No vienas puses, raksta ietvaros izvērsti tiek analizēta EST judikatūra, kas atspoguļo saskaņoto standartu kā ES tiesību daļas definēšanas procesu, no otras puses, abstrahējot un vispārinot minēto analīzi, ir mēģināts izsvērt, kādus argumentus izmanto EST specifiska akta atzīšanai par ES tiesību sistēmas daļu.

1. ES tiesību sistēma: primārās un sekundārās tiesības

Parasti, lai labāk raksturotu kādu tiesību sistēmu un tiesību avotus tajā, tie tiek atspoguļoti hierarhiskā dalījuma sistēmā, kuras pamatā ir to autoru demokrātiskā leģitimitāte un pieņemšanas procedūras. Ņemot vērā šos parametrus, tiesību aktus iedala vertikāli pakārtotā (hierarhiskā) sistēmā,⁵ kurā zemāka līmeņa tiesību aktiem ir jāatbilst augstāka līmeņa tiesību aktiem. Jāatzīmē, ka ES pašreizējās tiesību sistēmas iezīme ir tā, ka nepastāv ES līgumos tieši definēta tiesību aktu hierarhija. Tomēr, kā norādīts juridiskajā literatūrā, ES līgumu autori ir pieņēmuši hierarhijas esamību, ko var izsecināt no vairākiem ES līgumu pantiem, piemēram, no LESD 263. panta formulējuma, saskaņā ar kuru prasības EST var tikt iesniegtas, lai prasītu ES institūciju aktu anulēšanu, cita starpā pamatojoties uz līguma pārkāpumu. No tā izsecināms, ka EST vērtējums būs par apstrīdētā akta atbilstību augstāka spēka normām.⁶

Mūsdienās, analizējot ES konstitucionālo ietvaru, parasti nošķir konstitucionālās normas, kas tiek pieņemtas pašu ES dalībvalstu rīcības rezultātā (Savienības primārās tiesības), un tādas, ko pieņem ES iestādes un struktūras (sekundārās vai atvasinātās Savienības tiesības), kuru papildina ES tiesību sistēmas ietvaros atzītās pamattiesības un vispārējie tiesību principi.⁷ Attiecīgi arī ES tiesību avoti var tikt iedalīti primārajos un sekundārajos.

Pie primārajiem tiesību avotiem pieder dalībvalstu pieņemtie ES līgumi, to grozījumi un pielikumi, tostarp iestāšanās līgumi un tiem pievienotie iestāšanās akti. Tie kopā ar pamattiesībām un vispārējiem ES tiesību principiem veido ES konstitucionālo ietvaru, jo nosaka gan ES fundamentus, gan dod pamatu rīkoties kopīgu, ES līgumos definētu mērķu sasniegšanai, kā arī atrodas hierarhijā augstāk par sekundārajiem tiesību avotiem.⁸ Tā kā ES institūcijām ir jārīkojas atbilstoši ES līgumos noteikto kompetenču ietvaram, tad sekundārie (jeb atvasinātie) institūciju akti ir pakārtoti attiecīgajām primārajām tiesībām.

2. Sekundārās tiesības un saskaņotie standarti

Saskaņā ar LESD 288. panta pirmo daļu ES institūcijas īsteno savu kompetenci, pieņemot regulas, direktīvas, lēmumus, rekomendācijas un viedokļus. Regulas, direktīvas un lēmumi ir saistoši tiesību akti. Papildus LESD 288. pantā uzskaitītajiem aktiem līgumā ir atrodamas dažas norādes arī uz cita veida aktiem, ko var pieņemt ES institūcijas vai struktūras, piemēram, vadlīnijas⁹ vai reglaments.¹⁰ Tomēr ES institūcijas, realizējot ES līgumos noteikto kompetenci, var pieņemt arī cita veida aktus, kuru uzskaitījums nav atrodams ES līgumos.¹¹ Tādu aktu tiesisko iedarbību var noteikt, vērtējot konkrēto situāciju no gadījuma uz gadījumu.¹²

ES institūciju izdotos aktus var klasificēt un sagrupēt pēc dažādām pazīmēm atkarībā no klasificēšanas mērķa. Atkarībā no izvēlētās pazīmes var izšķirt, ka tie var būt gan juridiski saistoši vai nesaistoši (pēc to juridiskās dabas); gan individuāli vai vispārīgi (pēc to adresātu loka); gan leģislatīvi vai neleģislatīvi (pēc pieņemšanas procedūras) u.tml. Tomēr šī raksta mērķiem svarīgi ir uzsvērt, ka ES institūciju izdotie akti var būt gan ar tiesību akta iezīmēm, proti, kas rada tiesības un pienākumus, gan ar ieteikuma raksturu attiecībā pret trešajām personām. Lai noteiktu tādu aktu vietu ES tiesību sistēmā, kas nav definēta ES līgumos, EST vērtē nevis tā formu, bet juridisko dabu un tiesisko iedarbību.

ES institūcijas ir samērā brīvas izvēlēties, caur kāda akta formu realizēt tai noteikto kompetenci, izņemot, ja ES līgumos ir noteikta lēmumu pieņemšanas forma,¹³ kā arī ja ES likumdevējs ir leģislatīvajā aktā noteicis, ar kādu aktu (veidu) konkrētais leģislatīvais akts (direktīva vai regula) ir jāīsteno.