Krimināllikuma (turpmāk – KL) normas ir iztulkojamas, izmantojot tradicionālās interpretācijas metodes – gramatisko, sistēmisko, vēsturisko un teleoloģisko. Vienlaikus, piemērojot šīs normas, aizliegta ir analoģija par sliktu personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību (skat. KL 1. panta ceturto daļu).

Latvijas krimināltiesībās juridiskajām metodēm kopumā pievērsta maza uzmanība.¹ Tas atspoguļojas arī KL komentāros, jo tajos lielākoties ir apkopotas abstraktas tēzes bez pamatojuma. Tas savukārt ietekmē tiesu praksi – biežākais argumentācijas paņēmiens nolēmumos ir atsauce uz kādu KL komentāru tēzi, turklāt dažkārt pat nepārbaudot, vai tā atbilst likuma jēgai. Šāda pieeja "atradina" tiesību piemērotājus domāt patstāvīgi. Turklāt tā iedzen strupceļā, ja par situāciju, kas jālemj konkrētajā lietā, komentāros attiecīgu tēžu nav.

Praktiķu vidū dažkārt pietrūkst apzināšanās, ka tieši juridiskās metodes sniedz tiesību piemērotājam "rīkus" tam, lai noskaidrotu, kā ir jāpiemēro likums. Juridiskās metodes dažkārt tiek uzskatītas par ko tādu, kas ir nepieciešamas tikai teorētiķiem.

Raksta turpinājumā pamatots viedoklis, ka juridiskās metodes ir vispārsaistošas katram tiesību piemērotājam. Bet, lai darbam piešķirtu praktisku ievirzi, juridisko metožu piemērošana ilustrēta ar kukuļa pieprasīšanas un piedāvāšanas sastāvu analīzi (KL 320. un 323. pants), izsakot kritiskas piezīmes par atsevišķām KL komentāru tēzēm.

Juridisko metožu raksturojums

Juridiskās metodes ir instruments, lai nodrošinātu profesionālu "apiešanos" ar likumu (plašākajā nozīmē – tiesībām). Šīs metodes ir formulētas kā iztulkošanas un argumentācijas noteikumi.² Juridisko metožu mācības uzdevums ir padarīt pēc iespējas saprotamākus un racionāli kontrolējamākus domāšanas soļus likuma iztulkošanā, pēc iespējas tālāk "atstumjot" tiesneša personīgo vērtējumu.³

Juridisko metožu galvenie instrumenti ir tiesību normu interpretācija, tiesību tālākveidošana, nenoteiktu juridisku jēdzienu piepildīšana ar saturu, vispārējo tiesību principu konkretizācija.⁴

Interpretācija jeb iztulkošana nozīmē tiesību tekstā (normatīvā aktā u.tml.) lietoto vārdu un jēdzienu satura un jēgas noskaidrošanu.⁵ Iztulkošana kā juridiskā metode "netiek pāri" normas rakstītā teksta robežām.⁶ Citiem vārdiem sakot, tiesību normā lietoto vārdu iespējami plašākā nozīme ir galējā robeža iztulkošanai.

Iztulkošanai ir četras metodes: gramatiskā, sistēmiskā, teleoloģiskā un vēsturiskā metode.⁷ Nevienai no šīm metodēm nav prioritātes.⁸ Tieši otrādi, tās ir salīdzināmas pēc to tuvuma normas tekstam un konkrēto argumentu pamatotības.⁹ Dažādās metodes neizslēdz viena otru, bet gan papildina,¹⁰ turklāt no gadījuma uz gadījumu tām ir atšķirīga nozīme.¹¹ Tomēr tas nenozīmē, ka interpretācijas rezultāta izvēle ir patvaļīga, jo priekšroka ir dodama tiem argumentiem (attiecīgi tam iztulkošanas metodes rezultātam), kas konkrētajā situācijā sniedz iespējami taisnīgāko risinājumu.¹²

