doktorante Daniela Kokina, secinot, ka, neraugoties uz nacionālo regulējumu un centieniem to uzlabot, tajā joprojām pastāv trūkumi un neskaidrības.

Redakcija sirsnīgi pateicas visiem autoriem, jo īpaši Rīgas Stradiņa universitātes pārstāvjiem, par iesaisti un atsaucību!