Tiesību piemērotājam, pārbaudot iztulkošanas rezultātu, pamatojoties uz likumdevēja vēsturisko gribu, nepieciešams noskaidrot, kāda jēga var būt likumam šodien tā saprātīgā izpratnē.¹³ Ja iztulkotā norma, izmantojot visas pārējās iztulkošanas pamatmetodes, noteikti pieļauj tikai vienu risinājumu, bet likumdevēja griba tikpat skaidri norāda uz citu risinājumu, tiesību normas tekstam dodama priekšroka, jo pēc vispārīgā principa iztulkošanas priekšmets ir tiesību normas teksts, savukārt likumdevēja griba jāņem vērā tiktāl, cik tā ir saistāma vai atklājama no likuma teksta.¹⁴

Tiesību tālākveidošana ir pāri iespējamās vārdu jēgas robežai ejoša, bet sākotnējā plāna, paša likuma teleoloģijas robežās paliekoša metodiski vadīta tiesību tālākveidošana.¹⁵

Likuma robu aizpildīšanai svarīgākie instrumenti ir analoģija, slēdziens par pretējo, slēdziens par apjomu, teleoloģiskā redukcija.¹⁶ Tiesību tālākveidošanas rezultātā atrastās tiesību normas ir īstas tiesību normas ar visām tām piemītošajām pazīmēm (tajā skaitā – vispārsaistošo spēku).¹⁷

Minētās metodes daļēji iekļautas arī Latvijas normatīvajos aktos. Piemēram, Administratīvā procesa likuma 17. pantā ir uzskaitītas gan interpretācijas metodes, gan analoģijas piemērošanas nosacījumi, gan noteikts, kuram iztulkošanas rezultātam dodama priekšroka, ja pēc dažādām iztulkošanas metodēm var nonākt pie atšķirīga rezultāta. KL 1. panta ceturtajā daļā noteikts, ka nodarījumu nevar atzīt par noziedzīgu, likumu piemērojot pēc analoģijas. Tātad šī norma noteic, kādu juridisko metodi izmantot nav atļauts. Savukārt Civillikuma (turpmāk – CL) 4. pantā ir noteikts, ka likuma noteikumi iztulkojami vispirms pēc to tieša jēguma; vajadzības gadījumā tie iztulkojami arī pēc likuma sistēmas, pamata un mērķa un, beidzot, arī pēc analoģijas.

Visas juridiskās metodes tiek uzskatītas par vispārējiem tiesību principiem.¹⁸ Tas nozīmē, ka tās ir piemērojamas arī tad, ja konkrētajā likumā tās nav reglamentētas. Ievērojot minēto, juridiskās metodes ir pienākums izmantot ne tikai teorētiķiem. Tās ir vispārsaistošas katram tiesību piemērotājam.

Iztulkošanas īpatnības krimināltiesībās

Iztulkošanas galējā robeža ir nosakāma no normas adresāta skatpunkta. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka arī krimināltiesību normu saturiskā tvēruma noskaidrošanā ir jāizmanto visas interpretācijas metodes.¹⁹ Tajā pašā laikā ir jāpatur prātā, ka šajā tiesību nozarē ir atsevišķas īpatnības. Raksta ietvaros nav iespējams iztirzāt tās visas, tāpēc turpmāk tiks aplūkotas tikai dažas svarīgākās.

Lai gan visās tiesību nozarēs iztulkošanas galējā robeža ir jēdziena (normas) iespējami plašākā nozīme, krimināltiesībās ir īpatnība, ka šī robeža nosakāma, raugoties no normas adresāta viedokļa, proti, iztulkošanas rezultātam, izmantojot iztulkošanas metodes, ir jābūt tādam, lai viņš varētu paredzēt vismaz sodīšanas risku (iespējamību).

Vācijas Federālā Konstitucionālā tiesa šo ideju ir formulējusi šādi: tā kā konstitūcijas mērķis ir garantēt normas adresātam sodīšanas paredzamību, šī robeža nosakāma no normas adresāta skatpunkta.²⁰ Parasti ar likuma normas palīdzību normas adresātam jāspēj paredzēt, vai viņa rīcība ir krimināli sodāma.